Sadaļas Sadaļas

Kultūrdeva

«Kultūrdevā» pirmoreiz tiek atvērta grāmata par grupu «Prāta Vētra»

Kultūrdeva

Kultūreksperts par kultūras baudīšanu pandēmijas laikā

Amatierteātru fenomens Latvijā

Amatierteātru fenomens Latvijā. Stāsta režisori Māra Zaļaiskalns un Agris Krūmiņš

Latvijā ir 420 amatierteātri, kuros darbojas 6000 aktieru. Kas viņus visus uz to “velk”? Daļai tā ir sevis pilnveidošana un radošais process, kas varbūt pat šķiet svarīgāki par iestudēto izrādi, LTV raidījumā “Kultūrdeva” spriež Rēzeknes Tautas teātra režisore Māra Zaļaiskalns. Tikmēr VEF Kultūras pils Tautas teātra vadītājs, režisors Agris Krūmiņš uzsver – arī par rezultātu ir jādomā.

Henrieta Verhoustinska: Agri, atceros tavu izrādi “Kinoamatieris” Ventspils tautas teātrī, kas atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu. Nodomāju – šo izrādi ir pelnījis katrs profesionālais teātris. Tolaik tu biji ventspilnieks, tagad esi rīdzinieks. Vai tā ir normāla rotācija amatierteātru apritē?

Agris Krūmiņš: Viss notiek ļoti dabiski. Ventspilī nostrādāju gandrīz 16 gadus, tas tomēr ir ilgs laiks, ņemot vērā, ka biju ienācējs. Mani uzaicināja uz Rīgu, piedāvāja VEF Kultūras pili, un šobrīd tur ir izveidojusies laba trupa. Es ļaujos liktenim, speciāli mākslīgi karjeru nebūvēju. Viss notiek dabiski. Ventspilī aizgāju tieši tad, kad vajadzēja aiziet. Tur bija pavadīts pietiekoši ilgs laiks, un pietiekoši daudz kas bija izdarīts.

Māra, tu no 1973. gada esi Rēzeknes Tautas teātra vadītāja. Vai tev nekad nav gribējies aizdoties kur citur?

Māra Zaļaiskalns: Man ir gribējies aizbraukt no Rēzeknes, jo tur esmu iebraucēja. Esmu tur palikusi, jo man ir bijusi iespēja ne tikai strādāt teātrī, bet arī darboties citās jomās un sadarboties ar citiem kolektīviem, kas ir ļoti interesanti un radoši šajā pilsētā. Arī sadarboties ar Rēzeknes koncertzāli “Gors”, veidojot izrādes kopā ar Ivetu Apkalnu festivālā “ORGANismi”, piedalīties baroka operās kā režisorei... Tas nozīmē, ka vienmēr iepazīsti jaunus cilvēkus.

Vienā teātrī es nekad nevarētu izdzīvot, jo man vajag uzpildīties.

Tas mani uzpilda. Tāpat arī studenti, kuriem lasu lekcijas…

Agri, tu esi saņēmis apbalvojumu – Latvijas amatierteātru asociācijas piešķirto nosaukumu “Gada režisors”. Ko tas īsti nozīmē, par ko tev to iedeva?

Agris Krūmiņš: Godīgi sakot, es arī īsti nezinu, jo šobrīd tādu sasniegumu nav. Saprotu, ka tas ir par iepriekšējo radošo darbību. Asociācijas biedri balsoja, un jāprasa viņiem, kāpēc tā nobalsoja… Esmu diezgan pazīstams Latvijā, manas izrādes ir redzētas, varbūt, ka tas iespaidoja. Tas ir mana iepriekšējā darba novērtējums.

Jūs abi vairākkārt esat ieguvuši “Gada izrādes” balvu skatēs, kurās man arī bijusi laime būt žūrijā. Ko nozīmē šie apbalvojumi amatierteātra vidē? Vai tas atšķiras no “Spēlmaņu nakts” balvām profesionālo teātru vidē?

Māra Zaļaiskalns: Ir grūti salīdzināt. Tas ir gandarījums par padarīto darbu. Uzticība vienam pret otru. Varbūt arī tādēļ tik ilgi varu būt šajā pilsētā, šajā teātrī, jo izrādēm ir šis augstais kvalitatīvais līmenis. Tas ir ļoti svarīgi aktieriem. Mani tas mazliet satrauc… Vienmēr biedē, ka tu tiec tik augstu novērtēts un tad tu nezini, kā tu soļosi tālāk un kas būs nākošais darbs. Es esmu cilvēks, kas visu laiku šaubās, jo visu laiku redzu šo izrādi vēl negatavu. Varbūt man arī nepatīk gatavs kaut kas, jo man liekas, ka gatavs jau ir miris. Ja redzu, ka aktieri vēl attīstās šajā izrādē un varu vēl ko dot, viņi var pilnveidoties, tad uzskatu, ka tā ir “Gada izrāde”, bet

ja redzu izrādes, kas ir uztaisītas, bet vairs nav dzīvas, nav šī enerģijas apmaiņa, tas mani skumdina.

Cenšos skatīties “Spēlmaņu nakts” labākās izrādes un par to arī domāju…

Agris Krūmiņš: Ir prieks par šiem tituliem, jo tas nozīmē, ka tavu darbu novērtē. Nevajag tik ļoti nopietni pret to izturēties, jo tā mazliet ir laimes spēle. Kāda ir komisija… Tie ir tikai cilvēki ar savu gaumi… Kādreiz nācies sastapties ar pārāk nopietnu attieksmi pret to. Tas ir ļoti mainīgi – tagad tev ir, bet rīt varbūt nebūs…

Jaunieši no Jūrmalas amatierteātra stāstīja, ka tas vairs nav tikai teātris, tas ir viņu pilnveidošanās ceļš. Vai tā ir tāda amatierteātra recepte?

Agris Krūmiņš: Savā ziņā, jā. Ja mēs taisām izrādes, mums jādomā, lai tur kaut kas sanāk beigās. Tā ir diskusija, ar ko amatierteātrim vajadzētu nodarboties, kas ir prioritātes atšķirībā no profesionālā teātra. Dažkārt pret mums attiecas it kā mēs būtu profesionāls teātris, bet mēs neesam. Atšķirības ir daudz. Tomēr es savā darbībā nelieku priekšplānā to, ka man vajadzētu audzināt kādu cilvēku. Man ir svarīgs rezultāts. Arī process kā radoša darbība. Neuzskatu sevi par tik lielu personību, lai kādu audzinātu… Es taisu izrādes un cenšos ar ierobežotām iespējam kaut ko izdarīt, lai citiem ir prieks to paskatīties.

Māra, vai esi sapratusi, kas cilvēkus velk uz amatierteātri? Viņiem par to nemaksā, viņi to dara sava prieka pēc…

Māra Zaļaiskalns: Tā ir viņu nepieciešamība, viņi paši to vēlas. Divus mēnešus strādāju Klīvlendas amatierteātrī ar latviešu teātra grupu. Tur dalībnieki maksā, par to, ka viņi var nākt un darīt. Šeit cilvēki pilnveidojas. Manā teātrī ir skolotāji. Viņi ir daudz atvērtāki, vienkāršāki un saprotamāki saviem skolniekiem. Esmu dzirdējusi, ka viņi ir pateicīgi par to, ir atbrīvotāki, precīzāk māk izteikties… Es veidoju izrādi tā, it kā mēs to darītu kopā. Viņi ir līdzautori. Kopā ar viņiem veidojas šis process un, kā teica kāds aktieris, ka viņam šis process patīk labāk par rezultātu. Viņi pilnveido arī mani, jo kolektīvā ir dažāda vecuma cilvēki. Ir jaunie, viņi saka, ka nejūt vecuma robežas. Kopā ar viņiem es tiešām jūtos jauna, ļoti bieži aizmirstu, ka man ir tik daudz gadu, cik man ir.

Mani fascinē Rēzeknes skatītāji. Viņi grib nākt vēlreiz redzēt to pašu izrādi.

Viņi saka, ka tā ir pilnīgi cita izrāde pēc kāda laika, jo turpinās šis process. Varbūt tāpēc amatierteātris atšķiras no profesionālā. Profesionālā teātrī režisors darbu ir padarījis un to atstāj, bet amatierteātrī režisors arvien turpina darbu pie izrādes. Pirms gada mums bija pirmizrāde – Annas Rancānes “Meklējiet sievieti!”, ko mēs paspējām izrādīt Rīgā, Jēkabpilī, Rēzeknes “Gorā”. Šai izrādei ir jāpiedalās skatē, bet es nezinu, kāda tā būs, jo tagad mēs neesam satikušies tieši pusgadu.

Bet kā notiek repertuāra veidošana normālos apstākļos?

Agris Krūmiņš: Manā gadījumā svarīgs ir materiāls, ko vēlos taisīt. Lai man rodas šis sākotnējais impulss.

Obligāti jābūt, ka režisors ir aizrauts ar darbu, jo tikai tad viņš var aizraut citus.

Primārais ir nevis trupa, bet mans kontakts ar konkrēto materiālu.

Māra Zaļaiskalns: Man arī ir svarīgs materiāls un kontakts ar autoriem, pirms izeju aktieru priekšā, bet ir arī ļoti svarīgi, vai tev ir tie aktieri, kas varētu to spēlēt. Tāpēc bieži top izrādes, kas nav ieplānotas. Man ir svarīgi, lai izskanētu vieta, vide, lai izskanētu latgaliskais. Mums bija interesanta izrāde ar vīru kori vai ar deju kolektīvu “Dziga” par Franci Trasunu, vai pat ar simfonisku orķestri, kad taisīju “Pēru Gintu”… Tas ir kas neaprakstāms un negaidīts. Tagad strādāju pie “Sibīrijas haiku” tēmas un tikai pēc tam konstatēju, ka paiet 80 gadi kopš 1941. gadā cilvēki tika izvesti. Tās ir sasauces, kas pēkšņi atklājas. Nevaru teikt, ka konkrēti zinu, kādu darbu iestudēšu kurā laikā. Repertuārā mums ir kādas astoņas izrādes. Kolektīvs nav liels. Tagad ir ļoti grūti uzturēt šo saikni. Mēs tiekamies “Zoomā”. Tagad gan ir atļauts ārā, tomēr vajadzīga koncentrēšanas, telpa, atmosfēra, kuru tu radi. Nezinu, kas notiks, kad satiksimies visi pilnībā. Tagad vairāk iedziļināmies materiālā, strādājam ar autoriem. Šī aizslēgtā pasaule paver kādas citas lietas. Tā ir atvērusi arī visas pasaules latviešu teātru tikšanās iespējas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Tautas māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt