Rucavā, Latvijas dienvidrietumos, daba ātrāk mostas pavasarim, bet, ja varētu pārcelties laikā, tad Jāņa Žīmanta vectēva koka mājā rodas sajūta, it kā mēs dzīvotu senā pagātnē, joprojām virtuvē ir maizes krāsns, vectēva taisītais koka galds ir ķirmju saēsts, taču tas joprojām ir skaists un stāv goda vietā. Koks te godāts jau senākos laikos, kad ar rokām vectēvs ēvelējis katru koka dēlīti, stāsta mājas saimnieks.
„Kā no mazotnes, tā arī neesmu beidzis spēlēties ar plastilīnu," līdzībās un jokojot par koktēlnieka darbu Žīmants stāsta par to, kāpēc izvēlējās koku kā materiālu.
„Bijušais Liepājas muzeja direktors Sudmalis teicis, ka koks ir zemnieku marmors. Anšlavam Eglītim ir burvīga grāmata „Cilvēks uz mēness”. Tur viens kļuva par mākslinieku, jo viņam iepatikās terpentīna smarža. Materiāls ir svarīga lieta,” klāsta Žīmants.
Žīmants arī tagad, veidojot mākslas darbus, izmanto senus instrumentus, apstrādājot kādu koka klucīti, viņš rūpīgi cenšas pasaudzēt vecas koka mājas paliekas un ķirmju atstātās pēdas. Katrs darbs ir rūpīgi noslīpēts un tīrs savās formās.
Mākslinieka darbnīcā turpat pie improvizētā kafijas galda, kas uznirst no nekurienes un stāsta par saimnieku laipnību, stāv dzērves un sievietes tēla skulptūra. Sievietes tēls ar kuplām krūtīm un apaļīgām formām, filozofiski un spilgti atklājas koktēlnieka darbos. Arī par to māksliniekam azotē ir kāds spilgts citāts.
„Es kaut kur uzķēru.. Šopenhauers rakstīja, ka tikai samaitātais mākslinieka prāts sievietes ķermenī - mīkstā un bezformīgā var saskatīt kaut ko skaistu. Domas ir dažādas.
Tēls vajadzīgs, lai dotu kustību un domu. Tēls pats par sevi nav interesanti,” par sievieti, kas pārtapusi dzērvē, saka mākslinieks.
Uz krēsla sēž vecais runcis, sargā saimnieku un vēro gardumus uz galda. Kaķu mītiskie tēli vai rudzu ruņģīši, kā tos sauc mākslinieks, iemājo arī koka skulptūrās. „Dzīvnieku tēliem tiek piešķirti noteikti raksturi,” Žīmanta mākslas darbu izdevuma ievadā raksta mākslas zinātniece Ingrīda Burāne, raisot smaidu ar labvēlīgu ironiju.
Domu turpina Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla: „Pēc izglītības viņš ir matemātiķis, bet ilgus gadus savā profesijā nestrādā, viņam svarīgi izpausties radoši. Jānis Žīmants ir ārkārtīgi savdabīgs, ārkārtīgi jūtīgs koktēlnieks, bet viņš nav mācījies akadēmisko mākslas izglītību, bet mākslinieces zinātniece Ingrīda Burāne viņu raksturo kā īstu tīrradni, kurš lieliski spēj savu radošo darbību virtuozi izpaust formās un domās.”
Žīmanta darbi glabājas Liepājas muzeja krājumā un galvenokārt Vecvagaru ģimenes privātkolekcijā, viesu mājā un galerijā „Sīpoli”, kas atrodas Bernātos, taču viņa darbi redzami arī citviet, stāsta Kārkla.
"Tagad top zirgs, īstā izmērā,” saka mākslinieks. Atbildot uz izbrīnu par to, vai tiešām, Žīmants saka, ka tas būs koka kumeliņš, kas aizceļos pie lietuviešiem Papē. Tēlnieks joko, ka pilsētā negribētu dzīvot, jo tur uzreiz pazūd diena - kādu satiec vai kāds atnāk ciemos, lauku mierā un klusumā ir citādi.
Apjomīgā koktēlnieka darbu izstāde „Jūtu gradācijas” Liepājas muzejā būs apskatāma līdz 3. maijam. Vēlāk izstāde būs skatāma arī Rīgā. Izstādē „Jūtu gradācijas” pārsvarā eksponēti darbi no Vecvagaru ģimenes privātkolekcijas.
