„Es skatos krāsas, jā, bet es nekad neatdarināšu tādus svārkus, pieņemsim, brunčus kādi ir grāmatās. Tērps būs tikai vienā eksemplārā.
Man liekas, ka katrs cilvēks ir individuāls, un tērpam ir jābūt tieši tāpat – katram savam.
Ziniet, nu jau ir pieci gadi, bet vienādu jostu vēl joprojām nav, jo ir tik daudz iespējas variēt ar ziediņiem, ar maliņām, ar krāsām, ar platumiem, ka viņu vienādu nav,” stāsta audēja, „Ozolkalna klēts” saimniece Līga Kuba.
Tuvojoties vasaras saulgriežiem, jau par tradīciju klēts pagalmā kļuvusi arī pirts paklāju aušana. Amatniece atzīst, ka tas ir meditācijas darbs – būt dabā un darboties ar dabiskiem materiāliem.
„Tas ir fantastiski! Ir mežs, ir pļava. Tad ir stelles un smarža, un kukainīši. Par odiem nerunāsim. Jā, ir bērzs pamatā, bet ir katrā kaut kas savs. Citam ozols, citam ābele. Ir arī vītola zari iekšā, ir ziedi, ir dažādas tējas, smilgas. Katrs paklājiņš ir savā smaržā un savā enerģijā atšķirīgs,” stāsta Kuba
Audēja norāda, ka allaž pieprasīti bijuši lupatu paklājiņi, kas arī šobrīd atbilst zaļajam dzīvesveidam. Ir cilvēki, kuri braucot un noaužot arī paši savus lupatdeķīšus. Zināmas korekcijas gan ieviesa noteiktie ārkārtējās situācijas ierobežojumi, tāpēc, kā jau daudzi, ar bērnu palīdzību Kuba arī mācījās apgūt interneta iespējas, lai savus darinājumus popularizētu tur. Lai gan tagad vērusi durvis klētiņai ar saviem darinātajiem darbiem, darbošanās interneta vidē turpinās.
