Ar akordeonu spēli un dziesmām rokdarbnieces tikās Balvu novada muzejā. Rokdarbnieces ieradās ar saviem veidotajiem izstrādājumiem, un šajā reizē lielākoties tie ir adīti cimdi, kas izvietoti uz apaļa galda. Cilājot un apskatot darbus, vien pašām rokdarbniecēm saprotamas nianses, kurām tiek pievērsta īpaša uzmanība, vērtējot gala iznākumu.
Balvu kultūras un atpūtas centra rokdarbnieču pulciņa “Mežģis” dāmas kopā nāk jau vairāk nekā 20 gadus. Viņu vidū ir Velga Ruduka, kura kopš šā gada pavasara uzticēta “Mežģa” vadītājas atbildība: “Uzskatu to par godu darboties, vadīt un rosināt sievas darboties, lai iemācītos kaut ko jaunu. Viena otrai mācām, no citiem gribam pamācīties, tāpēc arī piedalāmies šajā pasākumā.”
Rokdarbnieču tikšanās mērķis saglabāt un popularizēt savu kultūrvēsturisko mantojumu – Ziemeļlatgalei raksturīgos cimdu rakstus.
“Latgalē jau nebija tie greznie tērpi. Mums cimdi un zeķes tas bija praktiskāks vairāk, lai meža darbos ietu. Ir arī svētku cimdi, kas ir grezni dažādiem rakstiem. Katra adītāja strādāja ar savu krāsu izjūtu, ar pieejamiem materiāliem. Agrāk tā bija vilna, vilnas dzija, kuru paši mājās krāsoja dabīgām krāsvielām. Un rakstus izmantoja tautiskos, kas ir latviešu tradicionālie raksti, bet katra adītāja izdomāja kaut ko jaunu, kaut ko savu. Katrā darbā ir ielikts kaut kas no pašas,” pastāstīja Velga Ruduka.
Ar krietnu skaitu adītu cimdu uz kopīgo tikšanos ieradās rokdarbniece Anita Kaša no Baltinavas. Starp Anitas adītajiem cimdiem redzams arī Abrenes raksts, Anitas adījumā divi pāri Abrenes cimdu. “Tie ir mani pirmie adītie Abrenes rakstā cimdi, mēs viņu saucam par pakaviņu,” pastāstīja Anitas. Cimdu raksts ir uz leju vērsti pakavi, kas sarindojušies viens aiz otra.
Anitai mīļš raksts, kā viņa pati saka, ir viņas mammas cimdu raksts, tādus viņa atceras cimdus no savas bērnības: “Es atceros, ka šis rakstiņš bija vīriešu darba cimdos, gan mums, kad augām, tikai dažādās krāsās - brālim bija ar zilu, man bija ar sarkanu. Ļoti, ļoti dominējošs bija, es nezinu, kāpēc. Laikam tāpēc, ka adītājam arī ir savi raksti. Adīt jau var visu ko, bet pieķeramies mēs pie kaut kā sava. Katram savas krāsas un savi raksti. Mušiņu raksts ļoti patīk, it kā vienkāršs, bet nav tik vienkāršs.”
Citur mušiņu rakstu vēl saucot par šūniņām, piebilda kāda cita rokdarbniece.
Tikšanās reizē rokdarbnieču uzmanību piesaistīja adāmā mašīna, ko, lai dalītos savā pieredzē, bija paņēmušās līdzi Marija Bleive un viņas meita Dace Šulta. Abas ir rokdarbnieces, pie kurām modernā adīšanas tehnika nonāca deviņdesmitajos gados.
“Es strādāju Balvu valsts ģimnāzijā par fizikas skolotāju, un deviņdesmitajos gados sākās privatizācijas process, visi privatizēja, ko tik varēja. Mana māsa strādāja Rīgā, “Rīgas modēs”, uz mašīnas adīja. Tad viņa privatizēja sev mašīnu un piezvanīja man, un piedāvāja, lai arī es privatizēju,” pastāstīja Marija Bleive.
Viņas meita tad vēl bija maza, mācījās skolā. Iegūstot adāmo mašīnu, abas lēnām sāka to apgūt. Instrukcija gan bija vien japāņu valodā ar klāt pievienotiem zīmējumiem, kurus pamazām Marija kā fizikas skolotāja atšifrējusi.
Demonstrējot, kā notiek adīšanas process, Marija un Dace uzsvēra, ka māk adīt arī ar adatām, tomēr šādi ir krietni ātrāk.
Turklāt arī ar adāmo mašīnu cimdos var ieadīt tradicionālos rakstus, kas joprojām cilvēkiem patīk un ir pieprasīti.
Jāpiebilst, ka, rokdarbniecēm sanākot kopā, tika izveidota Ziemeļlatgales raksturīgo cimdu rakstu izstāde, kas būs skatāma muzejā vēl nedēļu.
