Kā mūsdienās izdzīvot tradīcijai – tautas deju ansambļa «Dancis» stāsts

Latvijas Universitātes tautas deju ansamblis "Dancis" sabiedrībai ir pazīstams kā viens no senākajiem Latvijas skatuvisko deju zelta fonda glabātājiem. Kolektīva repertuārs paredz nemainīgi kopt un lolot latviešu tautas deju dižgaru veidotās dejas. Vienlaikus skatēs un konkursos godalgotie dejotāji cer līdztekus senajām tradīcijām to augsnē jaunradīt arī mūsdienīgākus stāstus. Deja – tā ir viņu saruna ar skatītāju. Tai jārit līdzi laikam.

Latviešu skatuviskās dejas zelta fonds

"Kas tad ir "Dancis?" iesāk Latvijas Universitātes Tautas deju ansambļa pamatsastāva prezidente un dejotāja Līga Indriksone.

""Danci" dažkārt dēvē par konservatīvu, bet citkārt – par celmlauzi Latvijas dejas attīstībā."

Dažādu nozaru, talantu un interešu grupu cilvēku kolektīvs sevī pulcē nedaudz zem simta jauniešu un vidējās paaudzes dejotāju no pusaudžu gadiem līdz jau teju pusmūžam. Viņi uz "Danča" mēģinājumu zāli dodas no visas Latvijas.

Kā saka kolektīva veterāni, liela daļa jaunpienācēju cer uz iespēju izdejot tieši Latvijas Nacionālā kultūras centra iniciatīvā radītā latviešu skatuviskās dejas zelta fonda dārgumus. Sadarbībā ar nozari tajā iekļauti vairāki desmiti latviešiem nozīmīgāko deju. "Danča" vārdu sarakstā nes, piemēram, "Dejotprieks" un "Audēju deja". "Tās ir pamatvērtības katram mūsu dejotājam," saka Indriksone. "Tomēr šīs dejas ir zināmas arī gandrīz katram citam dejotājam Latvijā. Līdz ar to arī sabiedrībai šķiet, ka "Dancis" pastāv par vēsturiskajām vērtībām – un tas tā noteikti arī ir."

TDA "Dancis" ikgadējais kalendārs 2019. gadā

Skatuves vārds un skatuves tēls

Skatuviskā tautas deja sāka attīstīties 20. gadsimta vidū, kad Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos tika iekļauta arī tautas deja. "Uzplaukumu gan skatuviskā deja piedzīvoja 20. gadsimta 60. gados, kad sāka piešķirt arī tautas deju ansambļu nosaukumus," saka "Danča" prezidente, "un mūsu kolektīvs ir viens no pirmajiem pats sava nosaukuma ieguvējiem." Kopš tā laika Latvijā tika izkoptas dažādas dejas tradīcijas.

Ar laiku radās arī skaidrs nošķīrums starp etnogrāfisko un skatuvisko, ko pārstāv "Dancis". Tāpēc Indriksone izšķir arī otru koncertdzīves pusi, kas nereti paliek skatītāja acīm nemanāma. "Mēs arī, kāpjot uz skatuves vai ejot gājienā, vai piedaloties svētkos, ļoti rūpējamies par to, lai skatuves tērps būtu vienmēr kārtīgs, vienmēr precīzs, ar sakārtotiem vainagiem, garajām bizēm, izgludinātām villainēm, jo tā ir skatuves māksla un tā to prasa."

TDA "Dancis" ikgadējais kalendārs 2020. gadā

Izstāstīt pašam savu vērtību stāstu

Tomēr "Danča" paspārnē aug arī vairāki jauni horeogrāfi, fotogrāfi, cilvēki, kuri prot maketēt un gleznot un ir apveltīti ar plašu māksliniecisko talantu klāstu, kas sniedzas pāri tradicionālajai deju pasaulei. "Šeit," saka Indriksone, "rodas vēsturisko tradīciju saglabāšanas otra puse – šie visi ir jauni, radoši cilvēki, un viņi meklē to paši savu odziņu un redzējumu tautas dejas, skatuviskās dejas vērtībām."

Viena no minētajām pašu dejotāju jaunradītajām tradīcijām nu jau vairāku gadu garumā ir pašiem savs kalendārs. Kolektīva dejotājs, fotogrāfs Jurģis Rikveilis, uzņem attēlus, kur par modeļiem kļūst paši dejotāji.

"Fotogrāfa impulss bija atrast kaut ko, kas Latvijā saistībā ar tautas tērpiem vēl nebija darīts,"

skaidro "Danča" ilggadēja dejotāja un kalendāra idejas līdzautore Lauma Šime. "Kalendārs atspoguļo pašu vizuālāko lietu no dejošanas – tērpus."

Vairākas "Danča" dejotājas – Šime, ansambļa prezidente un projekta producente Indriksone un Dārta Jaunalksne – kopā radīja kalendārus 2019., 2020. un nu jau arī 2022. gadam. Tie kopumā izpelnījušies gan citu dejotāju un kolēģu, gan arī mediju ievērību un atsaucību.

TDA "Dancis" ikgadējais kalendārs 2022. gadā

Jaunrade uztur jauniešu interesi

Šime stāsta, ka, jau vairāk nekā desmit gadus dejojot "Dancī" un mācoties katru kustību izstrādāt pilnībā pareizi un precīzi, ar laiku pat vislielākajam dejas mīlētājam var kļūt nedaudz garlaicīgi. Viņa ir augstskolas pasniedzēja, bet līdztekus dejošanai no bērnības apgūtās zīmēšanas un vēlāk arīdzan šūšanas prasmes ļāva talantus izmantot, radot ne vien "Danča" kalendāru māksliniecisko noformējumu, bet arī tā modeļu oriģinālos tērpus.

"Kāpēc nevar mazliet savienot savu hobiju ar to, kas tu esi ikdienas dzīvē? Jaunrade uztur jauniešu interesi," piebilst Šime. Tikmēr trešā kalendāra autore, Dārta Jaunalksne, vērtē, ka, laikam ritot un attīstoties arī modes jautājumā, vairs nav iespējams vien konservatīvi pievērsties sava kultūras mantojuma popularizēšanai. "Skatoties uz jauniešiem, kas paši sevi uzskata par "pasaules bērniem", nejūtot spēcīgu patriotisko vilkmi, lai viņus ieinteresētu tautiskās stilizācijas apģērbu radīšanā, ir nepieciešams pieiet no modernā skatījuma. Tas vairs nevar būt blāvs un ieturēts," uzskata Jaunalksne.

TDA "Dancis" ikgadējais kalendārs 2022. gadā

Kas latviešiem ir svēts

Šime gan atzīst: "Protams, ka ir arī kritiķi". Māksliniece stāsta, ka tradīcijām bagātā seno latviešu deju ansambļa mākslinieku jaunie izpausmes veidi daļai sabiedrības esot grūti pieņemami. Dažreiz dzirdēts arī jautājums – vai tad nekas neesot svēts? "Es sāku domāt, ko tas īsti šajā gadījumā nozīmē. Vai runa ir par kristietību? Bet kāda kristietībai saistība ar latviešu tradicionālo kultūru?"

Dejotāja spriež, ka šī jautājuma caurvītā diskusija sniedzas pāri sarunai par dejas tradīcijām. "Varbūt dainas," tomēr nosaka Šime. "Protams, Latvijas Satversme aizstāv zināmas lietas. Bet par pārējo… Kurš tad to izlemj – kas mums visiem ir svēts?" Dejotāja gan uzsver:

"Jaunās tradīcijas, ko mēs radām klāt, jau nenoliedz visu jau esošo. Bet kur īsti ir tā robeža? Un kam mums ir jāprasa atļauja?"

TDA "Dancis" ikgadējais kalendārs 2022. gadā

Veselīga domu apmaiņa sabiedrībā

Dejotāju radītie kalendāri nav palikuši nepamanīti arī Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) direktorei Signei Pujātei. "Tautas deju ansambļa "Dancis" radoši "spridzeklīgās" bildes jau biju redzējusi sociālajos medijos. Piederu pie tiem, kam patīk. Ļoti patīk!" Tradicionālā apģērba detaļas, kas izmantotas mākslinieciskas performances nolūkam, Pujātes ieskatā, nav pāri nodarījums tradīcijai. Drīzāk otrādi – to varot vērtēt kā iespēju paskatīties uz tradicionālajām vērtībām no cita skatupunkta, kā aicinājumu uz veselīgu domu apmaiņu sabiedrībā. 

"Tā ir domāšana "ārpus rāmja" ar neparastu un iedvesmojošu risinājumu.

Beigu galā – tie ir jauni, skaisti cilvēki, kas iespēj parādīt savas daudzveidīgās rakstura un domāšanas šķautnes – gan esot neparasti, asprātīgi, pat "traki" tērptiem foto modeļiem, gan kā dejotājiem tradicionālajos novadu tērpos ar mīlestību un prieku izdejot skatuviskās dejas "Zelta fondu"," vērtē LNKC direktore.

Meklēt moderno tautas mākslā

Būt vienā ritmā ar jaunradi "Dancim" palīdz arī horeogrāfs un dejotājs Krišjānis Šimis. Par modernizācijas vietu tautas mākslā viņš savu viedokli izteica jau pirms pāris gadiem, Latvijas Nacionālajā operā iestudējot dejas kamerizrādi "No miglas". Mākslas darbā savijas latviešu skatuviskā tautas deja ar elektronisko mūziku. "Veco interpretēt jaunā prizmā – tas koncepts pats ir vecs kā pasaule," uzsver Šimis.

"Protams, ka, ja tu vecām un populārām lietām piešķir kaut kādu aktualitāti, tad tas spēj uzrunāt cilvēkus. Un tas ir ārpus manām idejām, ārpus tā viena mākslas darba, tas koncepts pats ir mūžam jauns un strādājošs," spriež horeogrāfs. Viņš gan norāda, ka "No miglas", tāpat kā citi jaunie projekti, ir produkts, kura tapšanā bijusi pilnīgi skaidra tā mērķauditorija.

"Tas nav tā vienkārši mests gaisā, es ar katru ideju ne tikai taisu mākslas darbu, bet caur deju vedu sarunu."

Krišjānis Šimis kamerizrādē "No miglas"

Pastāvēs, kas…

Stāstot par kamerizrādes ritma skanējumu elektroniskās mūzikas notīs, Šimis atzīst, ka tā arī gluži vienkārši ir mūzika, ko pats mākslinieks klausās ikdienā. "Tāpat mēs sapratām, ka mēs taču neesam cilvēki, kas ikdienā tikai staigā un tramvajā brauc tautastērpos. Mēs esam normāli cilvēki, kas ikdienā klausās elektronisko mūziku un ģērbjas arī melnās drēbēs nevis tikai tautiskos motīvos," uzsver Lauma Šime. Tautas deju māksliniekiem neierastā horeogrāfija un vizuālie risinājumi cilvēkus vilināja. Atsaucība kamerizrādei bijusi liela gan pašu dejotāju, gan ar deju nesaistīto skatītāju pulkā.

Tomēr kādu brīdi plānoto uzveduma otro daļu Šimja plānos nu jau nomainījuši žanriski un estētiski pavisam citi tuvās nākotnes plāni. "Tagad es taisu akadēmisku mini uzvedumu 15 minūšu garumā. Es pieeju pilnīgi citādi – tā ir lielā mērā akadēmiska tautas deja, jo tā to sauc Krievijā un Ukrainā tā stila piekopēji," norāda horeogrāfs. Savukārt Lauma Šime piebilst:

"Ja nekas jauns vairs netiks radīts, deja var zaudēt dzīvību vai palikt vien ļoti mazai, ļoti patriotiski vai nacionālistiski noskaņotai cilvēku grupai.

Bet padomājiet, cik vajag cilvēku, lai Deju svētki vispār notiktu".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt