Daudz fotogrāfiju, video ierakstu, arī priekšmeti, kas saistīti ar pirmo festivālu – gan Arta Kumsāra tautiskie svārki, gan suitu sievas Ruča tautastērps. Būtiski, ka šīs izstādes veidošanā iesaistīti ne tikai profesionāļi ar pieredzi, bet arī jauni cilvēki – gan māksliniece, gan maketētāji un prezentāciju veidotāji dzimuši pēc 1988.gada.
Katru gadu festivālam ir īpaša tēma, un 1988.gadā tā bija "Saule”, tādēļ izstādes "Astoņas baltas dienas. Baltica ‘88” koncepcijas autors Andris Ērglis lūdza jauno mākslinieci Ilzi Kārkliņu veidot māksliniecisku objektu, izstādes centru, kuras tēma "Ūdentiņš, akmentiņš – tie dzīvos saules mūžu”.
“Tā doma ir laika rits vai gadskārtu rits,” skaidro Andris Ērglis.
Izstādē ir vieta ekrānam, kur rādīs dokumentēto materiālu par 1988.gada festivālu. Andris Ērglis vēlējies, lai izstādē būtu kāds no tā laika tautastērpiem, uzrakstījis aicinājumu arī suitu sievām.
“Vienā dienā pats Ručs atbrauca ar mazmeitiņu. Tad mums būs Arta Kumsāra mētelis,” atklāj Ērglis. “Kumsāru ģimene ar tādu 80. gadu atsaucību vāca materiālus, un bērni uzrakstīja atmiņu stāstu par savu tēvu.”
Izstāde veidota kā dienasgrāmata, kurā pāršķirstām katru festivāla dienu, kopējo izstādes noskaņu Ērglis vēlas radīt gaišu.
“Izstādes nosaukums ir “Astoņas baltas dienas”, tas arī izsaka toreizēja festivāla būtību, ka tas mūsu tradicionālās kultūras un kultūras mantojuma baltums atmodas skaistumā tika nomazgāts baltum balts,” skaidro Ērglis.
“Bija gan saule, gan noslēguma koncertā gāza lietus, bet viss turpinājās. Viss saulē kveldināts un lietū nomazgāts balts. Vēlāk to arī nosauca presē par astoņām baltām dienām. Man šis nosaukums šķita zīmīgs.”
"Astoņas baltas dienas” – tā toreiz dzejniece Māra Zālīte nosaukusi savu pārdomu rakstu par 1988.gada festivālu "Baltica”, tāds nosaukums arī izstādei.
Ērglis atklāj, ka izstādes stāsts ir virzīts hronoloģijā, apmeklētājs var kā kalendāra lapiņas pašķirstīt šīs dienas, paskatīties, kādi bija notikumi, iedzināties un to laiku izjust.
“Ceru, ka apmeklētāji caur vērtībām izjutīs to enerģiju un spēku. Tā laika baltumu, kas vēl jo vairāk vajadzīgs šodien,” bilst Ērglis.
Andris Ērglis pats 1988.gadā jau strādājis Krišjāņa Barona muzejā un bijis līdzdalīgs, dokumentējot festivālu, bijis arī skatītāju vidū.
“Mēs gribam izcelt trīs personas, folkloras kustības celmlaužus,” turpina Ērglis. “Viens no viņiem ir Dainis Stalts. Rādīsim arheoloģisko rotu, ko viņš nēsājis, tā ir ar īpašu stāstu, ko katrs var tulkot savā prātā. Pēc Daiņa aiziešanas viņsaulē tā pati pārlūzusi.”
Savukārt no Baronu dzimtas arī būs relikvija – mūzikas instruments. Tāpat daudz fotogrāfiju no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma, kas stāsta par festivāla norisēm. Pie Aivara Liepiņa fotogrāfijas, kurā redzams “Baltica ‘88” dalībnieku gājiens un daudzie skatītāji, izstādes apmeklētāji varēs arī nofotografēties.
1988.gadā folkloras festivāls “Baltica” pieskandināja gan Doma laukumu, gan Sporta pili un vēl citas norises vietas, dalībnieku gājienu vēroja daudzi skatītāji. Starptautiskais folkloras festivāls "Baltica” sevi pieteica 1987.gadā vasarā Lietuvā, bet jau nākamajā gadā tas risinājās Latvijā un vēl pēc gada Igaunijā, tā turpinot līdz šai dienai. Turpat 30 Latvijas folkloras kopas un etnogrāfiskie ansamblī kļuva par “Baltica ’88” dalībniekiem, arī deju ansambļi, lauku kapelas, tautas mūzikas ansambļi un viesu kolektīvi.
Ērglis min, ka pārrunājot tā laika norises ar festivāla dalībniekiem, secinājuši, ka tāda gājiena tik drīz nebūs Rīgā, jo atmodas laika emocijas nevar restaurēt un arī mēs paši esam citi, ir cita Latvija.
Izstāde iecerēta kā vieta, kur katrs dalībnieks, rīkotājs vai skatītājs aicināts atstāt savu stāstu, lai folkloras festivāla atmiņu krātuve veidotos vienuviet.
Izstāde "Astoņas baltas dienas. Baltica’88” Krišjāņa Barona muzejā būs skatāma līdz 2019.gada oktobrim.
