Sabilnieces Sarmītes Jurjakas veidotās papīra lelles apskatāmas izstādē Talsos

Talsu galvenajā bibliotēkā šobrīd apskatāma Sabiles pamatskolas un Sabiles Mūzikas un mākslas skolas skolotājas Sarmītes Jurjakas papīra leļļu izstāde. Tās gan nav lelles, ar kurām gribētu spēlēties bērni, bet pasaku tēli kā interjera elementi, kas ar savu komiskumu un kolorīto raksturu pasmaidīt liek pieaugušajiem.

Sabilnieces Sarmītes Jurjakas veidotās papīra lelles apskatāmas izstādē Talsos
00:00 / 04:54
Lejuplādēt

Talsu galvenās bibliotēkas izstādes plakātā gozējas saposies zaķu pāris, bet ir grūti nojaust leļļu izmēru. Tāpēc, ierodoties ciemos pie Sarmītes Jurjakas Sabilē, ir mazliet pārsteigums, ka jaunākā lelle, kas viņas rokām pārtaps par zaķi mednieku, ir vismaz 50 centimetrus gara.

Sarmīte Jurjaka stāsta: “Nu, šoreiz manam zaķim būs resns vēderiņš, viņš būs tāds apaļš, noēdies kāpostus. Galvā ir divas ausis. Tās jau arī ir tāds rakstura parādītājs, vai ne? Viena auss uz leju, tātad, protams, būs kaut kas smieklīgs.”

Lelles pamatnes veidotas no stieples, kas apdarinātas ar avīzēm, un tad pa maziem gabaliņiem Sarmīte Jurjaka to apdarina ar ietinamo papīru, kas citkārt šķiet tik necils. Leļļu darinātāja skaidro, ka šis papīrs ir vienreizējs ar savu savdabīgo krāsu un tekstūru: “Es viņu ļoti saburzu, lai viņš rodas mīksts, plastisks un viņš ir arī vieglāk līmēt. Un, ja tā paskatās, tad tas papīrs atgādina man tādu ādu. Ādiņa... Ļoti jau tāds nopietnāks materiāls, bet tas ir tikai papīrs.”

Sarmītes Jurjakas izstāde "Kur zaķis lec, kad gadu vecs" Talsos.

Viņasprāt, papīra lelles kā interjera elementi telpu padara personiskāku un ļauj atšķirties no citiem. Un arī brūnā papīra krāsa interjerā neko nevarot sajaukt. “Viņš ir necils, bet viņš nāk ar savu formu, faktūru un pat tekstūra rodas no viņa. Tu jau panāc to, ka tas papīrs ir kā audums. Krītošs, vijīgs, plandošs, smalks...” stāsta Sarmīte Jurjaka.

Leļļu darinātāju uzrunā arī melnais papīrs: “Man te patika taisīt tādus mazus čigānbērnus un čigānmātes ar lepni izgrieztām krūtīm un plandošiem tērpiem skaistiem, krāsainiem. Un brūnajam papīram kontekstā ar to melno ir iedarbība, kas ir pilnīgi grezna. Tas brūnais uz melnā fona izskatās zeltīts, bronzīgs, bagātīgs. Tāds, kur nenoskatīties uz to krāsu un formu. Ļoti, ļoti patīk šie materiāli!”

Sarmītes Jurjakas izstāde "Kur zaķis lec, kad gadu vecs" Talsos.

Par saviem pasaku tēliem Sarmīte stāsta tik kolorīti, ka tos vizuāli var uzburt acu priekšā. “Te Kolkā laikam bija bibliotēkā kaut kāda jubileja, un tad es arī tur uztaisīju vienu bibliotekāri kā zvejnieka sievu, kas gaida lasītājus no jūras. Pacēlusi roku pie pieres, skatiens tālumā, vējš kājstarpē svārkus iedzinis, plandoši tādi... Pašai arī ļoti patika,” atzīmē Sarmīte Jurjaka.

Viņa sevi sauc nevis par mākslinieci, bet diletanti-amatieri, skaidrojot, ka tas ir cilvēks, kas dara, ko pats vēlas, kā to prot un kad sanāk laika.

Sabilniece nezina nevienu citu, kurš Latvijā darinātu papīra lelles, bet labprāt redzētu, kā to dara citi. Sākumā viņai lelles tapa cilvēku formā, tomēr vairāk uzrunā zvēri.

“Zaķi ir komiski, smieklīgi. Zaķiem ir arī ļoti dažādas rakstura īpašības. Viņi ir bailīgi, viņi ir veikli, bet viņi ir tie, kas pievarē lauvu. Un tā uzvara ir arī katrā mūsos. Uzvara pār kaut ko. Mēs gribam uzvarēt savus dēmonus galvā. Mēs gribam uzvarēt savu nevarību, mēs gribam uzvarēt savu nepatiku pret kaut ko,” spriež leļļu darinātāja.

Sarmītes Jurjakas izstāde "Kur zaķis lec, kad gadu vecs" Talsos.

Sarmīte Jurjaka ir skolotāja Sabiles pamatskolā un arī vietējā Mūzikas un mākslas skolā, un arī saviem audzēkņiem viņa cenšas iemācīt, ka ne jau visu var panākt ar krāsu:

“Ka mēs varam emocijas ielikt arī šajā te papīrā, kur raksturu piedod tieši šī tekstūra un faktūra. Un tas padara darbu pat vērtīgāku. Jācer, ka bērni to paņems.”

Sabilniece stāsta, ka viņas mamma bija darba rūķis, bet tētis – brīvmākslinieks, kurš, mīlējis lasīt pasakas. Un tās ļoti patīk arī viņai pašai: “Man liekas, ka tie pasaku tēli ir tādi it kā nenopietni, bet tur apakšā taču ir dziļa īstenība. Kā es bērniem saku – pasaka jau nav par zaķi. Pasaka jau ir par tevi. Pasaka ir par mums cilvēkiem. Tāda dziļa dzīves īstenība. Un varbūt caur smiekliem, caur jokiem to ir vieglāk saprast, vieglāk no tās izvairīties pašos. Varbūt tā kaut kā...”

Sarmītes Jurjakas sapnis būtu, ja visu dienu viņa varētu taisīt tikai savas papīra lelles. Un ja viņai būtu kiosks, kurā darītu to, kas pašai ļoti patīk, un ar lellēm prieku dāvinātu citiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt