Vēl mirkli pirms Dobeles Novadpētniecības muzejā sākas lielais stāstu vakars, stāstnieki iepazīstas ar dažnedažādām tējām, kas gatavotas no hercogienes Elizabetes Magdalēnas dārzā augušajiem augiem. Arī tā ir kultūras mantojuma nodošana tālāk, kas gluži tāpat kā stāsti, nodoti no mutes mutē, kļūst aizvien interesantāki.
Stāstnieku kustība Zemgalē aizsākusies pirms desmit gadiem Rundālē UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas tīkla "Stāstu bibliotēkas" vasaras nometnē, kur festivāls ieguvis nosaukumu "Gāž podus Rundālē".
"Mums ir Kurzemē festivāls "Ziv zup", kas ir tāds sieviešu labo sarunu festivāls pie zupas katla, tad Zemgalē varētu būt tāds smējēju saiets. Ar prieku par dzīvi kā tādu, personību neizslēdzot," saka Stāstnieku asociācijas valdes locekle Māra Mellēna.
Iekustināt zemgaliešus uz publisku uzstāšanos, turklāt tā, lai stāsts nezaudētu vērtību, bet vienlaikus zālē dzirkstītu smieklu šaltis, nemaz neesot viegli.
"Tie ir dažādu Latvijas vietu cilvēki, stāstnieki, kas apmeklē visus stāstnieku festivālus. Tas ir tas pamats, un es vienkārši vedu viņus pa Zemgali. Tā pamazām mēs iepazīstam kādu no Zemgales vietām. Tā tas notiek. Savādāk nekā, jo mēs zemgalieši esam ieturētāki, atturīgāki. Mēs vērojam, kad pierodam, tad mēs atveramies. Visādi ir," stāsta Zemgales stāstnieku festivāla rīkotāja Aelita Ramane.
"Stāstniecība man pašai ir tāda neiepazīta pasaule, bet ir bērni, kuri stāsta un ļoti labi stāsta, un arī Zemgalē mums ir ļoti labi stāstnieki," atzīst folkloras kopas "Leimaņi" vadītāja Inese Mičule.
Zemgales stāstnieku festivālam šogad aprit desmitā gadskārta, bet, vai tas turpināsies un kādā formātā, gan grūti spriest, jo līdzšinējā vadītāja esot nolēmusi festivāla noslēgumā paziņot, ka rīkotāja vairs nebūšot. Pašreiz stāstnieku festivāli notiek visos Latvijas reģionos.
