Mazsalacā uztur kultūras mantojumā iekļauto dubultcimdu adīšanas prasmes

Tas uzliek pienākumu  saglabāt un popularizēt šo prasmi – tā  saņemto apliecinājumu, ka rakstaino dubultcimdu darināšanas prasme ir iekļauta Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā vērtē Mazsalacā. Šo cimdu galvenā atšķirība ir tā, ka tie valkājami no abām pusēm.

Šo cimdu adīšanu aizsāka meistare Rasma Āboltiņa, tagad viņas prasmes pārņēmušas arī citas tautas lietišķās mākslas studijas „Mazsalaca” dalībnieces.  

Mazsalacā arvien uztur krāšņu dubultcimdu adīšanas prasmes
00:00 / 05:06
Lejuplādēt

"Jāteic gan, šos cimdus pie televizora adīt nevar, šis nav brīvā laika pavadīšanas elements, ka tu tā laiskodamies vari cimdu pāri uzadīt," uzsvēra Mazsalacas kultūras centra vadītāja Dace Jurka. "Es arī protu adīt, bet šos cimdus es noteikti nevarētu, man nebūtu tāda pacietība."

Jurka, kura ir iniciatore rakstaino dubultcimdu adīšanas iekļaušanai nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, pastāstīja, ka šī prasme ir savā ziņā adīšanas meistarības apliecinājums.

"Skatoties, ka tu vari valkāt šos cimdus no abām pusēm, nu tā ir lielāka atšķirība, kā parasti adīt, man jāatkārtojas, nu nevar šo darbiņu pie televizora darīt, diemžēl, lai kā gribētos," paskaidroja Jurka. "Džemperi, lielo taisno gabalu var, bet šos cimdus nevar."

Lai saprastu, kas īsti ir šie rakstainie dubultcimdi, tad jāteic, ka tie nav vienkārši cimdi ar oderi, bet gan abas puses ir valkājamas un abas ir rakstainas.

Vairāk par šo adīšanas tehniku pastāstīja Tautas lietišķās mākslas studijas „Mazsalaca” vadītāja Gaļina Birkava.

"Viens ir izteikti pelēcīgi oranžīgs, bet otrs oranži pelēcīgs, bet lieta tāda, ka viens ir labā puse, otrs kreisā puse, ada vienlaicīgi ar diviem diedziņiem, var arī būt trīs, vai četri, ja tikai to var novinnēt, jo tas ir sarežģīti," pastāstīja Birkava. Tātad adot jādomā – vienā pusē aiziet tas, otrā tas, un viņi mijās. Kāds no tā visa labums? Parastos cimdiņus adot, katrs, kas valkā rakstainos cimdiņus, zina, jo lielāks un skaistāks raksts, jo iekšā ir garie pārstaipi. Šajā gadījumā, kas veidojas, ir abas puses lietojamas, un tie pārstaipiņi, vai nu viņi ir tur iekšā, vai viņu nav, jo viņi mijās. Un siltāki!"

Šo adīšanas tehniku aizsākusī meistare Āboliņa gan nav vairs mūsu vidū, bet stāsts par to, kā viņai radās doma pamēģināt, cimdus adot, ir saglabājies.

Proti, viņa ieraudzījusi kādam puisim mugurā adītu vesti, kuru adījusi viņa mamma un bijis raksts abās pusēs. Tad nu veste pētīta un funktierēts, mēģināts,  kā to varētu dabūt gatavu, adot cimdu. Tā kā meistare ar šo prasmi labprāt dalījās, tad Mazsalacā tagad ir arī, kas turpina šo cimdu adīšanas tehniku.

"Rasma Āboliņa dalījās ar to, mēs bieži saskaramies ar meistariem, kas ir ļoti labi, veiksmīgi, bet es jau saprotu, tas ir viņa bizness, ja. Viņi jau nedalās kādreiz ar tām savām zināšanām, jo katram meistaram jau ir savi noslēpumi," atzina Jurka. "Šeit ir Evijas Nagles stendiņš, viņa ārkārtīgi laba meistare, profesionāla, zinoša, viņa ir Rasmas Āboliņas mantiniece, kopā ir strādājušas, viņa no viņas visu to ir mantojusi, mācījusies un viņai ir perfekti šie cimdiņi. Ir vēl viens meistars Mazsalacā iemācījies, kas ir apguvis šo. Tā kā šie meistari var strādāt un viņi arī strādās."

Šīs adīšanas tehnikas saglabāšanā būtisks solis ir arī tās iekļaušana nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā,

jo, kā pastāstīja Jurka, gatavojot pieteikumu, bija jābūt pamatojumam un jāsavāc ļoti daudz materiāla. 

"Tā tiešām ir disertācija, un par to arī liecināja nemateriālā kultūras mantojuma balvas pasniegšanas ceremonija, kur kā teica viens steļļu meistars, tā bija mana doktora disertācija," uzsvēra Jurka. "Es arī tā teicu pēc tam, kad mēs bijām to visu sarakstījuši. Mēs esam aizmirsuši, ka mums ir dažas ļoti svarīgas lietas jādokumentē, jo mēs šajā pasaulē neesam nākuši uz palikšanu un aiz sevis katrs kaut ko atstājam, un mēs esam slinki pierakstīt, dokumentēt,  nu nebija visi fakti piefiksēti, nu labi, ka ir arhīvi un laikrakstos ir iespēja iegūt informāciju, jo šiem materiāliem ir jābūt ļoti nopamatotiem, ar atskatu vēsturē, ar to, ko mēs šobrīd darām, kā mēs šobrīd šo prasmi turam dzīvu."

Iekļaušana nemateriālā kultūras mantojumā nozīmē arī to, ka jāturpina šīs prasmes saglabāšana.

"Tagad tas mums ir ne tikai gods un ne tikai tas, ka mēs esam ierakstīti šai sarakstā, bet tas uzliek mums pienākumus," sacīja Jurka. "Mums uzliek ļoti lielus pienākumus, mums ir jāpopularizē, mums ir jāveido meistarklases, mums ir jāvar mācīt, tas ir liels darbs, kas mums stāv priekšā, es ļoti ceru, ka beigsies visas likstas un šis te „jaukais” viesis [kovids] dosies projām un mēs varēsim sākt vēl labāk strādāt. Plāns mums ir gana liels, un tas ir pienākums jebkuram, kurš strādās un vadīs studiju, un man ļoti gribas ticēt, ka kāds no jauniešiem arī apgūs šo te prasmi."

Nākamajā vasarā Mazsalacā paredzēta vērienīga visas Latvijas cimdu izstāde un tajā, protams, galvenais akcents būs uz rakstainajiem dubultcimdiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt