Latvijas un diasporas kolektīvu sadraudzība pagaidām vēl ir salīdzinoši reta parādība. Arī Šveices latviešu deju kolektīvi līdz šim draudzējušies tikai ar citiem diasporas latviešu kolektīviem. Savukārt slavenais deju kolektīvs “Zelta Sietiņš”, kurš apceļojis teju visu pasauli, pēdējo reizi pie kādas no diasporas deju kopām esot viesojies vien tāltālajā 1996. gadā Brazīlijā, kad sadejojušies ar vietējiem latviešiem festivāla ietvaros.
Tagad, pēc pagājušās nedēļas nogalē notikušā uzveduma “Kā zvaigžņu pasakā”, abas puses ir cieši sadraudzējušās un saka – tas ir lieliski un ieguvēji ir abas puses!
Sadraudzības koncerta idejas vadītāja ir Kristīne Lazdiņa, Šveices latviešu bērnu tautas deju kopas “Zvaniņš” vadītāja. “Zvaniņā” dejo bērni no divu līdz apmēram astoņu gadu vecumam. “Es pati gan esmu dejojusi, tomēr neesmu ne pedagoģe, ne horeogrāfe, tādēļ mēģinu Latvijā atrast kādus cilvēkus, kas varētu mani un mūs visus paskolot, palīdzēt.”
Viņa smejas, ka rīkojusies pavisam tieši un vienkārši – pērn iegājusi “Zelta Sietiņa” mājaslapā un prātojusi, diez, kuram no pedagogiem labāk rakstīt un uzaicināt ciemos?
Nodarbības atbraukusi vadīt Dace Adviljone. Tad Kristīnei ar domubiedriem radusies ideja parādīt Šveices bērniem, kā dejo Latvijas bērni: “Un, patiešām, viņi visi sēdēja un lielām acīm vēroja – re, kā var dejot!”
Tautas deju kolektīva “Ramtai” vadītājs Jānis Vinklers piebilst: “Mēs, lielie, arī esam profesionālā sajūsmā, ka varam mācīties no mazajiem paraugiem – ne tikai, kā dejot, bet arī, kā mēģināt, kā uzvesties, organizēties, kā rūpēties par tērpiem, vārdu sakot, arī dažādas tehniskas lietas. “Zelta Sietiņš” ir pirmais kolektīvs no Latvijas, kas ciemojas pie mums, un turklāt viens no labākajiem – tas mums piešķīra papildu atbildību, uztraukumu, spriedzi noturēties līmenī.
Domāju, ka arī viņi pasmēlās ko labu no mums, redzēja, kā šeit dzīvojam, ko darām. Koncerts izdevās lielisks, publikai patika.”
“Zelta Sietiņa” pedagoģe Dace Adviljone “Ramtai” dejotājus slavē, atzīstot, ka līmenis jau teju līdzinoties Latvijas kolektīviem – bez mērķiem un vēlmes pastāvīgi augt tas nebūtu iespējams.
“Ramtai” kolektīvs, kurā dejo jaunieši un pieaugušie, arī bija tie, kas izmitināja ģimenēs viesus – pusaudžus no “Zelta Sietiņa” un skolotājus. Daudzu “Ramtai” dejotāju bērni savukārt dejo “Zvaniņā”, tā ka veidojas viena liela saime. “Dzīvošana ģimenēs, protams, ļāva vēl ciešāk sapazīties. Prom braucot, visi atvadījās ar asarām acīs – bērni bija ļoti sadraudzējušies! Vēlos vēlreiz pateikt visiem milzīgu paldies, jo jutāmies aprūpēti, apmīļoti un apčubināti,” saka Dace Adviljone.
Pēc Deju svētkiem dzīve tikai sākas
Neparasti, bet tieši pēc Dziesmu un deju svētkiem, kad daudzu pašdarbības kopu skaits krietni saplok, “Ramtai” dalībnieku skaits pieaudzis par trešdaļu!
“Pats esmu dejojis tautas dejas visu savu mūžu. Pirms pieciem gadiem, kad ar sievu pārcēlos uz Šveici, likās – kaut kas pietrūkst.
Sapazinos ar vienu meiteni, kura no Cīrihes mēroja tālo ceļu uz Štutgarti, kur bija iespēja dejot – tik ļoti bez tā nevarēja iztikt! Tad nu nolēmām, ka vajag mums pašiem savu deju kopu. Dibinātāji bijām trīs, tad gadu mēģinājām sešatā, kaut kur ārpus pilsētas, laukos, sporta zālē,” Jānis Vinklers atceras ne visai vieglo sākumu.
