Tradicionālā kultūra daudz lielākā mērā nekā citas VKKF atbalstītās jomas pastāv un attīstās, tieši pateicoties amatieru gribai un entuziasmam. “Tas ir dzīvesveids,” saka Aira Birziņa. “Droši vien daudzi turpinātu darboties arī bez naudas, bet ar atbalstu tas varētu notikt daudz vērienīgāk,” uzskata Gita Lancere.
Vents Vīnbergs: Jums ir liela pieredze VKKF eksperta lomā, līdz ar to arī stabils priekšstats par procesiem nozarē. Kas, jūsuprāt, nebūtu iespējams bez fonda atbalsta?
Gita Lancere: Man liekas, lietas notiktu tik un tā. Varbūt kāds kompaktdisks neiznāktu vai kāda grāmata. Bet, visdrīzāk, iznāktu. Ja kritiskā masa ir sasniegta, tad tas process notiek tā vai citādi. Turklāt
tradicionālajā kultūrā daudzas lietas tiek īstenotas ar tik smieklīgi mazu finansējumu, ka šķiet – tās tāpat notiktu. Lielākas lietas, kas prasa profesionāļu iesaisti, piemēram, Pasaules mūzikas festivāls, droši vien nevarētu notikt, ja ne šāds atbalsts.
Aira Birziņa: Par lielu daļu reģionālo vai lokālo tautas mūzikas pasākumu norisi esmu uzzinājusi, tieši pateicoties projektiem, ko šeit bijis iespējams izlasīt. Tāpēc man radies iespaids, ka fondam ir bijusi nozīme tajā, lai šo aktivitāti veicinātu. Tā varbūt arī ir diezgan šaura, uz pašu spēkiem un entuziasmu, un draugu palīdzību balstīta kustība, bet kopā ar fondu tai ir iespēja kļūt plašākai un varbūt profesionālākai.
Gita Lancere: Jā, bet tas notiktu tāpat. Varbūt lēnāk, bet notiktu.
Aira Birziņa: Jā, droši vien, jo tas ir dzīvesveids. Taču, runājot par manu specialitāti, Tevis minētie diski galvenokārt iznāk tikai ar fonda atbalstu.
Interviju cikls ar Valsts Kultūrkapitālfonda ekspertu komisiju pārstāvjiem
Interviju cikls ar dažādu gadu VKKF ekspertu komisiju pārstāvjiem iepazīstinās ar savdabīgo procesu – projektu vērtēšanu, kurā māksla, lai arī cik brīviem spārniem gribētu atvēzēties, tomēr tiek vērtēta pēc pavisam konkrētiem, formāliem kritērijiem.
Aira Birziņa: Prioritātes paši nosaka un tad dod lielajai padomei tās apstiprināt.
Gita Lancere: Jā, mainoties fonda padomei, mainās arī prioritātes. Tas atkarīgs no padomes sastāva.
Aira Birziņa: Reizēm ir akcents uz tālākizglītību, reizēm – uz izdevējdarbību, reizēm uz kādu lietišķās mākslas virziena veicināšanu. Komisijā, piemēram, var būt divi cilvēki no lietišķās mākslas jomas, kāds no Dziesmu svētku kustības vai no etnogrāfiem. Nāk no literatūras un no arheoloģijas. Tiešām ļoti dažādu jomu pārstāvji. Tad, kad [komisijā] bija Juris Urtāns, tas ļoti ietekmēja mūsu redzējumu.
Gita Lancere: Jā, bet ne jau [vērtējuma] rezultātu. Ja es redzu, ka projektam ir vājās vietas, es to godīgi pasaku, bet pasaku arī, ka projekts ir tā vērts, lai to virzītu tālāk. Neesmu no tiem, kas visu ļoti cītīgi lasa līdz pēdējam burtam, jo man galvenais liekas rezultāts. Līdzsvaram ir citi cilvēki, kas visu lasa “pēc burta”, un tad notiek izsvēršana, savstarpējā vienošanās. Esmu gatava pievērt acis uz kādu kļūdiņu tāmē vai kaut ko, kas varbūt mazliet nepareizi noformēts, jo man svarīgs ir projekta rezultāts.
Aira Birziņa: Jā, man ir līdzīgi. Bet, salīdzinot pēdējo posmu, kad šeit darbojos, un nedaudz agrākus laikus, jāsaka, ka tas gars ir atšķirīgs. Ir nozīme, kādas personības iekļautas komisijas sastāvā. Pēdējā reizē mums bija daudz vienotāks redzējums par to, kas būtu atbalstāms un ko nozīmē kvalitatīvs projekts. Lasot projektus, reizēm kaitina, vai pat, godīgi sakot, aizvaino, ka iesniedzējs pat nav pacenties nomainīt datumu, iesniedzot atkārtoti pagājušā gada darbu. Es saprotu, viņam varbūt šis projekts ir ļoti svarīgs, bet nu tad pacenties vismaz un izlabo savas vecās kļūdas! Ir viens projekts, par kuru joprojām jūtos ļoti slikti. Redzēju, ka tas ir ļoti vērtīgs, bet summas tāmē un pieteikuma veidlapā galīgi negāja kopā. Un tad es nesaprotu, vai tā ir kļūda rakstot vai tīša maldināšana.
Gita Lancere: Un tad rodas jautājums, vai viņš vispār var realizēt šo projektu. Doma var būt laba, bet projektā ir tāda putra salaista, ka nav uzticības.
Reizēm ir vienkārši bezkaunīgi gadījumi: “Jūs taču mani zināt, es izdarīšu, vienkārši iedodiet naudu!”
Aira Birziņa: Reizēm ir grūti palikt ar sevi mierā un saskaņā, kad tiek nolemts iedot nelielu finansējumu, kādus 20 procentus, vai arī finansēt kādu vienu [tāmes] pozīciju, redzot, ka projekta izmaksas ir daudz lielākas. Jo tad arī nevar gaidīt vai pat pieprasīt, lai tas tiktu realizēts tā, kā bijis iecerēts.
Gita Lancere: Mēs proporcionāli esam vismazākā nozare.
Vents Vīnbergs: Sarunā ar vizuālās mākslas ekspertiem raisījās tēma, par ko iepriekš nebiju aizdomājies. Radošās personības tomēr reti beidz savu karjeru ar tradicionālu pensionēšanos. Kultūras cilvēki bieži turpina strādāt visu mūžu, tomēr atbalstu daudz aktīvāk meklē jaunieši, nevis seniori. Kāda šī proporcija ir tradicionālajā kultūrā?
Gita Lancere: Domāju, ka situācija ir diezgan līdzīga. Tomēr ļoti nozīmīga ir starpniecība, un tā bieži parādās arī tradicionālajā kultūrā. Ir tādi virzieni kā pētniecība un izglītošana, tiek rīkoti pasākumi, kuros [piedalīties] tiek aicināti vecmeistari – kādas meistarklases un tamlīdzīgi. Tādā veidā viņi tiek iesaistīti, bet projektus, protams, viņi paši neiesniedz.
Aira Birziņa: Bet ir, piemēram, Liepājas „Atštaukas”. Viņas gan visu pašas!
Gita Lancere: Jā, viņas ir biznesa sievietes.
Aira Birziņa: Aktrises! Tāpēc varbūt viņas citādāk to lietu ņem. Un varbūt ir vēl kāds tāds pats, bet ne daudz. Nozares nosaukums ir tradicionālā kultūra. Es tomēr pārstāvu Dziesmu svētku procesu. Koru un dejas kustība ir Latvijas tradīcija, un tradicionālajā kultūrā arī ir dziedāšana un dejošana, tomēr situācija ir mazliet duāla, jo nozarē ir arī keramiķi un audējas, un teicējas, un ir arī virsdiriģenti. Jūs teicāt, ka seniori arī strādā, bet nav jau tā, ka visi strādātu, kamēr viņus aiznes uz kalniņu. Ir ļoti skumji un grūti, un nepatīkami, kad jāizšķiras par vienu no, piemēram, pieciem kandidātiem, kam piešķirt to mūža stipendiju.
Vents Vīnbergs: Vai jums kā ekspertēm ir šķitis, ka ir kāds autors vai process, kas būtu jāpamudina iesniegt projektu? Un vai jūs to esat darījušas – iedrošinājušas kādu, kas to vēl nav darījis?
Gita Lancere: Jā, es diezgan regulāri mudinu – tad, kad jūtu, ka tur kaut kas varētu veidoties. Bet vēl es redzu absurdus gadījumus, kad cilvēks, kurš kaut ko ir apņēmies rīkot, pats sev nav paredzējis nekādu atalgojumu. Un tie ir vērtīgi un labi projekti. Tad es zvanu un prasu: “Nu, kāpēc tu tā dari?” Un tad viņš saka, ka nezinot taču, vai sanāks tik labi, tāpēc pats sev neko neprasa. Nozare mums jau tā ir maza, un, ja neprasa, tā kļūst arvien mazāka.
Aira Birziņa: Jā, pieprasījums veido proporcionālo sadalījumu starp nozarēm. Piemēram, mūzikas nozare vienmēr atgādina, ka viņu pieprasījums tik un tik reizes pārsniedz gada piešķīrumu. Tas ietekmē to, kā nauda starp nozarēm tiek sadalīta.
Gita Lancere: Mums parādās projekti, kuros tiek prasīti 120 eiro vai pat tikai 80 eiro. Cilvēki neparedz sev atalgojumu, dara visu uz brīvprātības pamata un aiz entuziasma. Tā ir tāda nozares specifika, un tad šķiet, ka tāpēc atbalsts nav nepieciešams.
Aira Birziņa: Latviešiem daudzējādā ziņā ir problēmas ar ambīcijām un pašnovērtējumu. Bieži negribas pašslavināties. Bet pie jauniešiem aizvien biežāk redzams, ka tā vairs nav problēma. Uz CV skatoties, redzams, ka nekas daudz vēl nav izdarīts, bet vēlme darīt ir liela.
Vents Vīnbergs: Kā lēmumu pieņemšanu ietekmē nopelniem bagāta kultūras darbinieka vārds uz projekta un nevienam nezināms jaunietis ar ambīcijām?
Gita Lancere: Es gan parasti pētu un mēģinu apzvanīt tos, kas zinātu. Jo tādu pilnīgi nezināmu cilvēku jau mūsu sabiedrībā praktiski nav. Ja iesniedzējs ir no Latvijas, tad kāds viņu noteikti pazīst.
Aira Birziņa: Man arī tā ir bijis, ka esmu zvanījusi un jautājusi kādiem kultūras darbiniekiem, kādam no reģiona, piemēram. Man varbūt ir savs priekšstats par to, cik projekts ir vajadzīgs, bet attiecīgās jomas pārstāvis, piemēram, no lietišķās mākslas, to zina labāk.
Gita Lancere: Protams, vārdiem ir nozīme.
Ja pieteikumu iesniedz, piemēram, Mārtiņš Boiko, tad ir skaidrs, ka tā ir simtprocentīga kvalitāte un ka priekšroka viņam būs jebkurā gadījumā.
Aira Birziņa: Bet es to CV vienmēr ar interesi un ļoti rūpīgi izlasu. Īpaši, ja tie ir man sveši projekti vai sveši cilvēki. Mums, piemēram, Mūzikas akadēmijā bija nodarbība par CV rakstīšanu. Un tur teica, cik tas ir nemoderni, rakstīt garus CV, un ka nemoderni ir norādīt daudzas mācību iestādes, ka jānorāda tikai pēdējā. Bet ja es, piemēram, pirms tam esmu mācījusies citā jomā, tad man ir gan tā izglītība, gan šī. Un mani kā eksperti ir ļoti ietekmējis fakts, ka cilvēks, kurš šobrīd strādā par projektu vadītāju, iepriekš ieguvis, piemēram, kordiriģenta izglītību. Tā es uzzinu, ka viņš, iesniedzot projektu par mūziku, kaut kādā mērā ir ar to tiešām pazīstams. Es, piemēram, pirms kordiriģentiem mācījos pianistos, un tas ir mans pluss, nevis mīnuss. Ja es tagad gribēšu iet par deju kolektīva koncertmeistaru, es to varēšu izdarīt.
Vents Vīnbergs: Šo ekspertu sarunu kontekstā ir izskanējusi kritika par cita tipa pēctecības un nerakstītas tradīcijas trūkumu, proti, ka sevi pierādījuši iesniedzēji un institūcijas katrā konkursā ekspertu priekšā katrreiz no jauna atkal stājas kā baltas lapas un ka atbalsts kādai folkloras kopai vai radošai apvienībai varētu kļūt pastāvīgs. Kā jūs uz to skatāties?
Gita Lancere: Komisijas tomēr visu laiku mainās. Nāk klāt jauni eksperti, kas nav vainīgi, ka tevi vēl nepazīst, lai kāda zvaigzne tu arī nebūtu – apvienība Serde vai festivāls "Porta". Komisija jau neprasa nez kādus palagus. Īstenībā man nepatīk projekti ar ļoti gariem tekstiem. Visforšākais ir, ja tu projektu proti uzlikt uz pusotras A4 lapas. Ar to pietiek, lai redzētu, vai cilvēks vispār saprot, ko dara. Un par sevi pietiek pateikt trīs vai četrus teikumus, man nevajag visu to slavas vainagoto dzīves gājumu.
Aira Birziņa: Es jautājumu mazliet citādāk sapratu – nevis par to, kā ir, bet kā varētu būt. Var būt kaut kādas jomas, kas ir izvirzītas par prioritārām mērķprogrammās vai vadlīnijās. Un ir organizācijas vai veidotāji, kas ar to sistemātiski nodarbojas, gadu no gada ejot tieši uz šo uzstādīto mērķi – valstisko vai reģionālo. Tad tiem varētu būt savs “zaļais koridors” vai varbūt savs atsevišķs konkurss.
Gita Lancere: Bet var atnākt tāds komisijas sastāvs, kas uzskata, ka vispār jau viņi nemaz tik labi to nedara un ka varbūt tomēr jāatbalsta kāds cits.
Aira Birziņa: Un tā ir bijis!
Vents Vīnbergs: Mani tīri personīgi interesē, kā tradicionālās kultūras jomā darbojas kritika un kā tā palīdz projektu vērtēšanā. Vai tāda vispār pastāv? Jo viena lieta ir pētniecība, kas tiek atbalstīta diezgan plaši, bet pētījums tomēr nav recenzija par aktuālajiem procesiem. Vai jums nešķiet, ka arī tradicionālā kultūra būtu pelnījusi savus “ābolu ķočus” un vētīšanu medijos?
Gita Lancere: Jā, tā pietrūkst. Bet šajā ziņā jau
kultūrā vispār viss ir mainījies. Paradigma ir mainījusies no kritikas uz anonsu, uz apskatu.
Tas loks, kas kaut ko rīko, mums ir tik neliels, ka atrast cilvēku, kurš nav pats kaut kur iesaistīts un varētu kaut ko arī kritiski apskatīt, ir gandrīz neiespējami. Turklāt tradicionālās kultūras apskatniekam jābūt ar tādu bagāžu! Tā tomēr nav tikai mūzika vai tikai teātris. Tā ir daudzpusīga joma, un tajā ir ļoti daudz dažādu aspektu.
Aira Birziņa: Kā lai viens speciālists izanalizē, piemēram, teicēju pasākumu un segu izstādi? Citas nozares galvenokārt ir profesionāļu lauks. Tradicionālajā kultūrā profesionāļi varbūt ir kopu vadītāji ar kaut kādu izglītību savā jomā, bet lielākoties tajā darbojas amatieri.
Gita Lancere: Es, piemēram, gribētu redzēt, kurš varētu vispusīgi izvērtēt tādu parādību kā folkloras festivāls "Baltica". To varētu vērtēt, piemēram, no režijas viedokļa vai no…
Aira Birziņa: ...no dalībnieku atlases daudzveidības. Vai no mākslinieciskās kvalitātes. Es drīzāk domāju, ka par to vajag rīkot konferences vai apaļos galdus, kuros apspriestos iesaistītās vai zinošās puses. Es, piemēram, zinu, ka par Dziesmu svētku lietišķās mākslas izstādi "Rīgas Mākslas telpā" ļoti daudz savā starpā runā studiju vadītāji. Satiekot dažus pazīstamus, pastāstu savus iespaidus, un tad viņi pasaka savus. Tā tas notiek. Saturu var vērtēt etnogrāfi, bet ir vajadzīgs pavisam cits speciālists, lai pateiktu kaut ko par izstādes iekārtojumu.
Vents Vīnbergs: Es te redzu ļoti interesantu pretrunu – tradicionālā kultūra paredz kaut kādu tradīcijas stabilitāti un atkārtošanos, taču, lai tēmu laiku pa laikam aktualizētu, ir jāizdomā jaunas, netradicionālas formas, kā to pasniegt. Jo segu izstāde kultūras nama foajē ir tradīcija, bet varbūt nereti nākas konstatēt, ka “tas atkal ir tas pats” un ka tas ir kļuvis garlaicīgi.
Gita Lancere: Jā, tāda kritika varētu gan noderēt. Jo tādai iekārtošanai un noformēšanai gan ļoti būtu vajadzīga profesionāļu palīdzība.
Aira Birziņa: Tieši tāpēc es pieminēju to lietišķās mākslas izstādi – man nebija patīkami redzēt, ka tur ir segas vai jostas, kurām virsū palicis skočs ar numuru. Vai arī – iekārtojums ir pa novadiem, bet blakus stāv Vidzemes cepure un Kurzemes sakta. Man tā šķiet vai nu neprofesionalitāte, vai arī attieksmes problēma.
Gita Lancere: Bet ļoti liela daļa projektu ir mazi folkloras pasākumi, kurus lielākoties rīko bez naudas vai par ļoti mazām summām. Es domāju, kurā brīdī kādam vērtos mute teikt kaut ko kritisku.
Aira Birziņa: No tāda viedokļa, Gita, es labprāt parunātu par ansambļu vadītāju pilnveidošanos. Piemēram, lai viņi kritiskāk izvēlētos repertuāru.
Man ir gadījies būt klāt tādos pasākumos, kuros gribas teikt: nu, šim ansamblim diez vai derētu nosaukums "folkloras kopa".
Vai arī repertuārs šoreiz aizgājis kaut kādā pavisam citā virzienā. Tā jau nav kritizēšana kritizēšanas pēc, bet lai par to vienkārši padomātu. Lai sauktu sevi par folkloras kopu, nepietiek ar kopā sanākšanas un dziedāšanas prieku vien.
Vents Vīnbergs: Kāds īpatsvars ir mazākumtautību tradicionālās kultūras atbalstam nozarē?
Gita Lancere: Pamatnosacījums ir būt mazākumtautībai, kas attīsta savu kultūru Latvijā. Ja tas ir ansamblis, kas brauc koncertēt kaut kur uz Krieviju un tam nav sakara ar Latviju, visdrīzāk, tāds netiks atbalstīts. Latvijas kontekstā ļoti aktīvi ir vecticībnieki. Varbūt kāda daļa mazākumtautību vienkārši nav apzinājusies, ka arī var piedalīties šajos konkursos. Un ir gadījumi, kad pastāv reāla valodas barjera, jāņem tulks palīgā, lai vispār to projektu uzrakstītu.
Aira Birziņa: Bet ir daži veiksmīgi projektu vadītāji, kas spējuši pacelt sava reģiona tradicionālo kultūru, piemēram, Balvu pusē, aktīvi apzinot un popularizējot savus ansambļus un kopas, un pasākumus. Bet tie ir profesionāli projektu menedžeri, nevis paši šo kopu dalībnieki.
Vents Vīnbergs: Dziesmu svētku kustība ir vispārpieņemta un dāsni atbalstīta vērtība, un simtgades svinības, kas šogad aktivizējušas visus, varbūt nav pārāk objektīvs rādītājs tradicionālās kultūras caurmēra dzīvīgumam. Cik, jūsuprāt, nozare ir aktīva starpsvētku ikdienā?
Gita Lancere: Ir dažādi. Ir jomas, kurās, kā Ruta Cibule [Balvu Centrālās bibliotēkas vadītāja un latgaliešu kultūras aktīviste – red.] saka, viņas dziedās pie tā krusta maijā, un tur nav vajadzīgs nekāds speciāls atbalsts, nedz arī ierakstīšana kaut kādos sarakstos. Bet ir tādas vietas kā biedrība "Skaņu māja", kas nodarbojas ar tradicionālo instrumentu izgatavošanu un atjaunošanu un kurai ir vajadzīgs atbalsts, jo tā tradīcija faktiski ir nomirusi.
Aira Birziņa: Bija nomirusi knipelēšanas tradīcija, kas bija te ienākusi, šķiet, zviedru laikos. Un tagad, pēc daudz, daudz gadiem, Dagmāra Prīberga [tautas lietišķās mākslas studijas "Bārbele" vadītāja – red.] to ir atvedusi atpakaļ un atjaunojusi.
Gita Lancere: Krāslavas pusē, pašos Latvijas austrumos, bija tā skaistā skalu deķu darināšanas tradīcija, kas arī bija tikpat kā izzudusi. Kaut kādas izdilušas segas vēl bija kaut kur uz gultām palikušas, bet neviens tādas vairs neauž. Un ar kādu projektu, to, protams, ir iespējams atkal pacelt. Ludzā, piemēram, ir vīriņš, kas vienīgais vairs "peternes" jeb auklu vīzes pin. Un tika rīkoti kursi, lai cilvēki atkal mācītos, kā to dara. Tā ka ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu ļoti daudz vēl varētu panākt. Droši vien daudzi turpinātu darboties arī bez naudas, bet ar atbalstu tas varētu notikt daudz vērienīgāk. Es nekad neslēpju, ka esmu eksperte un, ja ir kādas labas lietas, kas būtu attīstāmas, varu ieteikt vai palīdzēt ar padomu. Eksperts īstenībā var diezgan daudz izdarīt.
