Mēdz teikt, ka latvieši ir dziedātāju un dejotāju tauta. Tomēr ne visi uzdrīkstas kāpt uz skatuves, ja deju prasmes nav apgūtas agrā jaunībā, bet apgūt pirmos danču soļus var jebkurā vecumā.
“Mani tikai aizpagājušajā vasarā tajā ievilināja. Mana pirmā deja bija ļoti, ļoti traka polka ar to pašu Jevgēniju, kurš mums tagad te vada, un to es laikam neaizmirsīšu nekad mūžā, un tāpēc es arī esmu šajā klubā,” stāsta Rīgas Danču kluba dalībniece Inta Gludīte.
Atšķirība starp mūsu dančiem un skatuves deju ir tāda, ka dančos nav tik svarīgi, lai visi dejotu vienādi, uzsver Rīgas Danču kluba vadītājs Valdis Putniņš:
“Šeit tas vispār nav svarīgi, galvenais, lai katrs gūst prieku dejojot.”
Danču kustība aizsākās ar Atmodas laiku, bet ap gadsimtu miju, kad kustība jau bija kļuvusi gana populāra, Rīgas Danču kluba vadītājs nolēma, ka vajadzīga arī sava nometne. Šoreiz Covid-19 ierobežojumu dēļ nav atbraukuši ārzemju viesi, izņemot lietuviešu vakaru nometnē, un arī Latvijas dancotāju bija mazāk, nekā ierasts, tomēr prieka un laimes sajūtu, kas rodas deju placī, tas neesot mazinājis.
“Deja ir tāda atbrīvotība. Tas ir tāds kopīgs prieks, tā ir tāda īsta patiesa klātbūtne, tāpēc mēs atbraucām uz nometni, arī būdami folkloristi. No mūsu kopas ir divi cilvēki, un mēs ārkārtīgi jauki šeit jūtamies,” stāsta folkloras kopas “Josta” dalībniece Beata Kempele.
Dienaskārtība nometnē ir spraiga – latviešu dejas nomaina līvu, baltkrievu un Eiropas tautu dejas, kas ļauj gūt plašāku ieskatu. Nav arī tā, ka dančus plašākai publikai nemaz nerādot.
Rīgas Danču kluba dalībnieks Jevgēnijs Mickevičs atklāj: “Tas mani tik ļoti aizrāva, ka es gribēju ar to nodarboties, un tagad pēc visiem šiem gadiem es braukāju pa ārzemēm – biju Francijā, Itālijā, Krievijā regulāri, Lietuvā, Igaunijā. Es dejoju pats savam priekam, gan arī pārstāvu Latviju, rādot un mācot citiem cilvēkiem latviešu dejas.”
Septiņpadsmitā Danču nometne Skaistkalnē noslēdzās 24. augustā, bet apgūtās zināšanas un prasmes dejotāji garajos rudens un ziemas vakaros nodos tālāk.
