Teātris.zip

TV PIRMIZRĀDE! Konklāvs. "Dirty Deal Teatro" izrāde

Teātris.zip

Teātris.ZIP bērniem. Salātlapiņa

Teātris.zip. "Mežainis". Nacionālā teātra izrāde

Par savējo, kas okupācijas gados slēpās mežā. Nacionālā teātra izrāde «Mežainis»

"Man liekas, tieši tāpēc, ka ir vesela lielvara, kas mums tepat kaimiņos dzīvo un grib radīt mītu par kaut kādu aizgājušu, brīnišķīgu laiku, mums gandrīz katru dienu ir jāatgādina par izpostītajām dzīvēm, likteņiem. Tas notika līdz pēdējiem šīs varas elpas vilcieniem, un pat pēc tam atradās veidi, kā to izmantot. Ir viegli aizmirst. Ja mēs nestāstīsim savu stāstu, kāds cits sāks stāstīt mūsu stāstu mūsu vietā. Tad mēs attapsimies, nedzirdot savus stāstus," saka izrādes "Mežainis" režisors Valters Sīlis.

Raidījumā "Teātris.zip" par izrādi, kuras pamatā ir vēsturiskas personas – Jāņa Pīnupa no Latgales – dzīvesstāsts, sarunājas Sīlis, Jāņa lomas atveidotāji Uldis Dumpis un Kaspars Aniņš, kā arī arī vēsturnieks Zigmārs Turčinskis.

1944. gadā Jāni Pīnupu iesauca Sarkanajā armijā. Viņš piedalījās divās kaujās un dezertēja, atgriežoties mājās. No tā brīža viņš vairāk nekā 50 gadu slēpās no varas iestādēm un svešām acīm. Par viņa eksistenci bija zināms tikai viņa brāļiem un māsai.

Sākotnēji viņš dzīvoja mežā, bet, uznākot aukstākam laikam, iekārtoja sev slepenu zemnīcu pie radu saimniecības. Viņa patvērums bija arī vairāki bunkuri mežā, kurus viņš pameta tikai pusgadu pēc tam, kad Krievijas karaspēks bija pametis Latviju – 1995. gadā.

Ojārs Rubenis: Austrumu mitoloģijā mežainis ir meža saimnieks, tā ir būtne, kas maldina cilvēkus, reizēm biedē tos. Vai tas jebkādā veidā var asociēties ar tēmu mežabrāļi? 

Zigmārs Turčinskis: Es parasti lietoju vārdu "mežabrāļi". Tas ir radies apmēram 1905./1906. gada revolūcijas laikā, kad pirmo reizi Latvijas teritorijā parādījās cilvēki, kas slēpās no varas, cīnījās pret varu, šāva visādiem muižniekiem, policistiem virsū. Viņi slēpās mežā, un cilvēkiem vajadzēja domāt, kā lai viņus nosauc, kas viņi tādi ir, jo iepriekš tāda parādība... vairāk kā simt gadus Latvijā nebija bijusi nekāda liela karadarbība.

Tā radās nosaukums mežabrāļi. Tie ir savējie, kas dzīvo mežā. Tā tas ir aizgājis tālāk, un pēc Otrā pasaules kara viņus atkal sāka dēvēt par mežabrāļiem, īpaši Vidzemē, Kurzemē. Latgalē varbūt vairāk lietoja vārdu "partizāns", jo tur mazliet citas tradīcijas arī no 1905./1906. gada laikiem, līdz ar to tāds vārds ["mežabrāļi"] nebija tik zināms. Pārējā Latvijā mežabrāļi tā arī vienmēr ir saukti – par mežabrāļiem, mežiniekiem. 

Pēc jūsu uzstādījuma, ko iepazinu dažādās intervijās, ir divu tipu mežabrāļi: vieni ir ideoloģiski, otri, man jāsaka tas vārds – bandītiskie vai demoralizētie mežabrāļi. Vai tiešām tā atšķirība bija tik milzīgi liela? Vai tā nepārklājās? 

Zigmārs Turčinskis: Es gan negribētu teikt, ka ir tik ļoti precīzs nodalījums. Jo principā jebkurš cilvēks, kurš gāja mežā, lai dzīvotu un cīnītos tādos apstākļos... Bandīts parasti laupa, lai varētu uzdzīvot, iedzīvoties, bet, ja cilvēks dzīvo mežā tādos apstākļos, vienalga vai ir pavasaris, ziema vai vasara, viņam ir kaut kāds ideoloģiskais motīvs, kāpēc viņš to dara, kāpēc viņš pārcieš visas tās grūtības.

