Vai zināt, cik daudz bija savam pūram jāuzauž, jāuzšuj un jāuzada pie vīra izdodamai zeltenei XIX gadsimta beigās – XX gadsimta sākumā? Pirms daudziem gadiem Liepājas muzeja vēsturniece Uļa Gintnere Rus.lsm.lv autorei nolasīja aptuvenu uzskaitījumu.
Un tā: 15 segas, pieci biezi rakstaina auduma ruļļi, 50 pāri adītu zeķu, 50 pāri cimdu, 20 līdz 25 gari krekli nēsāšanai un 10 līdz 15 – radinieku un viesu apdāvināšanai kāzās, vīriešu svārki – trīs līdz seši gabali, trīs ņieburi, pieci līdz desmit sieviešu svārki, pieci lieli austi lakati, 10 līdz 50 mazāki pirkti lakati, vairāki pāri auduma stilbtiņu, astoņi līdz desmit galdauti, desmit dvieļi nākamajai ģimenei un 20 līdz 25 – kāzu dāvanām, divas līdz četras pelēkas villaines (kaut kas vidējs starp apmetni un pončo, to sastiprināja ar saktām, un, jo vairāk saktu, jo bagātāka valkātāja), divas baltas rakstainas villaines, vairākas rakstainas villaines no liniem vai kokvilnas, palagi un spilvenu pārsegi. Uff!...
Turklāt tas nebija untuma dēļ – tas bija krājums visai turpmākajai ģimenes dzīvei, jo pēc tam būs bērni, vajadzēs rūpēties par saimniecību, sievietei vienkārši vairs neatlika daudz laika rokdarbiem. Tāpēc meitas arī vērpa, auda un adīja šos krājumus.
"Daudz kas bija arī atkarīgs no ģimenes turības," saka tautas lietišķās mākslas studijas “Kursa” vadītāja Ilma Rubene. "Bagātu ģimeņu meitām bija vairāk pūralāžu. To pašu cimdu pūrā varēja būt simtiem pāru. Un ne tikai lai nēsātu un kāzās apdāvinātu visus vīra radus un viesus. Bija dāvināšanas tradīcijas, piemēram, viens pāris pienācās puisim, kurš kāzās pirmais uzlūgs līgavu uz deju. Vēl viena svarīga paraža – kad jaunā sieva pirmo reizi iegāja vīra mājā, viņai bija jānoliek cimdu pāris uz sētas, pie akas, kūtī, pirtī… Kāpēc? Dāvana akai – lai būtu labs ūdens, pirtij – lai būtu vieglākas dzemdības, jo senos laikos dzemdēja pirtī…"
Taču vēl ilgi pirms kāzām tika noadīti raibi un spilgti cimdi nākamajam līgavainim. Ja bildinātājs meitenei patika, viņa tam dāvināja šos cimdus. Pēc atgriešanās mājās ģimenes locekļi nejautāja, vai iecerētā teikusi viņam jāvārdu, bet vaicāja, vai puisim uzdāvināti raibi cimdi. Taču ne viss bija tik vienkārši! Ne velti senā latviešu tautasdziesmā teikts, ka cimdus puisis paņēmis, bet pašu meitu – nē.
Ilma paskaidroja, kāpēc bija vajadzīgs liels kreklu krājums – tos bieži mainīja, taču ik dienu tos neviens nemazgāja, netīro veļu krāja un tad rīkoja lielo mazgāšanu. Mazgāts tika ar pelnu sārmu, ziepes vārīja paši un lietoja taupīgi.
Katrā Latvijas reģionā rokdarbi atšķīrās. Piemēram, Kurzemē auda spoguļsegas un ķēžu segas, bet Latgalē - skalu deķus. Par spoguļsegām tās sauc tāpēc, ka auž ar kreiso pusi uz augšu, un, lai redzētu, vai labā puse tiek austa pareizi, audēja pieliek spoguli.
Savukārt ķēžu segas ieguvušas nosaukumu, pateicoties raksturīgajam aušanas veidam un rakstam, bet skalu deķi – tāpēc, ka zīmējumu veidojošais krāsainais diegs tiek vilkts cauri pamata diegiem ar gara skala palīdzību. Ilma Rubene teica, ka arī tagad, ja studijas dalībnieces aizved savas spoguļsegas, piemēram, uz Vidzemi, zinoši cilvēki brīnās par to, kā tās tapušas.
Raksti un krāsu salikumi arī katrā novadā ir īpaši. Dienvidkurzemē raksti ir lielāki un krāsas spilgtākas – pateicoties jūras tirdzniecības ceļiem, sintētiskās krāsvielas šeit nonāca agrāk nekā citur. Ilma smaidot pastāstīja, ka indigo bijis viena no pirmajām kontrabandas precēm – tas bijis vēl XVI gadsimtā, kad Vāczemē aizliedza ievest šo “sātanisko krāsvielu”, lai aizsargātu savus ražotājus, kas audzēja krāsu mēli, kurai arī ir zilais pigments.
Atgriezīsimies pie rakstiem. Latvijā ir pieci tūkstoši cimdu rakstu! Ir ļoti raksturīgi - piemēram, Rucavas krusta dūrieni. Ar Rucavas cimdiem saistīts kāds ļoti interesants stāsts. 80.gados skolniece savai skolotājai, studijas “Kursa” adītājai Ritai Pogoskai atnesa apbrīnojami skaistus veclaicīgus dūraiņus ar gailīšiem – atradusi tos krustmātes lauku māju bēniņos. Šie gailīši arī ir viens no tradicionālajiem Rucavas rakstiem, turklāt šim pārim spilgtie putni bija tikai no vienas puses. Rita tam veltīja veselu ziemu, taču viņai izdevās uzadīt tādus pašus cimdus. Pirms gada gribēja uzadīt tādus atkal, bet neizdevās – dzija tagad vairs nav tāda, tā ir pārāk bieza. Kā šie raksti radušies?
"Viss tika ņemts no dabas, vērojot to," saka Ilma. Kaimiņu pagastos raksti varēja būt līdzīgi. Cilvēki tolaik dzīvoja nošķirtāk, taču bija gadatirgi, un vai mazums gadījās brīžu, kad no “svešinieka” varēja noskatīt interesantu rakstu, to kaut kā papildināt, mainīt un izmantot savos rokdarbos. Bet pierobežā, protams, cilvēki tikās ar iebraucējiem no citām zemēm un kaut ko paņēma sev – no lietuviešiem, igauņiem, baltkrieviem, krieviem. Un tā bija visām tautām.
Uļa Gintnere man reiz stāstīja, ka uz Ziemeļkrievijas tautas apģērbu kataloga vāka redzējusi Nīcas villaines izšuvuma rakstu, taču tur tas bijis svārku izšuvums…
Bet mums arī ir daudz tādu rakstu, kādi ir citām tautām. Pat ar indiešu rakstiem var vilkt paralēles. Pamatelementi taču vispār visiem ir vienādi, un jau pēc tam katra tauta tos sev piemērojusi un mainījusi – ar pavadrakstiem, dalīšanu fragmentos, krāsu risinājumu. Pēc šīm detaļām arī var noteikt, no kurienes ir konkrētais raksts. Taču pamats ir viens. Saulīte – tas ir aplītis, ir dažādi krustiņi un svītriņas, to kombinācijas. Piemēram, ugunskrusts ir ļoti daudzām tautām. Tam nav pārāk veicies, nacisms to stigmatizēja.
Tikmēr “Kursas” meistares tina iecerētās segas pamata diegus uz koka konstrukcijas, kas izskatījās sarežģīta. Tas nav vienkārši – katras krāsas diegi jāuztin pareizā kārtībā. Pēc tam viss lielais diegu daudzums tika rūpīgi noņemts, sapīts resnā bizē, kas pēc tam tiks uzlikta uz stellēm.
Lietišķās mākslas studijā “Kursa” patlaban ir ap četrdesmit meistares, galvenokārt vecāka gadagājuma. Visjaunākajai meistarei ir 40 gadi, visvecākajai – 93. Vai jaunā paaudze pārņems senos amatus? Ilma saka – kad viņas ierodas skolās, meitenes ar lielu interesei aplūko dūraiņus un citus rokdarbus, cenšas pašas kaut ko izgatavot. Un arī pieaugušie dažkārt ienāk studijā, lai kaut ko iemācītos. Uz cimdu adīšanas meistarklasēm brauc pat ārzemnieki!...
Šī saruna nenotika vienkārši tāpat – Rus.lsm.lv autore lūdza iespēju paviesoties Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra Tautas lietišķās mākslas studijā “Kursa”, guvusi iespaidus lielajā… nē, milzīgajā izstādē par godu studijas 60.gadadienai, kas pašlaik apskatāma Liepājas muzejā. Izstādes nosaukums ir “Rakstu līkloči”.
Muzeja lielā zāle pārvērtusies par labirintu – tik sarežģīti izkārtas segas, zeķes un cimdi, guļ spilveni, stāv pakaramie ar adītām jakām un vestēm… Ļoti skaistas un omulīgas lietas. Ir arī dažādi pīti izstrādājumi un vitrīnas ar dzintara rotām. Savus darbus izstādījuši 33 meistari.
Tie, kas prot novērtēt, izstādē paliek ilgi – staigā, uzmanīgi aplūko, ieskatās kreisajā pusē – ir taču interesanti, kā tas uztaisīts! Profāni (tādi kā Rus.lsm.lv autore) vienkārši klīst šajos labirintos, blenž un brīnās, kā meistarēm pietiek pacietības tik piņķerīgam darbam.
Cik pavisam izstādē ir eksponātu, nevarēja pateikt pat Ilma Rubene. Varat mēģināt saskaitīt paši – izstāde Liepājas muzejā būs atvērta līdz 24.februārim.
