Šogad krājumā nonākuši sevišķi interesanti priekšmeti, tādēļ Brīvdabas muzejs pirmo reizi sarīkojis jaunieguvumu izstādi. Tā tikko vērta vaļā un muzeja Izstāžu zālē būs apskatāma līdz pavasarim.
Izstādi ar lielu entuziasmu veidojuši muzeja Restaurācijas, Etnogrāfijas un Saimniecības nodaļas speciālisti, un tajā latviešu etnogrāfija ļoti interesanti saspēlējas ar katoļu baznīcas kultūru un mūsdienu tautas lietišķās mākslas darinājumiem.
“Šajā izstādē var redzēt divas pasaules – satiekas tradicionālā kultūra ar – teikšu – arī tradicionālo katoļu kultūru. Zemnieki ar mācītājiem. Tas, kas ir pieejams vieniem – greznums, zelts, košas krāsas - un ko savukārt otri centušies pārņemt,” stāsta Brīvdabas muzeja direktora vietniece Kristīne Kūla.
Kūlas pieminētās divas pasaules izstādē eksponētas viena otrai pretī. Zāles kreisā puse atvēlēta dažādiem seniem priekšmetiem un mūsdienu lietišķajai mākslai, savukārt vidū un labajā pusē izvietotas ar katoļu kultūru Latvijā saistītas tekstilijas.
“Jā, šī ir pirmā šāda veida izstāde muzejā,” uzsver Kūla. “Mēs sapratām, ka cilvēki nezina - muzeja krājums tiek papildināts katru gadu. Un, ņemot vērā, ka šajā gadā bija īpaši veiksmīgas ekspedīcijas, pateicoties ekspedīciju vadītājai Aijai Jansonei, mēs sapratām vēl vienu lietu - ir jāparāda, ka Brīvdabas muzejs nav tikai tradicionālā latviešu kultūra, bet ka mūsu krājumos ir arī visa Latvijā tajā laikā esošā kultūra redzama.”
Izstādē var redzēt priekšmetus, ko muzejs ieguvis dažādos ceļos. Viens ceļš ir jau pieminētās ekspedīcijas, kuru laikā bieži vien negaidot tiek atklāti brīnišķīgi priekšmeti.
Tāpat tos iegūst, pērkot no autoriem vai īpašniekiem vai arī saņemot kā dāvinājumus.
No dāvinājumiem izstādē apskatāmas, piemēram, ļoti skaistas segas un dvieļi no tālā 1882. gada.
“Viena kundze bija ļoti labvēlīga, un šīs trīs segas un trīs dvieļus uzdāvināja muzejam. Kā viņa izteicās – mūsdienu jaunajai paaudzei ir raksturīgi visu mest ārā, tāpēc viņai svarīgi uzdāvināt muzejam, jo viņa zina, ka tas paliks. Tas vispār ir unikāli, ka līdz mūsdienām kaut kas tāds vispār ir saglabājies. Tās ir Vidzemes šatiera segas un pašu austie dvieļi ar krustdūriena izšuvumiem un mežģīnēm apakšā,” tekstilijas raksturo krājuma glabātāja Gunta Dimza.
Ļoti interesants eksponāts ir mācību burtnīcas tamborēšanā, kuru laika zoba skartās lapas ir noklātas ar miniatūriem, ļoti dažādiem tamborēšanas tehnikas paraudziņiem.
“Tās ir mācību burtnīcas. Un redziet, cik nopietni mācījās tamborēšanu 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Ar ļoti smalkiem diegiem, ar ļoti smalkām adatām visdažādākie rakstu paraugi te ir redzami,” stāsta Gunta Dimza un Aija Jansone, Etnogrāfijas nodaļas vadītāja.
Līdzās dāvinātajām senajām lietām skatāmi arī šogad iepirktie mūsdienu lietišķās mākslas priekšmeti – segas, cimdi, šķīvji un citi.
Ļoti interesanta ir katoļu kultūras sadaļa. Dažādu laiku priesteru tērpus un citas tekstilijas Aija Jansone šogad atvedusi no divām ekspedīcijām pa Latgali, saņemot kā dāvinājumu. Arī tiem ir visciešākā saistībā ar mūsu kultūrvēsturi.
“Kā mēs zinām, viss dzīvē ir savstarpēji saistīts. Un arī senos laikos daudzas kultūras ietekmes zemniekus sasniedza caur pilsētu, caur muižu, caur baznīcu. Nu un, lūk, šeit izstādē šajās stikla vitrīnās ir izstādīti četri priekš Latvijas teritorijas ļoti seni – esmu tos datējusi ar 18. gadsimtu – divi ornāti un divas dalmātikas,” norāda Aija Jansone.
Vitrīnās redzamie senie katoļu garīdznieku tērpi darināti no damasta auduma, kurā lins saausts kopā ar brokātu un kas krāsots ar augu krāsvielām, tērpus rotā dekoratīvas brokāta lentes.
Tālāk redzami arī 19. un 20. gadsimtā radīti priesteru tērpu komplekti. Kā stāsta Aija Jansone – izmantotie materiāli un šūšanas tehnoloģijas galvenokārt ir tās, pēc kā vislabāk var noteikt šo tērpa rašanās laiku, piemēram, izstādē skatāmā baltā alba, ko priesteris nēsā virs sutanas zem ornāta, visdrīzāk datējama ar 20. gadsimta vidu.
“Te ir visciešākā saistība ar jau redzētajām tamborējumu burtnīcām. Tā ir alba no smalka, pašausta linu auduma, šūta taisnā diega piegriezumā tieši tā, kā šuj tradicionālos tautas tērpa kreklus. Redziet, padusēs šūti ķīļi, uz pleciem šūti uzpleči. Tā kā baznīcā saglabājas šis senais piegriezums, bet mainās rotājums, un visas rotājuma tehnikas, kādas Eiropā nāk modē, caur pilsētu, caur muižu, caur baznīcu nonāk līdz zemniekiem. Ļoti iespējams, ka šo tamborēja vietējās meistares, bet jau pēc kādiem paraugiem,” rāda Jansone.
Pēc izstādes daļa no katoļu kultūras tekstilijam nonāks muzejā esošajā katoļu baznīcā Eleonorvillā, kam tieši ir nepieciešams atbilstošs iekārtojums.
Izstāde “Muzeja ieguvumi 2018” Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā tikko būs apskatāma līdz aprīļa vidum.
