Adīšana ir Šaliņas kaislība jau kopš bērnības; īpaši intensīvi viņa ada pēdējos 30 gadus, un to laikā sakrājies milzum daudz džemperu, segu, spilvenu, apmetņu, šaļļu un citu adījumu. Sirdij tuvākie esot liela izmēra darbi.
Tagad tie darba dienās aplūkojami Neredzīgo bibliotēkas semināru telpā kopā ar Latvijas Goda pinēja Aleksandra Lāča pinumiem.
Anita Šaliņa arī sākusi sadarbību ar Bērnu slimnīcu, adot sedziņas mazuļiem, un teic, ka labprāt aktīvāk iesaistītos labdarībā, ja varētu atļauties nopirkt vairāk dzijas.
“Adīšana – tā ir mana dzīve. Ne tāpēc, ka es būtu vairāk piesaistīta mājai. Katram savs! Vienam – dziedāt, citam – dzejoļus rakstīt, man – adīt. Man tas ļoti patīk, es pati visu izdomāju. Ļoti nepatīk adīt pēc kaut kādiem žurnāliem. Man nevajag to, kas ir citiem, man viss ir tikai vienā eksemplārā,” stāsta Anita Šaliņa.
“Man liekas, ka man tā ir kļuvusi par pilnīgu apsēstību. Es mierīgi varu adīt astoņas stundas dienā. Kā apsēžos, tā adu! Draugi jau zina, ka nekad neapsēžos tāpat vien, man vienmēr ir adatas. Reizēm adu arī naktīs, ja nevaru gulēt. Man ir tā priekšrocība, ka man nevajag gaismu. Varu adīt jebkad,” saka neredzīgā māksliniece.
