"Mācu koklēt ar prieku, dziedāt ar prieku. Jāzina pamati; kad pamatus rokas dara pašas, tad laižam dvēseli, lai dzied,” par kokles spēli stāsta Ligita Davidova.
Viņa arī bilst, ka nometnē tas, kas spēlē kokli sen, var parādīt savas zināšanas, bet jaunais pienest kādu knifiņu. Ligita Davidova pati ar kokli sastapusies laikā, kad bērns mācījies Rīgas Valdorfa skolā, kokles spēles skolotāja lūgusi atbalstīt skolēnus arī ģimenei. Tā abi ar vīru iesaistījušies.
Bērns vairāk nespēlē, bet pēc kādas reizes, kad sajutusi, ka vēlas spēlēt kokli, paprasījusi bērnam akordus, kā jāliek pirksti, un kopš tā laika spēlē.
Pasaules koklētāju nometne rītu sāka ar jogas nodarbību, kam sekoja brokastis, dziesmas, tad darbs grupās un nometnes dalībnieku stāsti par sastapšanos ar kokli.
"Nometnē ir laba iespēja iesācējiem, bet te ir tādi, kas vairākus gadus spēlē un arvien redz daudz interesanta, ko mācīties,” bilst Ilze Ozola. "Koklētāju kļūst arvien vairāk, kas spēlē etnogrāfisko kokli, bieži tie ir cilvēki, kam ar mūziku iepriekš saikne nav bijusi.”
Viņa pati ar kokli sastapusies pirms diviem gadiem.
Pasaules koklētāju nometnē piedalījās arī lietuviete Agota, viņa arī mācīja līgodziesmu par balto āboliņu. Agota stāsta, ka spēlē kankli un uz nometni vēlējusies braukt, jo Lietuvā šādas nometnes nav.
"Esmu pārsteigta, cik daudz cilvēku te spēlē kokli. Salīdzinot ar Lietuvu, jums tā ir daudz dziļāka tradīcija. Esmu priecīga, ka atbraucu,” atklāj Agota.
Nometnes dalībnieks Valdis stāsta, ka kokli atklājis no jauna, jo tas dod spēku un ir īpašas reizes, kad tas ir vajadzīgs.
"Sev cenšos atvērt durvis uz kaut ko jaunu, nezināmu. Esmu priecīgs, ka esmu spējis uz šo atvērt durvis. Tēlaini izsakoties, tās ir durvis pie lielām bagātībām. Grūti atvērt, bet, kad atver, jūties apdāvināts,” tā par kokles spēli un dalību nometnē stāsta Valdis.
Šajā dienā Kokmuižas pils laukumā bija sabraukuši arī kokļu meistari. Viņi rādīja savas kokles, turpat tika izmēģināti instrumenti, sarunāti jauni pasūtījumi.
Meistars Eduards Klints no Līgatnes stāsta, ka mēģina un eksperimentē, taisot kokles. Pats gan viņš labāk spēlē dūdas, ne kokli.
"Nevar uztaisīt perfektu kokli, kāda kaut kur jau ir. Laika gaitā, strādājot un pētot, kaut kas sanāk,” norāda Eduards Klints.
Guntis Niedoliņš atklāj, ka viņam vajag vairākas kokles, jo katra citādi iedarbojas.
"Vienu vajag no rīta, vienu vakarā, vienu pirms gulētiešanas, vienu, lai sakārtotu galvu, daudz man vajag,” tā Guntis Niedoliņš.
Tāpat viņš uzskata, ka nav viena īstā koka koklei, un ir gandarīts, ka meistari dalās savās prasmēs ar citiem.
Pasaules koklētāju nometne šogad norisinājās sadarbībā ar Kocēnu novadu un starptautisko festivālu "Baltica”. Viena no nometnes organizētājām ir koklētāja Laima Jansone, viņa daudzus ir "saindējusi” ar kokles spēlēšanu. Viņa atzīst, ka ir gandarīta, ka šogad nometne notiek sadarbībā ar festivālu "Baltica”, jo tā ir iespēja vienuviet pulcēties vēl vairākiem kokles spēlētājiem.
"Savukārt nometne ir stabilākā platforma, kur var apgūt kokles spēli no pašiem pamatiem, apgūt jaunas dziesmas, var satikties,” saka Laima Jansone.
Koncertā Dikļos koklētāji veidoja "kokļu sauli", un iedvesma tam radusies pagājušā gada Pasaules koklētāju nometnē, kad Zilajā kalnā nometnes dalībnieki bija izveidojuši kokļu ceļu, lai var apskatīt cits cita instrumentu.
"No tā radās doma, ka šogad ir "Baltica”, ka ir tik daudz folkloras kopu, kurās spēlē kokles, kāpēc neizveidot kokļu sauli,” bilst Laima Jansone.
Kokļu diena Dikļos ir izskanējusi, bet festivāls "Baltica” turpinās ar danču saietu Cēsīs 20. jūnijā un festivāla noslēguma pasākumiem Viļakā, Jūrkalnē, Rīgā, Daugavpilī un Dagdā 21. jūnijā.