Tie stāsti ir diezgan interesanti. Ir novembris, cilvēki atbrien līdz savai nometnei mežā, kājas slapjas, pieliek pie ugunskura žāvēties, palien zem segām un aiziet gulēt. No rīta viņi pamostas, ir uznācis sals, ugunskurs nodzisis un zābaki sasaluši. Tad atkal kurina ugunskuru, atkausē zābakus, velk kājās. Tādos apstākļos nedzīvos neviens, kurš gribēs iedzīvoties vai uzdzīvot. Tā nav ne iedzīvošanās, ne uzdzīvošana. 

Tie ir ļoti smagi apstākļi, kādos cilvēki dzīvoja. Ir jābūt ļoti lielai politiskai, ideoloģiskai, nacionālai motivācijai, lai to visu pārdzīvotu daudzus gadus, lai turpinātu cīnīties, lai turpinātu ticēt. 

Un tā ir vēl viena lieta, kas ir ļoti unikāla – kā viņi ticēja. Es esmu ar viņiem runājis, arī ar tiem, kas [mežā] bija vēl 50. gadu vidū, otrā pusē, un viņi teica – mēs vienmēr ticējām, mēs ticējām līdz galam. Piemēram, Ziemeļvidzemē bija tāda Kārļa Mūsiņa grupa, un viņi mācījās angļu valodu. Līdz 1953. gadam viņi staigāja ar vārdnīcu apkārt un mācījās valodu. 

Dzīvodami bunkuros? 

Zigmārs Turčinskis: Jā, dzīvodami bunkuros mācījās valodu, jo to vajadzēs tad, kad nāks palīdzība no Rietumiem. 

Izrāde "Mežainis"
Izrāde "Mežainis"

Uldi, tu esi vecākais šajā kompānijā. Vai tev savā dzīvē ir sanācis satikties ar mežabrāļiem? Un, ja ir, tad kādi ir bijuši šie kontakti, kādi ir bijuši šie stāsti – izdomāti vai tuvu patiesībai?

Uldis Dumpis: Redzi, ar atmiņām ir jābūt ļoti uzmanīgam. Manos gados es esmu secinājis, ka bieži vien ir tā, ka to, par ko tu esi daudz dzirdējis, tev liekas, ka pats esi pieredzējis. Es neesmu ticies ar mežabrāļiem tādā tiešā nozīmē, bet viens gadījums bija gan, un to es teātrī stāstīju Valteram un pārējiem izrādes dalībniekiem.

Kad es biju tāds puikiņš, man toreiz varēja būt kādi seši septiņi gadi, mūsu pagastā, tas ir Bauskas rajona Īslīces pagastā, bija viens mežabrālis Jānis Gudža, kurš, kā izrādās, kādu nakti bija bijis arī mūsu mājās, vecāmamma viņam bija devusi pārtiku (to es pēc daudziem gadiem uzzināju). Viņu nošāva. Viņu vienās mājās, netālu no toreizējā Īslīces pagastnama, ielenca, bija kauja ar čekistiem un viņu nošāva. Tad viņa līķis pusguļus tik piesiets pie staba, taisni ceļa malā pie Īslīces pagastmājas, un uz krūtīm viņam bija piesieta laikam finiera plāksnīte (to jau es stāstu pēc citu cilvēku stāstiem) ar uzrakstu – "Bandīts Gudža". Tā viņš tur pussēdus bija pievilkts vairākas dienas.

Mēs ar mammu braucām garām, es sēdēju uz velosipēda bagāžnieka un, tuvojoties tai vietai (nezinu, vai mamma zināja vai nezināja, ka viņš tur gulēs) mamma teica: "Tagad, dēliņ, neskaties uz to pusi." Zini, kad tā pasaka, tad acis taisni velk uz to pusi, uz kuru tu nedrīksti skatīties. Tā es to skatu esmu saglabājis, ka viņš tur tā gulēja ar plāksnīti. Tās ir manas, tolaik maza bērna, atmiņas. 

Vai šis skats ietekmēja tavu domāšanu par mežabrāļiem, par cīņām? 

Uldis Dumpis: Tas viss notika vēlāk, tanī brīdī ne. Es daudz tiku lasījis, dzirdējis. Tad, kad es braucu garām bijušajam pagastnamam, tā bilde vienmēr piesakās. 

Valter, kas jums ar Jāni Balodi deva impulsu izvēlēties šo materiālu [par Jāni Pīnupu] un taisīt izrādi? 

Valters Sīlis: 2013. gadā es Vācijā veidoju izrādi par 90. gadiem. Pētot, kas Latvijā ir noticis 90. gados, šis fakts pēkšņi izkrita kā notikums.

Gan jau es pirms tam arī par viņu biju dzirdējis, bet man vajadzēja viņu ieraudzīt izrādes kontekstā – ir šāds Jānis Pīnups, kurš iznāca no meža tikai 90. gados. 

Es atceros, ka viens mans kolēģis teica – tā ir laba ideja Nacionālajam teātrim. (Smejas.) Tā arī man tā ideja palika, ka to vajadzētu veidot. Pagāja laiks. Vispirms mēs Kauņā izveidojām lokalizējumu, izmantojot tās vietas, kurās varēja būt līdzīga situācija kā Latgalē, un tur arī ir līdzīgs tēls. 

Tad Kauņā nav par Jāni Pīnupu?

Valters Sīlis: Stāsts ir tieši tas pats. Mēs izmantojām Jāņa Pīnupa dzīvi. Tajā pašā laikā mēs nomainījām viņa uzvārdu arī šeit. Nedaudz jau iztēles telpa bija. Ir epizode par došanos pie zobārsta. Varbūt nedaudz neticami tas ir, bet stāsts tika veidots no tā, kā Jānis Pīnups intervijā raidījumam "Klēts" izstāstīja par savu došanos pie zobārsta.

Tieši no tā, kā viņš to stāstīja, mēs iedvesmojāmies, kāds tad bija viņa skatpunkts. Sākuma ideja bija tāda – likās, ka tas ir latviešu Forests Gamps, kas mežā ir piedzīvojis visus padomju laikus. Tad, kad sākām iepazīt šo stāstu, atklājās, ka tas ir vēl interesantāks un nav vajadzīgs daudz fantazēt. 

Viņa dzīves notikumi, piedzīvojumi dod pietiekošu materiālu, lai nevajadzētu papildus kaut ko izdomāt. 

Prese viņu sauca par īstu mežabrāli, bet tādam mežabrāļa standartam, ja tāds ir, viņš neatbilda. Tāpēc mežainis. Viņa cīnīšanās ir citāda – tā ir nepiedalīšanās sistēmā, izvairīšanās no tās. Tad ir tie interesantie jautājumi par to, kur ir bailes un kur – idejas? Tās abas lietas tur bija saplūdušas kopā. To bija interesanti šķetināt. 

Izrāde "Mežainis"
Izrāde "Mežainis"

Kaspar, kā tev liekas, vai Jānis Pīnups to aiz bailēm bija izdarījis vai aiz pārliecības? Vai tu pētīji kādus materiālus vai arī neiedziļinājies tajā visā? 

Kaspars Aniņš: Es domāju, ka viennozīmīgi aiz bailēm viņš aizgāja mežā. Viņš dezertēja. Primāri tās, protams, bija bailes par savu dzīvību, un tāpēc viņš tik ilgi nodzīvoja mežā. Katrā ziņā tā bija interesanta doma, ar kuru dzīvot mēģinājumu procesā. Pīnupa stāsts ir kaut kas neordinārs, neikdienišķs, tas piesaista uzmanību un, kā faktu to ieraugot, gribas veidot izrādi.

Tu sāc tuvāk skatīties to cilvēku, pētīt un saproti, cik tas tomēr ir vai nav īpašs stāsts. Viņa slēpšanās mežā bija vērā ņemama, [bet] var sākt likties, ka patiesībā tur nekā daudz nav. To Balodis arī apraksta un apspēlē lugā – vai tas tiešām ir kaut kas, par ko būtu vērts taisīt izrādi. Un tad tu saproti, ka patiesībā ap to neordināro, bet ne-īpašo stāstu veidojas ļoti dažādi, interesanti, gan komiski, gan traģiski likteņi. 

Zigmār, jūs noteikti redzējāt izrādi?

Zigmārs Turčinskis: Jā. 

Vai jūs kā vēsturnieku tas komisms netraumēja, runājot par tādām tēmām? Un vēl tā otra puse, ko Kaspars saka – cik par tādu cilvēku ir vērts runāt? Jo viņš nav tas "īstais" mežabrālis, kādi, piemēram, bija seriālā "Sarkanais mežs", ko jūs arī konsultējāt.  

Zigmārs Turčinskis: Ar komismu runāt, no jocīgās puses... Viņi visi tolaik mežā bija jauni, jautri čaļi. Viņi tāpat taisīja visādus mēslus, podus gāza, visādus jokus taisīja. Melnais humors viņiem bija. Man mājās ir unikāls materiāls – cilvēks 1949. gadā ir sācis rakstīt dienasgrāmatu par to, ko viņš ir darījis no 1945. gada, kad aizgāja mežā. Viņu sauca Alberts Pūce, kurzemnieks. 1949. gada oktobrī viņu nogalināja. Dienasgrāmatu viņš sarakstīja 24 burtnīcas. Pirms tam viņš bija leģionārs.

Viņam bija tāds karavīru humors. Par visām grūtībām – kā viņiem zābaki sasaluši, kā viņi saaukstējušies, kā viņš bija pārsalis un ievainots – viņš stāsta ar humora piedevu. Tā viņi domāja, un tā viņi cīnījās. Tikai tā arī varēja izturēt, citādi sāktu jukt prātā cilvēki. Lai nesajuktu prātā, vajadzēja arī melno humoru visā tajā. 

Uldi, vai tev šajā izrādē spēlējot gan Pīnupu, gan Staļinu un ko vēl tu tur spēlē...

Uldis Dumpis: Daudz, daudz. (Smejas.)   

Tev visu laiku jāpārlec no vienas lomas otrā. Tas uz tavas karjeras pusi tāds pilnbrieds – nospēlēt visu, vai ne? 

Uldis Dumpis: (Smejas.) Man tas gabals patika. Tur ir vēl viena lieta. Es nezinu, cik daudz to pirms izrādes skatīšanas var runāt, bet, man liekas, ka Balodis kopā ar Valteru ir ļoti smalki to otru varoni, kas galu galā vai pat nav pats galvenais šinī lugā... Es negribu saukt. Lai cilvēki skatās. 

Teicējs? Nu saki, saki!

Valters Sīlis: Tā ir māsa. (Smejas.)

Uldis Dumpis: Ja mēs noskatāmies, kurš tad ir tas varonis beigās? 

To viņi abi, lugu rakstīdami, ir forši nogradējuši, ka tas nedominē, bet tas stāsts visu laiku apakšā paliek. Galu galā tas ir cilvēks, kurš savu dzīvi upurē sava tuvinieka dēļ. 

Bet nerunāsim vairāk par to. Lai tas paliek skatītājiem. 

Izrāde "Mežainis"
Izrāde "Mežainis"

Lai skatītājs padomā.  

Uldis Dumpis: Jo tā ir viena būtiska lieta, kurš tad ir tas galvenais varonis, kādēļ galu galā ir šī izrāde?

Jūsuprāt, cik daudz par šo tēmu šobrīd vajag runāt un cik daudz mēs spējam cilvēkiem pateikt, kas tas bija svarīgi? Vai tas bija svarīgi?

Valters Sīlis: Tas bija ļoti svarīgi. Mums izrādē ir arī tāda epizode, [līdzīga] kā gadījums, ko Uldis aprakstīja, kur mežabrāļi parādās laukumā izlikti. 

Pretošanās kustība, tas, kā to gribēja apklusināt, kā iedvesa bailes, un tad tie cilvēki, kas neļāvās šīm bailēm – man liekas, tā ir ļoti svarīga daļa jebkurā brīdī. Tajā pašā laikā šis stāsts man personīgi bija par to, ka gandrīz katrā ģimenē bija noslēpums,

bija kaut kas, kas bija jātur aiz slēgtām durvīm, par ko nedrīkstēja runāt, ko dažbrīd pat tavi tuvinieki nezināja. Šajā gadījumā bija brālis Jānis. Citās situācijās tā var būt kāda pieredze, pagātne, kāda maza kļūda. Man liekas, tieši tāpēc, ka ir vesela lielvara, kas mums tepat kaimiņos dzīvo un grib radīt mītu par kaut kādu aizgājušu, brīnišķīgu laiku, mums gandrīz katru dienu ir jāatgādina par izpostītajām dzīvēm, likteņiem. Tas notika līdz pēdējiem šīs varas elpas vilcieniem, un pat pēc tam atradās veidi, kā to izmantot. Ir viegli aizmirst. Ja mēs nestāstīsim savu stāstu, kāds cits sāks stāstīt mūsu stāstu mūsu vietā. Tad mēs attapsimies, nedzirdot savus stāstus, bet dzirdot...

Tas ir tas, ko Uldis teica sākumā, proti, ka dažs labs to stāstu pēc tam izmanto un stāsts aiziet pilnīgi citā vīzē. Zigmār, kā jūs domājat, vai mēs pietiekami daudz par to runājam vai tomēr krietni par maz?

Zigmārs Turčinskis: Es teikšu, ka pēdējos gados mēs beidzot runājam pietiekoši daudz. Es sāku šo tēmu pētīt 1996. gadā, esmu redzējis visus attīstības posmus, kā pret šo tēmu – nacionālpartizāni, pretošanās kustība – attiecas sabiedrībā. No sākuma nevarēja saprast, kas tas tāds ir, priekš kam tev to vajag, kāpēc par viņiem vispār vajag runāt, jo visu laiku taču viņi bija bandīti un vai mums nevajadzētu par viņiem runāt kā par bandītiem. Tad bija kolēģi vēsturnieki, kuriem labprāt patika iet uz krievu raidījumiem un runāt par glorifikāciju, kas notiek un ka to tomēr nevajadzētu pieļaut. Tagad, protams, neviens vairs neatzīsies, neatcerēsies to, ka viņš tā ir runājis. 

Gan jau ir ieraksti. (Smejas.)

Zigmārs Turčinskis: Jā, jā. (Smejas.) Tolaik taču modē bija "Rīgas Dinamo", "Jaunais vilnis", "С лёгким паром!" [filma "Likteņa ironija jeb Vieglu garu!"], vēl joprojām nāca un turpinājās Krievijas maigās varas ietekme. Tēma par pretošanos un cīņu arī bija tāda, par kuru ne runāt, ne nerunāt. Tā arī bija, ka es biju gandrīz vienīgais, kurš aiz spītības palika šajā tēmā tāpēc, ka man tā patika.

Attieksme [pret šo tēmu] mainījās līdz ar pirmo Krievijas iebrukumu Ukrainā 2014./2015. gadā. Tad sākās pārmaiņas, pēkšņi sākās interese par šo tēmu, sabiedrība sāka sajust, ka mums tomēr ir kaut kāds apdraudējums. 2018. gadā "Sarkanais mežs" ļoti pacēla šo tēmu. Tagad tā, protams, ir topa tēma, kuru visi gribētu pētīt. Beidzot es teiktu, ka tā tēma ir aizgājusi. 

Vai šos vīrus toreiz varēja saukt par varoņiem? Kaspar, sāksim ar tevi, ar visjaunāko

Kaspars Aniņš: Es domāju, ka jā. Veids, kā šie cilvēki pretojās, cik viņi ir vai nav bijuši bandītiski, vai kā šajā gadījumā – cik viņš ir vai nav bijis varonīgs cilvēks, – fakts, ka viņi ir nepakļāvušies šai varai, jau nozīmē, ka viņi ir varoņi. 

Zigmārs Turčinskis: Principā varonība ir sākt cīņu, varonība ir būt pirmajam, kas iet cīņā. Mums ir Lāčplēša diena, 11. novembris, kad mēs atzīmējam Latvijas armijas karavīru varonību, izcīnot Latvijas brīvību. Bet mums tā vēsture ir bijusi tāda, ka mums ne tikai izcīnīja šo brīvību, bet mēs to arī pazaudējām.

Tad ir tie pēdējie, kas paliek un turpina cīnīties, kad pārējā sabiedrība jau ir padevusies. Un tie ir nacionālie partizāni, mežabrāļi, kas 50. gadu vidū vēl turpina cīnīties, darboties un ticēt, kad pārējā sabiedrība jau principā ir gatava pakļauties, padoties. 

Arī piespiesta. 

Zigmārs Turčinskis: Jā, arī piespiesta. 

Tā atkal ir varonība – palikt pēdējam šajā cīņā.

Uldis Dumpis: Es domāju, ka viņi noteikti ir jāuzskata par varoņiem, bet es šaubos, vai viņi paši sevi uzskatīja par varoņiem. Es domāju, ka viņi bija skarbi veči, kas riskēja ar savu dzīvību. Diez vai viņi sevī jutās kā varoņi. Es domāju, ka viņi jutās kā zaldāti, kas turpina cīņu. 

Valter? 

Valters Sīlis: Veidojot šo darbu Kauņā, mēs satikām vienu no vietējiem mežabrāļiem, kuram bija jau pie 90 gadiem. Sarunā tu jūti, kas šis ir mūsu brīvības cīnītājs. Viņu terorists, bet mūsu brīvības cīnītājs. Dažreiz ir svarīgi pārkāpt noteikumus, jo dažreiz noteikumi var būt negodīgi. 

Izrāde "Mežainis"
Izrāde "Mežainis"

Valter, tu aizkadrā iesāki interesantu tēmu, ar kuru mēs tagad varētu pabeigt mūsu sarunu. Tu iesāki tēmu par šodienas uzbrukumu Ukrainā. Nedod dievs, bet, ja mēs nonāktu tik tālu, tad kas šādā situācijā šodien sabiedrībā notiktu? 

Valters Sīlis: Šis jautājums ir katram iekšienē, bet tajā pašā laikā tas, cik daudz cilvēku pieteicās Zemessardzē... 

Dažbrīd mēs pakļaujamies citu naratīvam, pukstēšanai, ka mūsu sabiedrība jau visu atdotu. Nē, mūsu sabiedrībai šeit ļoti daudz kas interesē, šī zeme tai ir svarīga, mūsu sabiedrība grib šeit dzīvot, un arī veids, kā mēs šeit dzīvojam, tai ir svarīgs.

Kaspar? 

Kaspars Aniņš: Pirms gada, kad viss tā pa īstam sākās tur Ukrainā, tas jautājums šeit bija ļoti aktuāls. Sajūta, es domāju, katram bija ļoti nepatīkama un reāla. Ko mēs darīsim, ja tas pienāks šeit? Es no ļoti daudziem cilvēkiem, diemžēl arī no sev tuviem cilvēkiem, dzirdēju domu, ka es necīnīšos par Latviju; ko šī valsts mums devusi? Es savu dzīvību par to neatdošu un esmu gatavs mukt jebkurā mirklī. 

Valters Sīlis: Bet tā bija arī tad. 

Zigmārs Turčinskis: Nevajag domāt, ka mežabrāļi bija visi. Mežabrāļi bija apmēram 13 ar pusi tūkstoši. Daži no viņiem bija pusgadu, daži – gadu. Bet tie, kas bija lielus gadus – astoņus, deviņus, desmit un pat vairāk gadus – tie bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi cilvēki, kas izdzīvoja gan veiksmīgi, gan arī tāpēc, ka viņi bija ļoti motivēti to darīt. 

Tad mēs ieraudzīsim, kas ir kas. Es arī dzirdēju vienu otru cilvēku, par kuru esmu vīlies, par kuru es domāju savādāk, bet ir arī cilvēki, par kuriem es biju domājis savādāk, bet ir prieks, ka esmu kļūdījies. Es pats esmu zemessargs jau ļoti ilgus gadus, no 1992. gada. 

Uldi? 

Uldis Dumpis: Man jāpiekrīt tam, ko Valters teica. 

Man kā tāds balzams dvēselei bija tas, ka no maniem kolēģiem ir iestājušies Zemessardzē un ka tās rindas strauji ir papildinājušās. Tas nozīmē, ka brīvības alkas, sevi aizstāvēšana ir dzīva.

Paldies jums par šo sarunu! Paldies jums abiem – jaunajam un vecajam Jānim Pīnupam –, ka jūs veiksmīgi šajā izrādē startējāt un pietiekami humorīgi to darījāt! Valter, tev paldies par tēmu, un es ceru, ka tu to tēmu nebeigsi, jo, kā mēs redzam, Zigmāram ir ļoti daudz stāstu! 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti