“Tas bija liels izaicinājums! Ļoti grūti – neierasti soļi, ātrs temps. Mēģinājām cītīgi vairākus mēnešus un, kā redzams, ieguldītais darbs atmaksājās!” priecīgs ir konkursa uzvarētāju, Zībenbirgenas sakšu Heilbronnas jauniešu deju grupas vadītājs Patriks Velthers.
Tautas deju konkurss notika Vācijas pilsētā Vīlē, un tas ir īpašs, jo to rīkoja apvienība “Zībenbirgenas sakšu jaunieši Vācijā”. Tā ir biedrība, kas saglabā un nodod tālāk Zībenbirgenas sakšu tradīcijas, iepazīstina ar tām jaunāko paaudzi un rūpējas par kultūras mantojumu. Tautas deju sacensības notika jau 27. reizi, šoreiz tajās piedalījās aptuveni 300 dejotāju.
Jaunieši kopj senču tradīcijas
Zībenbirgenas sakši ir īpaša vācu kopiena ar savu īpatnēju kultūras mantojumu. Zībenbirgena ir vēsturisks reģions Eiropā, mūsdienu Rumānijas ziemeļaustrumu daļā. Tā atrodas Transilvānijā un pazīstama kā “Septiņu piļu zeme”, kas vācu valodā kļuvis par visas Transilvānijas nosaukumu – “Siebenbürgen”. Nosaukums cēlies no septiņām nocietinātām vācu ieceļotāju pilsētām.
Vācu ieceļošana Transilvānijā ir sākusies jau kopš Otrā Krusta kara 1147. gadā – tolaik Romas pāvesti dedzīgi atbalstīja katoļu baznīcas ekspansiju austrumu virzienā, un Ungārijas karalis atļāva šajā novadā apmesties Vācu ordenim.
Vēlākās pāvesta privilēģijas tos padarīja neatkarīgus no ungāru karaļa, un drīz ordeņa brāļi tika padzīti, tie devās tālāk uz ziemeļiem, tostarp uz Livoniju. Toties vācu amatnieki un zemnieki no ungāru karaļa 1224. gadā saņēma privilēģijas (t.s. Zelta brīvības vēstuli), kas tiem piešķīra nodokļu atlaides un iekšēju autonomiju apmaiņā pret palīdzību kara gadījumā. 13. gadsimta laikā trīs apvidos tika nodibinātas septiņas nocietinātās vācu pilsētas, kas ar laiku izveidoja militāri politisku savienību.
Vācu amatnieki un zemnieki tika vilināti turp vai dažādu iemeslu dēļ aizceļoja paši, un tas turpinājās līdz pat 19. gadsimtam. Vēlāk teritorijās arvien vairāk iespiedās rumāņi, Transilvānijas sakši sāka zaudēt īpašumus un tiesības. Kad Rumānija nonāca Padomju Savienības ietekmes zonā, situācija sakšiem kļuva pavisam nelabvēlīga – īpašumi tika nacionalizēti, daudzi darbspējīgie tika izsūtīti spaidu darbos, sakšiem praktiski vairs nebija nekādu tiesību, tostarp, piemēram, nedrīkstēja strādāt valsts iestādēs.
1989. gadā, kad atvērās robežas, sākās masveida izceļošana. Šobrīd Transilvānijā ir palicis visai maz vēsturisko sakšu, pārsvarā tie ir vecāka gadagājuma ļaudis, palikušie jaunieši asimilējas. Pēc aptuvenām aplēsēm, šobrīd Rumānijas teritorijā palikuši vien aptuveni 13 000 sakšu. Salīdzinājumam – 1930. gadā to bija 300 000.
Var teikt, ka Zībenbirgenas sakšu vēsture sasaucas ar baltvāciešu vēsturi – vācieši, kas daudzus gadsimtus dzīvojuši noteiktā teritorijā citu tautu vidū, veidojoties īpašai kultūrai. Tikai baltvāciešu pēcteči savas tradīcijas, kultūru vairs par vērtību neuzskata un jaunākā paaudze šo mantojumu praktiski vairs nekopj, bet Zībenbirgenas sakšu jaunākā paaudze šajā ziņā ir visai patriotiska un aktīva.
Zībenbirgenas sakši izceļojuši pa visu pasauli, un šobrīd vairākās valstīs (arī pašā Rumānijā) ir Zībenbirgenas sakšu apvienības, biedrības un kolektīvi, kas tur godā savas tradīcijas.
Sajūsmina spriganās “Sudmaliņas”
Protams, tādi ir arī Vācijā, un viens no tiem ir arī Heilbronnas jauniešu tautas deju grupa, kura regulāri piedalās arī dažādos saietos.
“Mēs allaž meklējam arī ko jaunu, apgūstam citu tautu dejas. Un tā, domājot par konkursa izvēles deju un meklējot dažādos avotos iedvesmu, ieraudzījām Haubernas jauniešu deju kopas izpildītās latviešu “Sudmaliņas”. Tā likās ļoti skaista, ļoti sprigana, aizrautīga deja,” stāsta Patriks Velthers.
Jāatzīst, pie sociālajos tīklos ievietotā video komentāri nebija viennozīmīgi – konservatīvākie nedaudz paburkšķēja, ka nav izvēlēta kāda tradicionāla Zībenbirgenas deja,
daļa izteica neizpratni, sak, vai tad vispār tā ir tautas deja, izskatoties pēc “šova dejas”, bija pat salīdzinājums ar bijušās Austrumvācijas baletu.
Velthers vien smejas un saka – vienmēr daži pukstot, kad tiek prezentēts kas jauns un neredzēts, kādas citas tautas deja, jo šķiet – ja pats to nav redzējis un nezina, tātad tādas nemaz nav vai arī tā esot izdomāta “modernā deja” – vienkārši tāpēc, ka ir neierasti soļi un melodija.
Tāpat kontrastu rada tas, ka arī citu tautu dejas tiek izpildītas sakšu tautas tērpos. Vēl – Latvijā uz etnogrāfisko danču bāzes izveidojies ļoti spēcīgs t.s. skatuves dejas atzars, un mūsdienu “Sudmaliņas” (pierakstītas 1934. gadā) arī tomēr vairāk pieder šim virzienam.
“Tur, uz vietas, gan publika uzņēma ar “wow!”,” atzīmē Patriks, un arī videoierakstā dzirdamas teju nepārtrauktas ovācijas, aplausi un sajūsmas saucieni.
“Zelta deja” atnes zeltu
Heilbronnas jaunieši par mūsu “Sudmaliņām” uzzināja, redzot to citas Vācija pilsētas, Haubernas deju grupas izpildījumā, bet viņus savukārt ar to iepazīstināja latviete Laura Putāne. Viņa vada Štutgartes latviešu tautas deju kolektīvu “Trejdeksnītis” un Frankfurtes deju kopu “Dimdari”.
Ieradusies pirms 10 gadiem, ar savu neizsmeļamo enerģiju Laura pamatīgi sapurināja vietējos latviešus un ar milzīgu izrāvienu aktivizēja sabiedrisko un kultūras dzīvi.
Tā kā viņas vārds nu jau nereti parādās dažādos resursos saistībā gan ar kultūras aktivitātēm, gan tautas dejām, pirms trim gadiem Haubernas dejotāji tieši viņai taujāja padomu par latviešu tautas dejām.
“Haubernas dejotāji paši bija izdomājuši, ka vēlas latviešu deju, bija meklējuši internetā, kam pajautāt, un tur jau var visu atrast – caur mūsu latviešu biedrību “Saime” uzgāja arī manus kontaktus,” latviešu deju slavas ceļu Vācijā stāsta Laura Putāne.
“Jautāja, ko es viņiem varētu ieteikt. Piedāvāju dažāda rakstura – ātrākas, lēnākas, klasiskākas, dullākas, beigās viņi izvēlējās lēnāko “Galdiņam bij` četri stūri” un ātrās “Sudmaliņas”, ar ko startēja 2016. gadā konkursā.
Haubernas vācu jauniešu deju kolektīvs 2016. gadā dejo latviešu tautas deju “Galdiņam bij` četri stūri”:
2018. gadā Haubernā bija savs folkloras saiets, tad uzaicināja arī mūs, latviešus, kopā vēl pamācījāmies un uzstājāmies. Viņi bija pārliecināti, ka nu jau latviešu dejas kļuvušas populāras un deju zīmējumi un apraksti pieejami arī vāciski, tomēr tā diemžēl vēl nav, tulkoju viņiem pati.”
Jautāta, kā Laura Putāne vērtē vācu dejotāju prasmi izdejot latviešu tautas dejas, Laura teic, ka mēs nevaram īsti vērtēt to, kā citu tautu dejotāji izpilda mums ierastos soļus, jo katrā vietā ir savas dejas tradīcijas.
Piemēram, to pašu ierasto polku katrā vietā dejo mazliet citādi: “Tā, kā mēs lecam polku, tik traki uz augšu un nostieptiem pirkstgaliem, tas Vācijas polkai nav raksturīgs, tas ir kas pilnīgi svešs. Un tam nav sakara ar prasmēm, vecumu, līmeni. Viņu kultūrā polka ir tāda. Tas pats ir arī dažām citām kustībām.
Tāpēc teicu arī heilbronniešiem, ka mūsu deja ieguvusi vācu interpretāciju, un kāpēc gan ne?”
Interesanti, ka vācu konkursos šī deja tiek pieteikta ar citu nosaukumu – “Der goldene Tanz” (“Zelta deja”). Laura saka: “Nezinu, kāpēc parādījās nosaukums “Zelta deja” vācu variantā, man ir versija, ka toreiz, piedāvājot dažādas dejas, es teicu, ka mums ir tāds kā deju zelta fonds, kur ietilpst arī “Sudmaliņas”. Un tas vārds “zelts” laikam vairāk palika atmiņā nekā “sudmaliņas” vai “dzirnaviņas”. Un redz – nosaukums patiešām arī atnesa zeltu – pirmo vietu!”
