Maija Kulakova ir viena no projekta “Mans tautastērps” dalībniecēm, mājturības un tehnoloģiju skolotāja. Maijai ceļš līdz savam tautastērpam aizsākas jau skolā, kad tika apgūtas aušanas prasmes. Pirmos Krustpils brunčus noauda jau 1985. gadā, pēc brunčiem darināja pārējās tautas tērpu detaļas. Un šodien Maijas īpašumā ir vairāki pašas darināti tautastērpi.
“Šobrīd mugurā ir tas tautastērps, ar kuru es piedalījos pēdējā Tautas tērpu skatē un pašdarināto tautastērpu grupā ieguvu trešo vietu. Šis ir Krustpils novada tautastērps, pēc vēsturiskā apgabala Līvāni bija Krustpils novadā, un Līvānos tiek valkāts Krustpils tautastērps. Sākot ar adītām zeķēm un skaistajām aukliņām, svārkiem, jostu, izšūto kreklu, austo lakatu, aubīti viss ir pašas darināts,'' stāsta Maija un atzīst, ka pētot un izzinot tautastērpus, ar pārliecību var teikt, ka tie parāda darinātāju viedumu un gaumi:
“Pirmkārt, ir milzīga cieņa pret bagātību, gudrību, ko mūsu senči ir ielikuši, darinot tautastērpu, jo, lai tādu darinātu, bija tiešām jābūt viedam, gudram, čaklam, darbīgam.”
Gan Maijas tautastērpa stāsts, gan pārējo projektu dalībnieču stāsti apkopoti vienkopus grāmatā “Mans tautastērps”, kopumā 120 stāsti. Projekta ideja radās pirms trim gadiem, sākumā bija doma izveidot kalendāru ar 12 tautastērpu stāstiem, taču kalendāra ideja izauga līdz pat grāmatai un šobrīd jau 19 izstādēm, kas ceļo pa Latviju.
“Tas uzlādē no pašas pirmās sekundes; katru reizi, kad satieku šīs sievas, vīrus, bērnus, un katru reizi, kad mēs braucam, stāstam un rādām, tā ir tāda aura, ka spēj tik tvert,” atzīst viena no projekta idejas īstenotājām, māksliniece Ginta Zaumane.
Katra dalībniece un vēlāk arī dalībnieki tika fotografēti, par viņiem, skatoties no foto un iedvesmojoties no viņu stāsta par savu tautastērpu, Dace Sadaka sarakstīja dzeju, māksliniece Ginta Zaumane veidoja portreta izšuvumu. Katra dalībniece, neraugoties uz to, vai ir neprecēta vai jau sievas kārtā, fotografējās ar ziedu vainadziņu galvā. Savukārt par dalībnieču fotogrāfijām, ar saviem tautastērpiem mugurā esot Latvijas dabā, rūpējās Ilze Strēle, viņa triju gadu laikā ar auto veikusi vērienīgu attālumu.
“Man ir sarakstiņš, kur ir piefiksēts, cik es esmu nobraukusi, pie katra fotografējot, no Jelgavas līdz punktam, kur tā meitene ir, saskaitot to visu kopā sanāca tieši septiņas reizes apkārt Latvijas kontūrai,” stāsta Ilze Strēle.
Ilze atzīst, ka tautastērps izmaina cilvēku un to var redzēt arī fotogrāfijās:
“Cilvēks kļūst patiesāks, viņš paliek īstāks savā būtībā, jo, uzvelkot tautas tērpu, protams, gribas iet ar lepni paceltu galvu un staltu stāju. Un vēl ir tāds moments, ka
cilvēks, kuram ir savs tautas tērps, arī ikdienā ir pavisam citādāks, jo viņš saprot to, kas ir viņa saknes, kas ir viņa senči, kas ir viņa īstās vērtības”.
Lai gan šobrīd projekts tuvojas noslēgumam, nekas ar to nebeidzas, ir dibināta biedrība “Mans tautastērps” un turpinās tautas tērpu stāstu apkopošana.
