"Mēs esam dzīvi, veseli un mēģinām, un apliecinājums tam ir kaut vai pagājušā ceturtdiena, 27. janvāris, kur Krustpils kultūras centrā mēs spēlējām "Trīnes grēkus". Un pie atļautajiem visiem drošības pasākumiem, kur zālē varēja atrasties pāri pa 200 cilvēku, zāle bija gana pilna un šī sinerģija notika," stāsta Jēkabpils Tautas teātra režisore Inta Ūbele. Par spīti pandēmijai un ierobežojumiem, amatierteātrim šis laiks bijis gana veiksmīgs. It sevišķi pagājušā gada nogale, kad nospēlētas sešas izrādes un pabūts gan uz starptautiskā festivāla "Spēlesprieks" skatuves Limbažos, gan amatierteātru skatē. "Iekļuvām gada izrādes finālā, ko diemžēl lokdauna dēļ nevarēja nospēlēt, bet esam saņēmuši savu nomināciju, tā kā mēs esam radoši, mēs esam priecīgi, ka mūsu teātra kopiena turas kopā," lepojas Ūbele.
"Par Jēkabpils teātri es varu teikt – tā ir ļoti spēcīga teatrāļu kopiena, cunfte, kur ne tikai šie mēģinājumi sasaista mūs kopā, bet arī ļoti dzīva un rūpīga interese vienam par otru, tas ir ārkārtīgi svarīgi,"
uzsver Ūbele. Režisore piebilst, ka saraustītajos pārmaiņu laikos aktieru mīlestība pret teātri nav zudusi un, ja citos pašdarbības kolektīvos dalībnieku skaits sarūk, tad Jēkabpils Tautas teātrī pieaug.
Skeptiskāk noskaņots ir Liepājas Jauniešu teātra studijas vadītājs Juris Ločmelis:
"Protams, kaut kādā veidā nav vairs tas, teiksim, uzrāviens, nav vairs tā forma.
Profesionālā forma, es domāju. Bet es nevarētu teikt.. Viņi grib, man ir nomainījies sastāvs. Es tā nevarētu teikt, ka būtu pilnīgi tā, ka jātaisa ciet tāpēc, ka nav nevienam vēlme, jo visi ir ierakušies dīvānā."
Studijā darbojas 12 aktieri, taču kvadratūras dēļ salīdzinoši mazais kolektīvs nevar mēģinājumos satikties vienuviet.
Juris Ločmelis cer, ka situācija mainīsies pēc 28. februāra: "Ja mums ir [mēģinājums] kamerzālē, tad mēs esam seši, ja mums ir teātra telpā, tad mēs esam trīs. Nu, iet kā iet. Kaut ko mēģinām, kaut ko darbojamies, ņemot vērā visus iespējamos apstākļus, telpu kvadratūru un skaitu pēc atļautā." Tiesa arī šādā formātā var strādāt, proti, aprīlī paredzēta divus gadus ilgi gaidītā pirmizrāde Šekspīra lugai "Sapnis vasaras naktī".
Savukārt tikko pirmizrādi darbam "Lākturu dedzinātāji" piedzīvojis Cēsu teātris. Režisore Edīte Siļķēna stāsta: "Tas bija tāds pandēmijas laika iesākts darbs. Vairāk nekā gadu vai pat divus, varētu teikt, ka tā ideja radās. Mazliet iepazinās Cēsu teātra aktieri ar dokumentālām metodēm un to, kā vērot savus līdzgaitniekus, cilvēkus, pētīt un pēc tam viņos iejusties."
Izrāde tapusi bez noteikta dramaturģiska materiāla un pateicoties aktīvajiem aktieriem, kuri pēc savas iniciatīvas nodevās tēlu prototipu meklējumiem, stāsta Edīte Siļķēna: "Mēs strādājām attālināti, ''Zoom'' platformā, mēs strādājām individuāli, mēs veidojām režisora pastaigas ar aktieri pa pilsētu, vārdu sakot, izmantojot visu. Līdz ar to man tiešām ir jāsaka paldies aktīvajiem Cēsu cilvēkiem – kolektīvs nesamazinājās. Tā ka es nevarētu teikt, ka šis laiks būtu Cēsu teātra aktierus aizbiedējis."
Spēlēt gribētāju netrūkst arī Kauguru pagasta amatierteātrī "Vīzija", kuram pandēmijas laiks patiesībā nācis par labu. Režisors Oskars Morozovs ir entuziastisks:
"Pa mājām sēžot, pa tām visām pandēmijām, karantīnām un komandantstundām visi nosēdējušies... Nu, pēc pirmajiem diviem viļņiem, kad mēs atgriezāmies, pavisam cita sajūta kolektīvā, un visi viens pēc otra tik ļoti noilgojušies."
"Vīzija" šobrīd izmanto katru iespēju un izrādes spēlē katru otro nedēļu. Oskars Morozovs atzīst – arī administratīvi teritoriālā reforma nākusi par labu, ļaujot paplašināt darbības lauku: "Beverīnas novadā mums bija divas vai trīs vietas, kur mēs tikai drīkstētu uzstāties, tad šobrīd Valmieras novadā varam braukt no Rūjienas līdz pat... nezinu, Mazsalacai, un vēl kur tik ne, uz Strenčiem un uz otru pusi arī, jā."
