No māla pikuča līdz greznam traukam. Pie keramikas mākslinieces Andas Svarānes Sēlijā

Zasā, amatniecības centrā „Rūme”, sestdienas pēcpusdienā relaksējošas džeza mūzikas pavadībā rosās Anda un viņas meita Ieva. Šo koka baļķu ēku pirms vairāk nekā desmit gadiem pēc pašu amatnieku un mākslinieku ierosinājuma uzbūvēja vietējais namdaris, un visu šo laiku tā kalpojusi kā vieta, kur netraucēti ļauties savam iedvesmas lidojumam. Šī ir vieta, kur no necila māla pikuča top dažādi grezni trauki, skulptūras un pat gaismas ķermeņi. Šeit valda īsta darbnīcas atmosfēra, visi plaukti ir pilni ar dažnedažādām iedvesmojošām lietām un niekiem, jo, kā pati Anda saka, „tu nekad nevari zināt, kurā brīdī kaut ko vajadzēs”.

Amatniecības centrā „Rūme” pamatā darbojas viena ģimene, kas ir šīs darbnīcas kodols – keramikas māksliniece un centra vadītāja Anda, viņas māsa Daina Alužāne, kura ir šī centra koordinatore. Meita Ieva darina keramikas izstrādājumus, bet otrajā stāvā ierīkota viņas šūšanas darbnīca. Andas dzīvesbiedrs Aivars Ērglis vairāk ir tehnoloģiju cilvēks – viņa darba materiāls ir koks un āda. „Man pie mājas nav ne mazdārziņa, ne lopu, tādēļ, tiklīdz ir brīvs brīdis, dodos uz šejieni. Nevis tāpēc, ka vajag, bet tāpēc, ka gribas,” atklāj māksliniece Anda.

„Rūmē” tapušie trauki atšķiras no tumšajiem, smagnējiem, melnajā ceplī veidotajiem māla traukiem ar to, ka te vajag prast zīmēt, gleznot un veidot kompozīciju. Šeit īpaši var just, kā tradīcijas mijas ar laikmetīgumu. „Senie sēļi izzuda 13. gadsimtā, līdz ar to nevar atdarināt to, ko tu nemaz nezini. Tas viss ir tikai pieņēmumi un mūsu sajūta,” saka sēliete.

Lai kļūtu par meistaru, jābūt izglītībai

To, ka savu dzīvi saistīs ar mākslu, Anda zināja jau jaunības gados, lai gan neviens ģimenē profesionāli ar to nenodarbojās. Andu vairāk uzrunāja tieši keramika kā mākslas izpausmes veids, jo „gleznotāji un grafiķi ir plakani, bet keramikā ar krāsu un faktūru var izteikties telpiski”.

Ar talantu nav gana, lai kļūtu par profesionāli, ir vajadzīga ilga praktizēšanās. Tas ir pacietīgs darbs daudzu gadu garumā, jo par meistaru nepiedzimst un arī nekļūst īsā laika periodā. „Mēs uzskatām, ka, ja tu gribi būt meistars un vēlies sevi par tādu saukt, tev apmēram astoņus gadus jāpastrādā pie citiem, jāmācās un sevi jāpierāda,” saka Anda. Lai uzturētu sevi tonusā, māksliniece piedalās un apmeklē plenērus un izstādes gan dažādās Latvijas pilsētās, gan kaimiņu zemēs. „Lai nav tā, ka es domāju, ka te Zasā esmu viena un baigi gudrā, vajag aizbraukt pie citiem, paskatīties, kā tur izskatās,” pārliecināta Anda.

Anda uzskata, ka arī šajā profesijā svarīga izglītība, citādāk tas ir pārāk sekli: „Viss ir aizgājis nedaudz par prastu un paviršu – bez izglītības, ka tik ātrāk.

Mēs savā biedrībā „Sēļu pūrs” plašumā neejam un neaicinām kuru katru mums piebiedroties. Ir striktas prasības – jābūt izglītībai, sasniegumiem, izstādēm”.

Viena no lietām, kura salauž jaunos censoņus, ir savas darbnīcas trūkums. Andai, kamēr viņa mācījās Rēzeknē, vecāku mājās tēvs ierīkoja darbnīcu, kas kalpoja par lielisku atspēriena punktu. „Ne jau velti agrāk māksliniekiem un amatniekiem bija dinastijas, jo tu savam bērnam nodod savas zināšanas, kā arī iespēju un telpu, kur darboties,” saka Anda, kura priecājas par meitas darbiem un interesi par keramiku.

Iedvesmu meklē dzejā

Anda uzskata, ka dabas ainu veidošana labi noder, lai trenētu roku, bet viņa vēlas savos darbos iekļaut dziļāku domu un tiem pievienot jēgu. Andu iedvesmo citu mākslinieku, dzejnieku un rakstnieku darbi. Viņai ļoti patīk Kurta Fridrihsona daiļrade, tāpēc reiz uz šķīvja tapa viņa bilde. Daudzi darbi veltīti arī Rainim.

„Kad saka „sēļu keramika”, es vienmēr pasmaidu, jo tādas īsti nav. Ir izrakti daži arheoloģiskie trauki, bet nevar teikt, ka tādi bija tikai sēļiem. Tu pats veido sēļu keramiku, vai tā ir daba vai sajūtas, bet ne jau kopējot kāda cita veikumu,” saka Anda, kura jau 20 gadus māca jaunos censoņus vietējā mākslas skolā. Kā izrādās, keramika bērniem ir mīļa nozare.

Katru gadu vismaz viens absolvents pieņem lēmumu arī tālāk savu dzīvi saistīt ar mākslu un apgūt to padziļinātāk.

„Ir liela laime šeit dzīvot un strādāt,” saka Anda un atklāj, ka arī mākslas skolas izveide bija viņas ideja.

Lai gan Andu lielākoties var satikt amatniecības centrā vai mākslas skolā, viņa joprojām rada prieka, nevis darīšanas pēc. Viņai nav jāgaužas par klientu trūkumu, jo tad, kad trauks vēl ir ceplī, tam jau pieteicies īpašnieks. „Mēs neesam atkarīgi tikai no šī darba, mums vēl ir blakus darbi. Tiklīdz pamatmērķis ir pārdot, tu vairs nevari atļauties visu dienu taisīt vienu trauku. Tad, lai gūtu peļņu, vajag 50 dienā uztaisīt. Tur zūd mākslinieka burvība – tu nevis radi mākslu, bet gan ražo traukus,” saka Sēļu amatniecības centra vadītāja.

Andai svarīgs ir viss sēliskais, iespējams, tāpēc viņai ir pašai savs senais sēļu tautas tērps, kas veidots pēc arheologu senkapos uzieta autentiska parauga. Pie tā tapšanas strādājuši trīs rotkaļi, trīs audējas un vairākas šuvējas – viss ar adatiņu un rokām taisīts. Tautas tērpu Andai sanāk uzvilkt, kad ciemos brauc augsti viesi, uz kāzām, dažām izstādēm, Dziesmu svētkiem. „Tērpam ir jābūt kādam segumam, dzīvesveidam un jēgai, nevis ka tu viņu tikai uzvelc,” teic sēliete. Arī folklora prasa zināšanas  - šādā tērpā nevar dziedāt galda dziesmas. Vispār maz ir kas tāds, kas „nerejas” ar šo tērpu, jo no tā laika tik maz kas pierakstīts, ka atliek dziedāt to mazumiņu, kas saglabāts nākamajām paaudzēm.

Nekad nevar zināt, vai trauks pēc cepšanas nebūs sabojājies

Ilgākais laiks, ko Anda ir pavadījusi, taisot kādu darbu, ir divi mēneši. „Gleznotājam ir ļoti vienkārši – nepatīk, aizmālē, bet mums ir brīži, kad ceplī kaut kas nav skaisti nolējies, ir saplaisājis. Tur tā keramiķa lielā laime un nelaime reizē. Tu taisi vaļā cepli un nezini - būs vai nebūs,” atklāj zasiete. Turklāt arī laikapstākļi ietekmē žūšanas procesu, jo gaisa mitrums maina šo tempu.

Izvēloties keramiku kā savas dzīves aicinājumu, Anda pat nenojauta, cik tas ir grūti un neveselīgi, jo procesa gaitā rodas putekļi, kā arī glazūru sastāvā ir ķīmiskas vielas. Virpošana ir smags darbs – tiek piepūlētas gan rokas, gan vēdera muskuļi, tāpēc jābūt fiziski spēcīgam. Lai iemācītos virpot to, ko pats vēlas, nevis to, kas sanāk, ir jāpavada trīs mēneši, katru dienu trenējoties. Anda nav podniece vai tautas keramiķe, kura dedzina malkas krāsnis un taisa melnos cepļus, kas vairāk raksturīgi Latgalei.

Šeit viss notiek moderni – ar elektrisko cepli. „Tradīcija ir laba lieta, bet tai ir jāpāraug, lai pēc tevis arī būtu, ko redzēt.

Tradīcijas ir jāglabā, bet mēs esam sava ceļa gājēji,” Anda uzskata, ka katram māksliniekam ir jābūt savam rokrakstam, citādāk tu neesi mākslinieks, bet gan atdarinātājs.

„Pie mums var braukt un mēģināt izveidot savu trauku, bet ideālā variantā tam jāatvēl trīs dienas, lai mūsu tehnikā kaut ko izdarītu,” saka Anda, jo te nekas nebeidzas ar to, ka trauks ir izveidots, tam seko apgleznošanas un glazūras dedzināšanas process, tāpēc jābūt apbruņotam ar lielu pacietību.

Stingra un nelokāma savā pārliecībā, prasīga un pacietīga, bet vienlaikus sava aroda lietpratēja un tradīciju cienītāja – tāda ir zasiete Anda Svarāne. Kāda īsti ir Latvijas piektās zvaigznes jeb Sēlijas identitāte, uzzini raidījumā „Neatklātā Sēlija”.