Jauna elpa radusies, kad pievienojusies Kristīne Lazdiņa ar ģimeni un draugiem, savukārt lielu motivāciju un iedvesmu sniegusi Lauras Putānes rīkotā deju nometne Štutgartē: “Tur bija kolektīvi arī no Vācijas, no Spānijas. Tas viss tik ļoti satuvināja un iedvesmoja, ka jau pēc gada bijām septiņpadsmit.
Liels mērķis bija Dziesmu un deju svētki. Likās, tas sasniegts, ko nu tālāk? Un tad septembrī pieteicās veseli desmit jauni dejotāji! Tas ir tas, ko esmu vēlējies.
Protams, organizatoriski tas viss kļūst sarežģītāk, nopietnāk, telpas vairs nav tik viegli atrast, bet kopīgais burziņš kļūst labāks! Atmosfēra, kvalitāte – viss ir daudz interesantāk. Jaunpienācēji jau dejoja ar mums šajā koncertā – tā bija viņu pirmā uzstāšanās.”
Latviska vide bērniem
Afišās gan “Kā zvaigžņu pasakā” apzināti netika pieteikts kā koncerts, bet gan “dejpilns Ziemassvētku pasākums”. Scenāriju tam rakstījusi “Zelta Sietiņa” dibinātāja un vadītāja, leģendārā Baiba Šteina, bet pasakas noskaņu uzbūra viņas meita un “Zelta Sietiņa” deju skolotājas Daces māsa, aktrise Anna Šteina.
“Publikas iesaistīšana, stāsts, mīklu minēšana pasākumu darīja interesantāku un dinamiskāku. Anna ļoti, ļoti labi iejutās uzveduma vadītājas lomā. Arī tā mums bija jauna pieredze un skola – šādi veidot un vadīt pasākumus!” priecājas Kristīne Lazdiņa.
Viņa Šveicē mīt jau 11 gadus. Smejas – atbraukusi strādāt trīs mēnešus, atbilstoši toreizējam darba līgumam, ar ciešu domu braukt atpakaļ. Tomēr trīs mēneši pārvērtušies sešos, seši – gadā, un tagad jau apritējuši 11 gadi. Šeit pasaulē nākuši arī abi Kristīnes bērni.
Tiem augot, radusies vēlme tiem vairāk rādīt latvisko pasauli: “Tā kā deja man sirdij ir tuva lieta, ļoti, ļoti gribēju bērniem kaut ko no tā sniegt. Latvijā ir daudz dažādu iespēju izvēlēties ārpusskolas nodarbes, savukārt mums Šveicē tik lielas izvēles nav, arī deju jomā, tāpēc es domāju – ja jau tās iespējas nav, tad kaut kas jādara pašiem! Maijā apritēs jau četri gadi, kopš mēs satiekamies vienreiz nedēļā ar bērniem. Liela daļa bērnu ir lielo “Ramtai” dejotāju bērni. Te bērniem ir latviska vide, skan latviešu valoda. Šobrīd mums dejo 15 bērniņi, Latvijā tas būtu maz, šejienei – diezgan solīds daudzums. Liela daļa ir mazie bērni, ar kuriem jāmācās deju soļi caur rotaļām, tādi pavisam vienkārši, kas vecākiem bērniem vairs nav tik aktuāli un interesanti, tāpēc ir sarežģīti reizēm to visu sabalansēt. Ceru, ka laika gaitā pulciņš vēl augs, un varēsim jau dalīties divās grupās un strādāt rezultatīvāk.”
Ielec okeānā un peldi!
Ārvalstīs dzīvojošo latviešu kopienās, organizējot pašdarbības kolektīvus, jāsaskaras ar tādām grūtībām un izaicinājumiem, par ko Latvijas kolektīvi pat nenojauš: telpu meklēšana un īre, loģistika (jo nereti dalībnieki sabrauc no lieliem attālumiem), ļoti dažāds līmenis un vecums un vēl simtiem sīkumu.
Darbošanās prasa milzīgus resursus – gan laika, gan naudas. Tas ir arī stāsts par īpašiem izaicinājumiem kolektīvu vadītājiem, par kuriem nereti spiesti kļūt aktīvākie amatieri – viņi aizpilda trūkstošo profesionāļu nišu. Cik vien iespējas un maciņš ļauj, tiek piesaistīti papildspēki, mentori, padomdevēji – savas jomas profesionāļi no Latvijas, kas atbrauc novadīt meistarklases.
Variants, ka varētu nedarīt neko, netiek izskatīts – visi dara, ko var, un vadītājs nereti aug kopā ar savu kolektīvu.
Arī Cīrihes deju kopu vadītājiem ir līdzīgs stāsts – Kristīnes pamatdarbs ir koncerna “Google” Cīrihes birojā, bet Jānis pēc izglītības ir elektroinženieris. Tomēr deja abiem ir mūža mīlestība, un, dzīvojot ārzemēs, štatu neesamības dēļ nācies “lēkt plašā okeānā”, kā saka Kristīne:
“Latvijā nekad neko tādu neuzņemtos! Šeit tā situācija ir citādāka, un – es to daru, turklāt jūtot lielu atbildību.
Varbūt tā zelta maliņa, tā pozitīvā daļa no tā visa ir, ka cilvēki ieliek sevi tādās lomās vai vidē, kur viņiem ir jāaug, kur pašiem jāmācās. Ne jau es tikai mācu bērniem, viņi māca man. Man bija jāmācās, ko nozīmē bērnus “savākt”, runāt ar viņiem tā, lai viņi mani saprot, lai apjauš, ko nozīmē mēģinājums, koncerts, ko nozīmē uzvilkt tautastērpu. Tas, kā šādā vidē un situācijā komunicēt, man pašai bija jaunums. Un bērni skatās uz mani lielām acīm, un es jūtu, ka esmu iemesta lielā, lielā okeānā, kur man jāmēģina mācīties ne tikai noturēties virs ūdens, bet arī kaut kur nokļūt! Man šķiet, no bērniem esmu vairāk mācījusies nekā viņi no manis. Dots devējam atdodas!”
Arī Jānis smejoties saka: “Es ticu, ka man ne jausmas, kā to visu darīt pareizi, daru, kā es jūtu! Esmu visu mūžu dejojis, bet izglītība man ir pavisam citā jomā. Reizēm nākas arī pielāgot horeogrāfiju – no sākuma bijām maz, bet dejas standartā veidotas astoņiem pāriem. Tagad savukārt esam vairāk. Vai arī – ja vēlamies dejot kopā ar bērniem, atkal kaut kas jāpielāgo, jāizdomā. Tā nu procesā arī tā mācīšanās notiek!”
Vienai dejai Jānis pilnībā veidojis horeogrāfiju, jo nebijis izvēles: viena no dejotājām netīšām izdzirdējusi kādas Šveices popgrupas dziesmu, kurā dzied par… Latviju – cik tā skaista vieta, kur zied puķes un viss ir jauki:
“Tā bija tāda sakritība – mēs Šveicē, Šveices grupai dziesma par Latviju, nebija daudz variantu, bija jāsāk kaut kas domāt. Tapa versija ar latviešu tautas deju soļiem, kas jau atrādīta Šveices publikai. Tā jau rodas tās vajadzības, domas, idejas, mēs šeit parakstāmies uz ko tādu, kas pirms tam pat prātā nav ienācis. Katram atveras jauni talanti, dvēsele atveras, nāk ārā neiedomājamas lietas.”
Kristīne saka - daudzi latvieši, dzīvojot ārpus Latvijas, šeit, Šveicē, latviskās tradīcijas, kultūru, valodu, vidi izjūt vēl vairāk un strādā vēl apzinīgāk ar to.
Nevis pieņem pašu par sevi saprotamu, bet tiešam dziļi novērtē, ko tas nozīmē pašam, ģimenei, bērniem: “Un tad sāk urdīt nemiers – ko es kā latvietis varu darīt šeit. Tas ir tāds interesants paradokss, par ko es pirms 10 gadiem noteikti nebiju domājusi, ka tā tas būs. Tomēr ir liels prieks. Redzēju koncertā mazo bērnu grupiņu, kā viņi cītīgi veidoja aplīti, skrēja uz vidiņu, rociņas sānos – sirds sila! Dēļ tādiem koncertiem un maziem prieka brīžiem ir vērts pūlēties un tikties, un darīt, ko mēs varam. Es nezinu, cik lielā mērā viņi to atcerēsies, kad paaugsies, bet domāju, ka tomēr mūsu deju kopas ir tā vieta, kur mēs sanākam kopā un jūtamies kā viena liela saime, kopīga un ar piederības sajūtu.”
