Dagmārai Prībergai rokdarbi ir neatņemama dzīves daļa jau vairāk nekā 40 gadus, un tautas lietišķās mākslas studiju "Bārbele" viņa vadījusi no 1989. gada. Izstādē "Baltais rokdarbu ceļš" apskatāma tikai neliela daļa no paveiktā, toties tas ir ieskats daudzajos rokdarbu veidos – knipelēšanā, mezglošanā, filcēšanā, izšūšanā, adīšanā un vēl, un vēl.
Kad gribu zināt, ar ko Dagmāra Prīberga īpaši lepojas, viņa vedina nevis pie kāda rokdarba, bet pie stenda, kurā liels attēls no Dziesmusvētku izstādes ar šūpulīti vidū: "Šī ir mana sirds. Tā ir Dziesmu svētku izstāde, kas notika Dzelzceļa muzejā 2008. gadā, ar šūpulīti centrā. Tas bija ļoti emocionāls gads. [..] Man tapa dzejolis, kuru izstādes atklāšanā man nodziedāja."
Pakavējamies arī pie lielformāta fotogrāfijas no Virtuālā tautastērpu gājiena, kur abas – Dagmāra un Gita Prībergas – saposušās skaistos tautastērpos pie jūras, jo ir jūrmalnieces. Savukārt izstādē abas rokdarbnieces rāda nevis tautas apģērbu, bet mūsdienu apģērba rotājumus visdažādākajās tehnikās. Jaunā "Bārbeles" vadītāja aicina aplūkot blūzīti, kas darināta adatiņu tehnikā – vienā no senākajiem mežģīņu darināšanas veidiem: "Doma ir tāda, ka mežģīnīte tiek darināta tikai ar vienu adatiņu un pavedienu."
Kad izstāde apskatīta un ieskats gūts, gribas noskaidrot, no kurienes Dagmārai Prībergai tāds ķēriens un interese par rokdarbiem. Izrādās – tas no tēva, kurš paralēli pamatdarbam auda grīdsegas, pina grozus. Uz Lieldienām un Jāņiem lielā ģimene iesaistīta cālīšu un cepuru taisīšanā.
Rokdarbiem ķērusies klāt, jo pietrūcis naudas. Ejot uz dzimšanas dienām taisījusi, piemēram, kartītes ar konfekšu papīrīšu pušķiem, herbārijiem. Reizē meistare pārliecināta, ka šīs radošās prasmes ir arī Dieva pieskāriens:
"Jūrmalā pie Sējānes kundzes gāju mācīties, tad viņa teica, ka man ir dotības: "Dagmāra, tev ir jāiet mācīties uz Rīgu!" Uz Rīgu arī aizgājusi, un tur tikusi studijā, ko tobrīd vadīja Anna Krauze.
Savukārt Gitai Prībergai jautāju, kā pārmantojusi mammas zināšanas un prasmes, kā tas notiek? Viņa Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" neslēpj, ka skolas vecumā izvairījusies no rokdarbiem, redzot, cik tas grūti: "Es it kā pretojos tam – laikam jaunībā tā dara visi –, bet es atgriezos pie tā. Tagad ir otrādi – cenšos tieši [veicināt] pārmantojamību, cenšos mācīties, jo tas ir interesanti. Jārēķinās ar to, ka tas arī nav viegli, tas viss prasa laiku – rokdarbi ir ļoti laikietilpīgi." Bijusi līdzās, kad vecāki gatavoja grāmatu par mežģīnēm. Māte iedziļinājusies mežģīņu veidošanas paņēmienu kopumā, pētniecībā, tēvs līdzējis tehnisko zīmējumu izstrādē.
Ir divas Dagmāras Prībergas grāmatas "Senās mežģīnes Latvijā" un "Mežģīņu mantojums Latvijā", kurā arī mežģīņu darināšanas tehnoloģijas. Ar Dagmāru Prībergu interesanti runāt par tērpu un rokdarbu vēsturi, arī par mežģīnēm latviešu tautastērpos.
"Bārbeles" bijusī un tagadējā vadītāja, māte un meita, atzīst, ka ar jauniešu iesaisti tik labi vis nevedas. "Kā jau Gita teica,
visi rokdarbi ir ļoti smalki, visi prasa laiku. Pasakiet, kam šodien ir laiks?" teic Dagmāra Prīberga.
"Jaunā paaudze nemaz nezina, ka ir tādas tautas lietišķās mākslas studijas, ka tur var nākt, un tur var par velti mācīties. [..] Pārsvarā mēs darbojamies smalkos, laikietilpīgos rokdarbos. Es pat mazliet pamainīju struktūru, lai vispirms piesaistītu cilvēkus: sāku liet sveces, filcēt un pērļot, kur rezultātu var mazliet ātrāk iegūt. Bet jaunieši visu vēlas ātri un uzreiz. Viņam nevajag to darba procesu. Viņš labāk dabūn naudu, lai var nopirkt [gatavu]. No otras puses – tu jau nevari nopirkt, ja tu gribi konkrēti to rokdarbu, ko esi izdomājis," stāsta Gita Prīberga, kura darbojas arī Eiropas Mākslas un amatniecības federācijā. Problēmas ar smalko rokdarbu veicējiem esot visās valstīs.
Dagmāra Prīberga piebilst vēl kādu skumdinošu faktu – jau divus gadu desmitus Meistara titulu Latvijā vairs nepiešķir: "Mums ir tradīcija jāattīsta, jāglabā. Tā ir svēta lieta. Tagad, kad tas viss iet citādāk un arī mazumā, meistari noveco… Ir atkal citas akcijas – "Satiec savu meistaru!", kas ir Eiropas kustība.
Bet "meistarus" vairs nepiešķir no 2000. gada. Vesela paaudze nepiešķir mums tautas daiļamatu meistaru nosaukumu, un nav nokārots tas nekādā veidā. Tas tomēr ir kaut kāds āķītis, uz kuru meistars varētu virzīties. Tas ir gods."
Jūrmalā, Aspazijas mājā divas reizes nedēļā Dagmāra Prīberga vada kursus rokdarbniecēm. Uzrunātas, rokdarbnieces Ausma, Vizma, Inga, Ieva un Ilze visas kā viena slavē aizrautīgo pasniedzēju. Viņas pavadībā iespējams apgūt ko jaunu.
