Suitu lebediks nav iedomājams bez mūzikas un lustīgas dziedāšanas. Turklāt tā ir iespēja iepazīt gadsimtiem kopto tradicionālo dziedāšanu un spēlēšanu, kā arī to, ko šodien bērni apgūst mūzikas skolā. Lebediks jau kļuvis par ierastiem svētkiem maija nogalē, kas suitos iezīmē tūrisma sezonas sākšanos.
“Tradīcijas ir jākopj, bet jāveido jaunas, lai būtu interesanti gan jaunai paaudzei, gan vecākiem,” sacīja Alsungas novada Tūrisma informācijas un vēsturiskā mantojuma centra vadītāja Inga Bredovska.
Suiti par lebediku dēvē jautrību. Tā “Suitu sievu” vadītāja Ilga Leimane atceras, ka Pētera Upenieka grāmatā “Balandnieki” aprakstīta linu talka viņas tēva mājās.
“Tie, kuri netika uz to pasākumu, tad prasīja tā – kā tad tais Ruņģos gāja? Tur gāja lebedik – tur bija gan darbs, gan iedzeršana, gan dziedāšana, dancāšana, tur bija absolūti viss,” stāsta Leimane.
“Opaps kādreiz, kad ar māsu sataisījām lielus trokšņus, sākām ārdīties, sīki būdami, tad opaps teica – nu gan sataisījuši lebedik,” atceras “Suitu dūdenieku” vadītājs Juris Lipsnis.
Tā kā šogad visur svētki tiek rīkoti citādāk, tad arī suitu lebediks ieguvis mierīgākas noskaņas, interesentus aicinot piecu kilometru garā pastaigā. Tajā ik pa laikam bija organizatoru sagatavoti pieturas punkti, kuros ne tikai baudīt Alsungas gleznaino apkaimi, bet arī atbildēt uz jautājumiem, iepazīt suitu pusei raksturīgo.
Tāpat šoreiz nenotika saimnieču mērošanās meistarībā sklandraušu cepšanā. Tomēr bez raušiem svētkos neiztikt. Tāpat kā bez īstas suitu andelēšanās, kur iespējams par atjautību tikt pie dāvaniņām, kā arī nopirkt ko sirdij tīkamu.
“Strausa olas palikušas aizperētas, piens ir beidzies, alus arī, vēl rāceņu sēklu var dabūt, vēl vienu mārtiņpuķi var dabūt,” stāsta tirgotāja Santa Galiņa.
Kad taka izstaigāta, atbildēts uz jautājumiem, tad arī godam nopelnītas dāvaniņas no organizatoriem.
