"Te man stāv 22 vilnas, ko agrāk vērpa, auda, tauta izmantoja ikdienā apģērbos, tas viss ir saglabājies dainās, nekas jau jauns tur nav. Un pat pētnieki to nevar iedomāties, kā varēja izgatavot kārklu audumus, vītola audumus, - tie bija ļoti izplatīti. Vītola audums tomēr ir veselīgs organismam, jo senās hronikās jau minēts, ka baltu priesteri ir staigājuši vītola audumos. Vītolītis ļoti.. pats mīkstākais koks no visiem! Ļoti skaists, ļoti labi diegos vērpjas," stāsta Točs.
No vītola vilnu varot iegūt arī vasarā, bet parasti vilnu vērpj ziemā. "Sarma kokos, un tad viņu ievāc, no mizas noplēš, izsukā, izmazgā visu, un ļoti stipri diegi sanāk!" stāsta meistars.
No katra koka vilna sanāk citāda, piemēram, no liepas - zeltaina.
"Liepas audumi arī agrāk bija ļoti izplatīti, praktiski no liepas tika zeķes taisītas, arī villainītes fragmenti ir saglabājušies. Kā dainās teikts – ozolam raibi cimdi, liepai baltas villainītes. Šķiedra zeltaini balta arī izskatās, bet ļoti stipri diegi. Var pīt un vīt!," skaidro Točs.
No ozola var iegūt gan smalkāku, gan rupjāku šķiedru. "Ozolam praktiski gads ir jāizstāv mežā. Ozolu dabū no šķiedras. No mizas novelk to visu nost, izmazgā, izsukā, un gatavs, bet balto ozolu - tam atkal ir salnas vajadzīgas. Tad abus sasukā kopā, un iznāk raibs materiāls, un ļoti skaisti izskatās!" stāsta mākslinieks.
Ritvaram ir teju visu koku villaines. Viņš uzsver, ka to iegūšana ir viegla, ātra un neprasa daudz darba, taču īstais gadalaiks un reizēm laika posms katra koka vilnas iegūšanai gan mēdz atšķirties. Ir tādi, kurus labāk apstrādāt vasarā, bet citus – ziemā.
"Redzat, kāds kārkls pelēkais. Ir ļoti mīksts audums, bet viņam vajadzīgs gads, lai iegūtu.
Un kārklu no sprunguļiem iegūst – gadu izmirkst lietavās, tad miziņu novelk, izmazgā un izsukā visu. Baltais kārkls, to atkal ziemā iegūst, piecu minūšu laikā, jābūt sarmai tāpat kā vītolītim. Osis arī ir ļoti mīksts materiāls. Dainās arī ir par oša krekliem un zeķes pieminētas, ka darinātas ir. Koks ir ļoti ciets, bet vilna ir ļoti mīksta. Bet arī no mirušā [koka var], tikai no mirušā divi gadi ir jānostāv vismaz baļķim, lai viņš lietavās [izmirkst, lai var noplēst šķiedriņu," stāsta meistars.
Ritvars no kokiem ir iemācījies ne tikai iegūt vilnu un audumus, bet pat dzērienus. Viņš cienā ar zīļu kafiju.
"Visi lielākoties nepareizi dara, zīle tomēr ir jāizkaltē. Zīli rudenī savāc, saber spainī, saber kastē, nedēļu apkaltē un tad tos kodoliņus sašķeļ, izņem ārā un pārlauž ar nazīti, un tad tos kodoliņus kaltē vēl mēnesi riktīgi, lai cieti, cieti sanāk. Tad viņus cepeškrāsnī ar dabīgu uguni ieliek panniņā un apgrauzdē nedaudz tumši brūnus. Tad saskalda, samaļ dzirnaviņās pulverī," stāsta Točs.
Ozolzīļu kafija un melnalkšņa dzēriens skan pat diezgan ekskluzīvi mūsdienās, kad cilvēki tiecas patērēt pēc iespējas dabiskākus produktus.
"Te ir melnalkšņa čiekuriņi salasīti, tie, kas aug koku galotnēs. Tagad viņus salasiet un pa nakti saberiet tādā kastē. Apkaltējiet viņus, apžāvējiet. Viņi sausi paliek, pilnīgi atveras. Un tad dzirnaviņās samaliet pulverī. Viņi jāmaļ apmēram šitādi paši, un nedaudz apgrauzdē – ņem pannīti un apgrauzdē, līdz brūni paliek, un viss gatavs! Un vārīšana ir ļoti viegla – uzvāra trīs litrus, tāpat kā zīļu kafiju vāru, paņemu uz trīs litriem trīs ēdamkarotes pulverīša, ieber iekšā un maisa, vāra, vāra. Pusstundu kaut kur. Paliek tādas kā putas virsū, tās nosmeļ ik pēc desmit minūtēm nost. Un sanāk, redziet, kāds melnalkšņa dzēriens veselīgs!" ar recepti dalās Točs.
Viņš uzsver, ka vadās pēc senču zināšanām. "Jā, senie balti, kā mūsu tauta senatnē jau visu izmantoja – gan kārklu, gan vītolu, visi šie audumi jau tika izmantoti. Un tiešām ir jācenšas atjaunot visu, lai cilvēki paši sāk domāt un gatavot, atjaunot to visu kultūru, kas ir agrāk bijusi.
Jācenšas tomēr iet pie dabas un atgūt visu to, kas ir bijis, tās zināšanas, visu atpakaļ! Un būt dabā!" uzskata Točs.
