Dienas ziņas

Sadalītas diasporas gada balvas

Dienas ziņas

Valdošās partijas cieš sakāvi vēlēšanās Tīringenē

Daudzina Dienvidkurzemes vokālo daudzbalsību

Daudzina Dienvidkurzemes vokālo daudzbalsību

Krāšņi tautastērpi un bagāts daudzbalsīgo dziesmu pūrs ar garajiem saucieniem – tās ir īpašās vērtības, kas raksturīgas Dienvidkurzemē – Nīcā, Bārtā un Otaņķos. Lai izzinātu šīs puses tradicionālās dziedāšanas kopīgās un atšķirīgās īpatnības, Nīcas kultūras centrā aizvadīts vokālās daudzbalsības daudzinājums. 

Dienvidkurzemes daudzbalsīgās dziedāšanas tradīciju galvenie glabātāji ir Nīcas, Bārtas un Otaņķu etnogrāfiskie ansambļi. No paaudzes paaudzē tiek pārmantotas šai pusei raksturīgā daudzbalsība. Tā ir vilkšana jeb garais sauciens, kā arī dažādos augstumos vienā ritmā izdziedātās melodijas jeb leiši. Lai gan līdzīga dziedāšana sastopama arī citviet Latvijā, tomēr, kā apgalvo etnomuzikoloģe Ieva Pāne, šeit tā ir dabiska un ļoti maz mainījusies.

"Lai arī izmaiņas ir, tās loģiski ved atpakaļ uz sākumiem, nevis uz mākslīgi iestudētu pareizu dziedāšanu, bet daudzbalsība skan joprojām dabīgi bez kādas mācīšanās, bez mēģinājuma atainot pareizo skanējumu," skaidro etnomuzikoloģe Ieva Pāne.

Tradīcijas dzīvotspējā liela nozīme bijusi pētniekiem, kas vākuši, dokumentējuši un publicējuši tradicionālo mūziku. Latviešu folkloras krātuvē glabājas ap 800 melodiju versiju, kuras Nīcā, Bārtā un Otaņķos pierakstījuši Jurjānu Andrejs, Emīls Melngailis, kā arī pētnieki un vietējie skolotāji. Nīcā nekad nedziedot Bārtas garo saucienu un otrādi, arī leišu melodijas bijušas atšķirīgas. Šodien gan šīs robežas vairs neesot tik striktas.

"Mēs šodien nestrīdamies, mums ļoti daudz kopīga. Un tagad arī uz vienu kopīgu mērķi ejam - ierakstīt nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā šos Dienvidkurzemes garos saucienus, leišus, šos te brīnišķīgo daudzbalsību," atklāj Bārtas etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Gunta Klievēna.

"Ja jau Kurzemes gudrie prāti, kas taisa stratēģiju, ir lēmuši par to, ka Rucavas, Nīcas un Bārtas kultūrtelpas ir blakus, tad mums arī ir jādzīvo kā māsām," atzīst Nīcas kultūras centra vadītāja Ieva Mazpole.

Garo saucienu parasti dzied pēc labi padarīta darba laukos, pļavās, sētā. Savulaik meitas to izdziedājušas augstākajā pakalnā, lai viņu balsis būtu tālu dzirdamas.

"Kad divus riktīgi gruntīgus saucienus nodziedu, tad liekas, ka vezums izkrauts. Tiešām līdz sviedriem, bet patīk, patīk ļoti," saka Nīcas etnogrāfiskā ansambļa saucēja Velta Maļika.

"Garais sauciens un leitis ir ļoti cēli, skaisti un majestātiski dziedājumi. Mēs ar prieku tos nodziedam kādos svinīgos gadījumos," tā Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Solveiga Kūlaine.

Dienvidkurzemes vokālās daudzbalsības daudzinājumu Nīcā noslēdza folkloras kopa “Rūžiņa”, izdziedot Latgalei raksturīgās “tolku bolsis”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Tautas māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti