Gustavs Terzens: Britu režisora Džefa Džeimsa jauniestudējumam "Wintera stāsts" par pamatu ņemta Viljama Šekspīra luga "Ziemas pasaka", bet darbība notiek mūsdienu Kalifornijā, un dramatiskais konflikts dēstīts tehnoloģiju industrijas superbagātnieku starpā. Kā Šekspīra kodi sadzīvo ar mūsdienu progresa kontekstiem, un kas ir tas, kas mūsos tomēr nekādi negrib mainīties par spīti tehnoloģiju iespējām? To tūdaļ jautāšu izrādes aktieriem.
Man pēc izrādes noskatīšanās vispār ir jocīgi ar tevi, Mārtiņ Meier, sasveicināties šobrīd, jo man tas Leo tēls… Tas nekrietnelis… (smejas)
Mārtiņš Meiers: Labrīt, jā..
Gustavs Terzens: Savukārt Hermionei man gribas dot plecu un palīdzēt, un dot kādu padomu, savu telefona numuru, ja nu kas, tad zvani, izglābsim. (smejas)
Katrīna Griga: Labi. (smejas)
Gustavs Terzens: Ar mums kopā tātad ir Mārtiņš Meiers un Katrīna Griga. Pirmkārt, apsveikumi ar pirmizrādi!
Katrīna Griga: Paldies!
Mārtiņš Meiers: Paldies!
Gustavs Terzens: Un arī ar tuvojošos sezonas noslēgumu. Par ko jums vairāk prieks?
Katrīna Griga: Šobrīd grūti atrast robežšķirtni. Nezinu. Es domāju, ka ir noslēgusies sezona, mēs to jūtam, un prieks ir vienkārši būt. Es nezinu, es tiešām neredzu nekādu atslābinājumu sevī, drīzāk atveras jaunas durvis, un karsta vasara sāksies.
Mārtiņš Meiers: Dailes teātrī šī sezona ir bijusi ļoti, ļoti saspringta tiešām. Bija viena pirmizrāde gandrīz pēc otras mums visiem. Mums bija arī "Meistars un Margarita" un pirms tam vēl "Spīdolas nakts", un tad tagad vēl "Wintera stāsts". Tā kā, jā, [sezona] ir ļoti piesātināta, un mēs vēl šobrīd esam tādās pirmizrādes jūtīs, īsti vēl tāds atslābums nav iestājies. Varbūt arī nevajag.
Gustavs Terzens: Britu režisors un britu dramaturģija, būtībā dramaturģijas klasika – tas ir interesants punkts. Par Šekspīru varētu atsevišķu raidījumu vispār taisīt, bet tas ir viņa radošā mūža beigu posma darbs.
Mārtiņš Meiers: Jā, viņš jau pirms tam ir uzrakstījis, un ir bijis jau gan "Karalis Līrs", gan "Hamlets" un visi viņa lielākie darbi, bet šis darbs, teiksim, varbūt Latvijā nav īsti zināms. Liepājas teātrī Kroders to savā laikā taisīja, un Indra Briķe tur spēlēja, man tā šķiet, gan Hermioni, gan meitu. Bet, jā, viņš [Šekspīrs] savā, kā mums režisors teica, mūža nogalē radošajā varēja atļauties visu, viņš bija sasniedzis slavas zenītu un ar šo darbu… Tā intensitāte, kādā sižets mainās, kā attīstās tā intensitāte kaut vai galvenajam varonim, ka tādā ļoti straujā posmā viņš iznīcina visu savu dzīvi.. Tur tā līdzība ir tiešām tā, Šekspīram un arī Džefa veidotajai izrādei, ka tas žanrs – to nevar ielikt vienā plauktā. Kā ir tas slavenais citāts – dzīve tuvplānā ir traģēdija, bet no tāluma tā ir komēdija.
Gustavs Terzens: Nu traģikomēdija sanāk.
Mārtiņš Meiers: Jā, un ne velti izrādē ir arī tāds tēls kā laiks, kas ir Indras Briķes izpildījumā, un viņa pat tur runā tekstus, kas ir Šekspīra teksti, ka, jā, lai kā mēs dzīvē kultos, lai arī ko mēs izdarītu, laiks visu noliks vietās, lai vai kā.
Gustavs Terzens: Izstāstiet par procesu! Jo šī divarpus stundu garā izrāde.. Nu tur varēja vēl, tur ir gan tehnoloģijas, gan tērpi, gan tēlu maiņas. Jums ir trubulta slodze būtībā katram. Ko režisors no jums patiesībā ir gribējis? Mums ir jābūt uzmanīgiem tagad, stāstot visiem tiem, kas izrādi vēl nav redzējuši.
Katrīna Griga: Jā, es domāju, ka režisors nu, pirmkārt, gribēja atšifrēt cilvēka kodu pašā būtībā, par ko ļoti daudz arī Šekspīrs runā. Un ko nozīmē integrēt sevī visus elementus, kas ir cilvēka būtība – fiziska, garīga, mentāla, emocionāla. Man, teiksim, personīgi šis darbs bija par tādu sastapšanos ar ēnas integrāciju sevī. Šekspīrs tādā ziņā brīnišķīgi to atspoguļo, ka šī nāves klātesamība, un tajā pašā laikā pārdzimšanas klātesamība, ka tās visu laiku iet roku rokā. Arī Hermiones tēls, kas ir sieviete, ir kā garīgā cīņa starp vīrišķo, sievišķo pusi, starp dzīvības došanu un dzīvības ņemšanu, ko es kā sievietes tēls, teiksim, radu. Man tā bija tāda atklāsme pašai.
Gustavs Terzens: Turklāt dzīvības un ņemšanas tēls – gan virtuāls, gan fizisks, kas ir interesanti.
Katrīna Griga: Gan virtuāls, gan fizisks, jā. Tās ir tādas netveramas lietas, robežu saplūšana it kā ar visu šo mākslīgo intelektu. It kā mēs esam realitātē, fiziskajā realitātē, bet ko nozīmē fiziskā realitāte? Tas ir tas, ko mēs redzam. It kā. Varbūt tās ir tikai ilūzijas, mūsu pašu radītas, un tad ir šī zona…
Mārtiņš Meiers: Tas arī ir jautājums, teiksim, galvenajam varonim Leo, un iekšēja cīņa. Viņam ir jautājums – varbūt, ka es neesmu nekas? No tā ir bail. Tad ir vēl, protams, tā… Negribas, protams, atklāt visus sižeta pavērsienus, bet Šekspīrs otro daļu veidoja pilnīgi kardināli pretēji kā pirmo daļu. Šekspīra oriģinālā arī notiek darbība vietā, kas ir reāla, bet tur stāstā ir tā, ka viņi atbrauc ar kuģi uz to vietu, bet dzīvē visi zina, ka tā ir zeme, kurai nav jūras robežu. Tāpēc režisors ir ieliecis šajā [izrādē]... Teiksim, [domājot par to], kā tādu vidi varētu uzburt šodien, viņš to fantastisko vidi uztaisīja tā, ka tā ir tāda kā spēle, kurā mēs dzīvojam. Tā otrā daļa, sapņu pasaule, kurā patverties no visa.
Gustavs Terzens: Šekspīra laikā tā droši vien bija kāda pils vai toksiska ģimene, vai dzimta, no kuras netikt ārā. Viņa laika virtuāls cietums kaut kāds.
Mārtiņš Meiers: Jā, un tad patverties var tajā sapņu mežā, un tas sapņu mežs mums ļoti daudziem ir šī te spēļu pasaule, šī virtuālā realitāte, kuru faktiski... Mums kolēģis teica, ka pirms pāris gadiem aktiermeistarības pedagogi bija šausmās par to, ka uz skatuves televizors tiek rādīts vai video. Man šķiet, ka šī virtuālās paralēlās pasaules esamība ir jāņem vērā, par to arvien vairāk ir jādomā, kas ir tā pasaule, kādu mēs uzburam tiem cilvēkiem, kas ir jaunieši tagad.
Gustavs Terzens: Iedomāsimies, ka laika mašīnā pirms 400 gadiem Viljamam Šekspīram tiek piedāvāta iespēja atbraukt uz Rīgu 2024. gadā un nosēdēt šīs stundas Dailes teātrī. Nez kāpēc manī ir tāda iekšēja šekspīriska nopūta, ka nekur jau tālu neesam tikuši. Telefoni mums ir, skaitļotāji kabatās, zondes uz Marsu lido, ir modernas drēbes un elektromašīnas, bet cilvēkā nekas nav mainījies.
Mārtiņš Meiers: Jā, nevar aizslēpties aiz visa. Aiz varas, aiz tehnoloģijām un milzīgās naudas. Nevar aizbēgt no tās sajūtas un bailēm, ka mēs neesam nekas, kas ir gan galvenajam varonim pirmajā daļā, gan otrajā daļā viņa meitai. Bet kas ir paradoksālākais, kas, man šķiet, Šekspīram varētu patikt, kur mēs esam gājuši uz priekšu, ka tajā laikā, kad Šekspīrs bija, sievietes teātrī tika atveidotas daudz…. Teiksim tā, viņas ļāvās daudz vairāk emocijām. Šinī lugā ir tieši pretēji. Šeit vissaprātīgākās būtnes ir sievietes, kuras ir ar daudz skaidrāku skatu uz dzīvi, ko parasti tradicionālajā dramaturģijā vienmēr… Nu laikmets tāds bija, ka vairāk lika, teiksim, tādu ļaušanos jūtām un emocijām sieviešu tēliem.
Gustavs Terzens: Nu Šekspīrs jau ļoti daudz robežas pārkāpj.
Mārtiņš Meiers: Jā, šajā ziņā, es domāju, viņš būtu priecīgs, ka mums ir iets uz priekšu.
Gustavs Terzens: Jā, paldies. Katrīna minēja arī šo jēdzienu – ēnas integrācija. Par jēdzienu "ēna" mēs varam teikt paldies Karlam Gustavam Jungam, kurš izkala šo jēdzienu, un tur ir trīskāršs noliegums iekšā šajā.
Katrīna Griga: Bet tur slēpjas viss tavs spēks, kas tev ir.
Gustavs Terzens: Mēs nezinām, ka mums tāda nebūšana ir, mēs negribam zināt, un mēs nemaz negrasāmies neko darīt, lai to visu… Un tad, kad tas manifestējas bez mūsu atļaujas mūsu uzvedībā vai attiecībās ar ārpasauli, tad še tev... Man bija iespēja būt jūsu ģenerālmēģinājumā, un man nāca tādas pārdomas tīri subjektīvas par to, ka mūsu aktieri, ka latviešu mentalitāte ir pārāk laba un tīra tādai nekrietnelībai, kādā dzīvo tur tie Kalifornijas kapitālisti un multimiljardieri. Ir tāds jēdziens "patoloģiskā pusaudzība", respektīvi ir 40 gadīgs pusaudzis vienkārši, viņš neko nav izdarījis ne ar savu greizsirdību, ne ar savu vardarbību, ne ar savu nepieaugšanu. Nerunājot nemaz par mātes un tēva kompleksu kaut kādu. Viņam ir tikai nauda, vara, un viņš ir 40 gadīgs pusaudzis, kurš standarta situācijās dzīvē apjūk un kļūst par mazu, infantilu būtni vienkārši, un savāra baigās nepatikšanas sev un pārējiem. Tas man tā dikti nolasījās. Man tiešām brīžiem likās, ka jūs esat par labu, ka tur vajag kaut kādus bišķiņ nekrietnākus tipāžus darbībā.
Mārtiņš Meiers: Jā, zini kā, mums bija tā, ka režisors diezgan skaidri redzēja to vīziju, kā viņš gribēja mūs visus virzīt. Tas gan ir tā, ka tā angļu skola šajā ziņā atšķiras no tā, kā mēs šeit esam pieraduši. Viņi ļoti konkrēti nodala, kas ir aktiera darbs un kas ir režisora darbs. Tur tā robeža ir ļoti, ļoti stingra, un viņš nāca ar ļoti konkrētu vīziju. Pats režisors teica, ka viņam impulss šai izrādei bija tas, ka viņa ģimene gaidīja otro bērnu. Viņš šo Šekspīra darbu jau divas reizes ir studējis, un šī pieredze, ka viņš gaida otro bērnu, kas arī sakrita izrādē, ka galvenā varoņa sieva Hermione gaida otro bērnu... Visas tās trauksmes, kuras viņš izdzīvoja sevī, viņš pēkšņi saprata kā citādāk pavērst. Tā kā viņš, spēlējoties un darbojoties ar šo materiālu jau vairākas reizes, kā tas dažreiz režisoriem ir, akcentē kādas citas lietas, jaunas, kas tieši viņam interesē.
Gustavs Terzens: Bet, redzi, tas ir ļoti labs akcents, ko tu saki, jo būtībā šis jau viņam ir pirmais bērns starptautiski kā režisoram. (smejas)
Mārtiņš Meiers: Šis jā
Gustavs Terzens: Uz komandtiltiņa tātad mums ir briti, bet, piemēram, horeogrāfe ir Elīna Gediņa. Tieši par horeogrāfiju es gribēju jautāt, jo to gan mēs drīkstam teikt, ka tomēr šeit ir ļoti precīza un manā skatījumā diezgan atlētiska horeogrāfija, jo visu laiku jāatrodas tādā kā pussabremzētā pussolī. Kā tas nāca? Turklāt jāsaka, ka jums ir diezgan smacējoši tērpi šajā otrajā cēlienā.
Mārtiņš Meiers: Viņi nav smacējoši, viņi ir spilgti. (smejas)
Katrīna Griga: Jā, sākotnēji jau tev nav dots kostīms, un aktieris trenē savu ķermeni, savas fiziskās dotības, un tā ir sastāvdaļa no mūsu darba. Elīna ienāca un ļoti skaidri zināja, ko vēlas. Lai gan patiesībā šī kustība ir tik vienkārša, un līdz ar to, manuprāt, tā ļoti spēcīgi nolasās – tieši caur vienkāršību. Tas arī, runājot režisora Džefa sakarā, ir tas, ko es absolūti cienu – viņa britu saknes, ar ko viņš ienāca. Ar ļoti skaidru domas tīrību un vienkāršību. Tas arī bija tas veids, kā viņš visu šo darbu mēģināja veidot – tieši caur strukturētu domas kārtību. Viņš neatļāva aiziet visam šekspīrisma trakumam un vājprātam, viņš to savilka un ielika ļoti vienkāršā rāmītī, lai visu laiku būtu sajūta, ka mēs esam tādā spriedzes elementā. Arī kustību ziņā tas parādās ķermenī.
Gustavs Terzens: Kas bija interesanti, to arī zālē varēja just, ka britiem viņu mūzika ir tautas mūzika. Mums tā ir rokmūzika vai rokenrols, bet tā viņiem ir tautas mūzika, un nevienu vien brīdi izrādē nepamet sajūta, ka viņiem ir šī te rokstārīgā domāšana, kas ir anglosakšiem piemītoša – tas vēriens, ko pārējā pasaule ir pārņēmusi. Un tur arī skan Rietumu mūzika.
Mārtiņš Meiers: Jā, un tā ir arī tāda mentalitāšu satikšanās, jo Džefs, tas veids, kā viņš ar mums komunicēja, bija varbūt tiešām mums nepierasts, jo mēs parasti… Teiksim tā, tajā kultūrvidē, kurā mēs esam auguši, mēs esam pieraduši, ka aktieri tiek ļoti mīcīti, dauzīti. Bet viņš vairāk nodarbojas ar motivējošu…
Gustavs Terzens: Nu viņš ir autoritāte jums aktieriem.
Katrīna Griga: Tas bija ļoti interesanti. Tas bija tas, ko es piedzīvoju pirmo reizi, pirmais mēģinājums ar Džefu, un man bija sajūta.. Nu, ienāk tāds vienkāršs angļu vīrietis, mans pirmais iespaids bija tāds, mūsu paaudzes pie tam, un ir tāda mazliet nekomfortabla sajūta – jauns režisors un mēs... Jauns iestudējums, un kas tagad būs... Tad mēs sākam tā kā izplūst savās sarunās, kāds kaut ko komentē, kāds kaut ko saka un neklausās, un ir tāds haoss. Un viņš vienkārši pieceļas, nostājas un ar savu vārdu, ar vienu teikumu vienkārši apklusina telpu. Es momentā jutu tādu autoritāti iekšēji. Tas nāca caur ļoti vienkāršu, tekstuālu balsi, un tas bija kaut kas, ko es saķēru šī darba kontekstā, cik liels spēks ir vienkārši tavai balsij un domas raidījumam, kad tas nāk no patiesības līmeņa. Tas bija tas, ko es ļoti iemīlēju Džefā. Tiešām bija tā sajūta, īpaši tagad, darba procesa noslēguma beigās, kad mēs, teiksim, mēģinājām pat klanīties, jo arī tas ir absolūti savādāk britu mentalitātē nekā latviešiem. Es sajutu, kas bija ļoti interesanti man vakardien, kādu iespaidu, teiksim, uz latviešiem un latviešu kultūru ir atstājusi mūsu kolektīvā zemapziņa, kas nāk no paaudžu paaudzēm. Kā mūsu kultūra ir veidojusies un kā ir veidojusies viņu kultūra, kur ir bijis karaļnams un tā tālāk, un kādu iespaidu tas neapzināti atstāj uz visām nākamajām paaudzēm.
Gustavs Terzens: Tas ir interesanti, jā, britiem pajautāt, kā jūs justos, ja jūs nekad nevienam nebūtu uzbrukuši, nekad nevienu nebūtu iekarojuši un ja jums nebūtu neviena karaļa? Nu tā kā latvieši.
Mārtiņš Meiers: Jā, tā arī ir, un vēl viena lieta, tās kultūras atsauces, ar kādām viņš spēlējas šajā izrādē, tās, teiksim, dažiem skatītājiem varētu būt tāds jauns, svaigs, varbūt pat nezināms [atklājums]. Teiksim, daži baidās, ka izrāde ir par to mākslīgo intelektu, ka mēs neko... Ka mēs it kā maz zinām, bet mēs īstenībā ļoti daudz jau zinām. Ja mēs tā paskatāmies, kāda informācija mums ir apkārt, mēs jau diezgan daudz ko aptveram par to. Jā, man šķiet, ka tieši tā kultūras satikšanās ar to lauku, kas ir, kā tu teici, saprašana, kādi ir haizivju zobi Kalifornijā… Mums jau Latvijā tie milzīgie uzņēmumi, milzīgie vīriešu ego, miljardieri... Mēs tikai varam domāt, kā tas ir, būt miljardierim.
Gustavs Terzens: Vēl viena lieta… Tu teici laiks, bet vēl viena lieta ir vecums. Vecuma un jaunības kults, kas tiek skatīts. Šis 21 gada šķirklis – kurš drīkst piedalīties šajā realitātē, kas notiek izrādes eksplozijā, un kuri nedrīkst. Tad nu vecāki cilvēki grib būt jauni, un tā nu ir tāda iezīme, no kuras mēs vispār nevaram aizmukt. Ir tāds teiciens, ka tavs vecums nav nekāds sasniegums, un mana jaunība nav trūkums, bet te izskatās, ka ir otrādāk.
Katrīna Griga: Es domāju, ka mēs atkal atgriežamies sarunas sākumā par šo iekšējo emocionālo nobriešanas posmu. Ļoti bieži tas neko nemaina. Tavs fiziskais ķermenis tev var būt 60-50, bet kādā attīstībā tu esi iekšpusē emocionāli? Būtībā šo izrādi un šo tēlu, meitu, sievu, vīru, to var skatīt kā vienu personu. Teiksim kā ceļu, ko viena persona iziet iekšēji. Tā ir par to iniciācijas procesu, ka tev ir nemitīgi jāpārkāpj pāri kaut kādām robežām, lai tu caur šo piepūli satiktos ar savu patieso spēku.
Gustavs Terzens: Jā, un tas ir diezgan briesmīgi. Ja šī piepūle nenotiek ar tevi dzīvē, tad mēs sastopam nevis nobriedušus vīriešus, bet gan vecus puikas, un nevis nobriedušas sievietes, bet vecas meitenes.
Katrīna Griga: Jā.
Mārtiņš Meiers: Tad arī ir tā lieta, kas tad ir īstenība? Izrāde ir ļoti daudz tieši par to, kas ir īstenība, kas ir fantāzija? Viens ir, ko mēs iedomājamies galvā, kas ir īstenība, bet vai tā ir īstenība vai nav?
Katrīna Griga: Un tas, ka tā ir tava īstenība, tas nenozīmē, ka tā ir mana un otrādāk. Kas tad ir īstenība, tāds ir jautājums?
Gustavs Terzens: Par šo šekspīrisko jautājumu Katrīna un Mārtiņ – paldies!
