Anete Stuce: Tu arī šobrīd esi Ēdolē – vai tā ir tava dzimtā puse?
Zane Jančevska: Tā nav gluži mana dzimtā puse, bet manas mammas senči vismaz 200 gadus te ir dzīvojuši. Bet bērnībā gan es te esmu braukusi un dzīvojusies, un rāpusies tanīs milzu ķiršos, par kuriem vispār daudzi Latvijā nezina, ka tādi ir. Mājas diemžēl vairs nav, bet vieta ir.
Kādas šobrīd, atrodoties laukos, ir tavas aktualitātes kā aktrisei un kā etnomuzikoloģei?
Mūsu sfērai pavisam neiet viegli. Šobrīd viss notiek attālināti, teātra mēģinājumi notiek attālināti, vismaz man pagaidām ir tāds periods. Var, protams, “Zoom” lasīt lugu un analizēt – tad tālāk redzēsim, kā būs. Un ar mūzikas mācīšanu tāpat – Ēdolē vadu folkloras kopu pieaugušajiem un kopš septembra sāku arī mācīt folkloru bērniem Ēdoles pamatskolā.
Folkloras kopa saucas “Ēdol’s ķist’”. Bija tādas mājas Ēdolē – “Ķistnieki”, tās ir manas vecāsmammas dzimtās mājas. “Ķist’” jeb “ķists”, kā nu kurā vietā saka, ir tāda lāde, kur glabā graudus un vēl citas vērtīgas lietas, tāpēc mēs arī nodēvējām sevi par ķistu:
mēs mēģinām celt ārā un meklēt tās dziesmas, kas Ēdolē ir dziedātas.
Es atradu Latviešu folkloras krātuvē, ka te ir bijis tāds unikāls cilvēks, dzimis Ēdolē – Ansis Bergmanis. Viņš pēc savas profesijas bija ārsts un vēlāk vadīja sanatoriju Īlē. Viņš ir dzimis 1899. gadā un pierakstījis dziesmas, kas ir dziedātas Ēdolē. Viņš to ir darījis laikposmā no 1921. līdz 1923. gadam, jauns puisis būdams, divdesmit un cik tur gadu vecumā. Un vēlāk viņš šo savu vākumu ir iesūtījis folkloras krātuvē, uz tādām mazām lapiņām uzrakstījis dziesmu vārdus (jo es no viņa bērniem un mazbērniem sapratu, ka notis viņš nav pazinis, korī viņš nav dziedājis, mūziku viņš speciāli nav mācījies), un viņš uz katras šīs lapiņas ir pierakstījis klāt, no kā viņš ir dziesmu dzirdējis, vai tā ir mazdziedāta vai sena dziesma, sen aizmirsta vai pēdējā laikā itin bieži dziedāta, no kurienes tas dziedātājs. Es domāju: kas tādam jaunam puisim lika šādu gandrīz vai pētījumu veikt?
Un tad vēlāk, 1940. gadā viņš bija Talsos, un Artūrs Salaks no viņa transkribēja dažas no šīm dziesmām, bet 1964. gadā Andrejs Krūmiņš paspēja ierakstīt viņa balss materiālu, folkloras krātuvē ir 51 dziesma, ja nemaldos. Ļoti skaistas dziesmas, nedzirdētas.
1936. gadā viņš aizsūtījis Folkloras krātuvei vēstuli ar savu nodomu savākt visas dziesmas, kas tajā laikā Ēdolē ir dziedātas. Un tad viņš ļoti interesanti arī saka, ka viņš arī grib savākt jaunāko laiku “mākslas dziesmes”, piemēram, “Dažu skaistu ziedu”, “Mēness starus stīgo” – tās viņš nodēvē par “mākslas dziesmēm”. Bet to viņš tā kā nav izdarījis. Un viņš raksta, ka gribējis veidot monogrāfiju par Ēdoli, un, tā kā viņš jūt, ka tas netiks izdarīts, tad viņš aizsūta šīs simt tautasdziesmas. Tad viņš arī raksta “tautasdziesmas jeb ko nu es uzskatu par tādām”. Ļoti žēl, ka tikai 51 dziesmai ir melodijas. 1966. gadā Ansis Bergmanis mirst.
Un arī viņš ļoti interesanti raksta, ka “ir dažas dziesmas, ko Ēdolē sāk dziedāt pēc kara”, kā “Trīs priedītes siliņā”, “Kad pārnāksi, bāleliņ”, “Trīs jaunas māsas”. Tā kā viņš arī sniedz tādu gandrīz ieskatu Ēdoles kultūras dzīvē, kādas dziesmas ir kurā laikā dziedātas.
Nu, labi, ka ir tā 51 dziesma, es vēl atradu pie citiem teicējiem dažas dziesmas ar tādiem pašiem vārdiem, tad vienu dziesmu man mamma zināja – viņas tētis ir dziedājis. Ļoti interesantas dziesmas, arī burdona daudzbalsības piemēri daži. Un daudzas no šīm dziesmām ir ar tādām seno skaņkārtu iezīmēm, var teikt – tādas nedzirdētas.
Vai folkloras kopā “Ēdol’s ķist’” jūs arī balstāt savu repertuāru Anša Bergmaņa pierakstītās dziesmās?
Pamatā Bergmaņa. Šobrīd mēs uzskatām, ka mums vajag izmēģināt to Ēdoles pūru. Ir arī tāda Ieva Brauna (dzimusi Didrihsone), kurai folkloras krātuvē ir pierakstītas un ieskaņotas pāri par 300 dziesmām, viņa ir ēdolniece, bet vēlāk dzīvoja Saldū. Viņai savukārt tas veikums un savākums ir ļoti liels, bet viņa galīgi nav pierakstījusi klāt, kur viņa ir dzirdējusi. Viņai ir gan ziņģes, gan šlāgeri, gan teātra dziesmas.
Pastāsti par teicējam Ansim Bergmanim veltīto dziesmu konkursu!
Pateicoties arī Kuldīgas domes atbalstam, man izdevās šo konkursu noorganizēt. Ļoti žēl, ka tam jānotiek šādos apstākļos, beigās viss konkurss notika attālināti. No vienas puses varbūt ir labi, bērniem bija mazliet vieglāk, viņi tomēr varēja pārrakstīt savus dziedājumus, jo viņi tāpat arī uztraucās – ne visiem ir pieredze uzstāties. Nolikums bija tāds, ka viena dziesma bija jāiemācās no Anša Bergmaņa repertuāra un otra jebkāda latviešu tautas dziesma.
Noklausījos dažus Anša Bergmaņa balss ierakstus, un mana asociācija bija ar Augustu Lāci, kas arī tajā pusē – vai tu zini vilkt kādas paralēles starp šiem abiem diviem teicējiem? Jo tomēr vīrieši kā teicēji nemaz nav tik daudz sastopami, un abi divi tajā pusē.
Es domāju, ka viņiem diez vai būtu paralēles, neesmu dzirdējusi, jo Ansis Bergmanis dzīvoja un mācījās Rīgā, pēc tam viņš strādāja Īlē, un viņš ir lielāko daļu dziesmu pierakstījis no kalpu vīra, kas pie viņiem dzīvojis – tāds Jānis Anuzis. Bergmanis no 1921. līdz 1923. gadam pierakstīja tās dziesmas, un 1924. gadā Jānis Anuzis arī nomirst.
Jā, man arī šī līdzība tā kā “uzkrita”. Varbūt Augusts Lācis ir atraktīvāks vai improvizatoriskāks. Man liekas, ka Ansis Bergmanis, kā apmēram ir dzirdējis no tā Anuža, tā arī pierakstījis. Viņš arī vēstulē raksta (viņš pievienoja garu vēstuli Folkloras krātuves kungiem), ka viņš ir steidzis no Anuža šo nedzirdēto dziesmu vārdus pierakstīt, lai pēc tam varētu iemācīties un dziedāt, un tā viņi arī darījuši. Un viņš raksta, ka “mēs dziedājām visur”, jo
viņš pa vasarām brauca tēva mājās “Tiltarājos” strādāt, un tad viņi dziedāja visur, strādājot, atpūšoties, darot dažādus darbus, un viņš arī saka, ka tā apkārtējie iemācījās tās dziesmas, un visiem viņas patika.
Cik tālu atrodas Ēdoles tradīcijas no suitu tradīcijām Kurzemē?
Tas ir tāds ļoti plašs, sarežģīts, nepētīts jautājums. Es gan rakstīju bakalaura darbu tieši par muzicēšanas tradīcijām Ēdolē un mēģināju savākt un meklēt, cik iespējams. Ir jau daudz pieņēmumu. Suiti ir katoļi. Ēdolnieki ir luterāņi. Jūrkalne arī kādreiz piederējusi fon Bēriem, viņi to pārdevuši. Vai! Ir traki gājis, te ir tā naidojušies suiti ar luteriem! Bet no Ēdoles uz Alsungu ir desmit kilometri, tur jau grūti to robežu noteikt, kaut gan Ēdole vienmēr ir bijusi Ventspils apriņķī.
Bet tas teikums man visu laiku ir prātā, ko Salaks pierakstīja no Bergmaņa:
ēdolieši (vai ēdolnieki) sevi uzskatījuši par daudz kulturālākiem, un tā kā atteikušies no tā senā.
Un mēs varam arī no fotogrāfijām redzēt, ka ēdolnieki gājuši līdzi modei – un varbūt arī tāpēc to seno ir zaudējuši, ko suiti ir saglabājuši.
Bet Ēdolē ir ļoti aktīvi norisinājusies mūzikas dzīve. Krišjānis Valdemārs 1847. gadā dibināja laicīgo kori. Laicīgo koru tajā laikā jau nav daudz, bet Ēdolē bija. Un Ēdolē ilgus gadus, līdz 70. gadiem ir bijuši ļoti spēcīgi kori, tas ir aprakstīts avīzēs. Tērandē, tepat blakus Ēdolei, arī Ēdoles pagastā – maza četrklasīga skoliņa, bet tur trīsdesmitajos gados bija bērnu mandolīnistu orķestris, un tas bijis tik slavens, ka viņiem valdība visai skolai piešķīrusi tautiskās kokles. Šeit ir dzimis un audzis Hermanis Prūsis, arī tāda unikāla personība, par ko mēs maz zinām, viens no Tautas konservatorijas dibinātājiem. Viņš ir dibinājis Sārnates Zvejnieku kori, un tas
koris ir zinājis oriģinālvalodās desmit valstu himnas, un viņi pat divdesmitajos gados ir aicināti uz Rīgu braukt delegācijas sagaidīt, lai varētu nodziedāt oriģinālvalodā himnu.
Te ir ļoti interesantas lietas, bet kaut kādā mērā kaut kas ir zudis. Arī, piemēram, tieši tas pats par tradicionālo apģērbu. Mēs atradām liecības no Voldemāra Zālīša, “Staburaga bērnu” autora, ka viņi ir braukuši 19. gadsimta astoņdesmitajos gados meklēt Ēdolē šīs senās tradīcijas un senatnīgo apģērbu. Viņš raksta, ka visiem jau esot bijis zināms, ka Ēdolē tādi ir, bet viņi apmaldās, nokavē dievkalpojuma beigas, visi jau ļaudis ir izklīduši, un nevienu nesatiek – un tā viņiem tā ekspedīcija beidzas.
Tad atradām tādu aprakstu internetā, ka Krievijas cars Aleksandrs II braucis no Rīgas uz Liepāju un piestājis arī Ēdolē un Alsungā, un te bijis rīkojums visām zemnieku meitām uzģērbt savus labākos goda apģērbus un stāvēt tā kā goda sardzē. Un, kad ķeizariene ir ieraudzījusi šīs sievietes goda apģērbos, tad viņa kāpusi ārā un piegājusi pie dažām sievām un prasījusi, cik metrus vajag, lai šādu apģērbu pagatavotu. Bet tās meitas ir uztraukušās, sākušas raudāt. Un atkal ir teksts, ka “tālākos paskaidrojumus veica skolotājs Zēbergs” – kas tie par paskaidrojumiem? Tas mums nav zināms, kaut kas ir pazaudēts.
Man liekas, ka katrai tādai vietiņai Latvijā, kur ir bijušas tradīcijas un kur varbūt kaut kas palicis bišķiņ novārtā, ir vērts, ka ir kāds cilvēks, kultūras pārstāvis, kas tiešām pievērš uzmanību tieši konkrēti šai vietai – manuprāt, tu šobrīd dari ļoti vērtīgu darbu.
Es ceru, ka tas arī turpināsies, tas nedrīkst apstāties. Jā, es esmu par to domājusi; esmu pārliecināta, ka
katrā pagastā ir kaut kas ļoti neparasts, unikāls un ir jābūt kādam cilvēkam, kuru tas interesē un kurš arī apkārtējiem var pierādīt, ka mums ir unikālas lietas, ceļot šo mūsu kopējo pašapziņu.
Tās ir mūsu saknes: jo kokam dziļākas saknes, jo viņš stabilāk stāv. Patiesībā es arī varu teikt lielu paldies suitiem, kas mūs ļoti atbalsta un iedrošina: Lidijai Jansonei, Dacei Nastevičai un Dacei Bērziņai. Tās attiecības ar suitiem ir mainījušās, vairs nav tādas, kādas bija simt gadus atpakaļ! Viņas saka, ka tas ir interesanti un ka tas ir jādara.
Pilnu interviju klausieties Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Etnovēstis”.
