“Man ir Vidzemes, Liepas pagasta tērps, pati audu vasarā, es tā katru dienu intensīvi nācu uz skolu, katru dienu.”
12.klases skolniece Dana Deneiko ir viena no šīgada absolventēm, kurai ir tapis savs tautas tērps, meitene stāsta - zinot, ka jau iepriekšējos gados mājturības stundās ir gatavoti tautas tērpi, ir vēlējusies izmantot šo iespēju.
“Man liekas, ka ir jāizmanto šāda iespēja. Ja skolā ir skolotāja, kas zina, kā to darīt, to nevar laist garām, es noteikti nenožēloju, ka darinu sev tautas tērpu, jo tas paliks arī nākošajām paaudzēm. Man liekas, ka tas ir ļoti vērtīgi.”
Mājturības kabinetā tobrīd skatāma gluži vai tautas tērpu izstāde, jo tos atnesušas gan vienpadsmito, gan divpadsmito klašu meitenes. Skolotāja Antra Strazda ne bez lepnuma stāsta, ka izmantot iespēju tikt pie sava tautas tērpa, mācoties vidusskolā, vēlas arvien vairāk meiteņu.
“Tad tādā ģeometriskā progresijā mēs esam nonākušas tik tālu, ka šobrīd četrpadsmit 12. klases meitenes beigs skolu savos tautastērpos, tas ir vislielākais skaits, bet jau ir septiņas 11. klases meitenes, četras 10. klases meitenes, un šobrīd arī divas 7. klasē man saka, ka to darīs, jo māsas to ir darījušas un tagad ir jāsāk viņām, bet viņas grib sākt jau 7. klasē.”
Redzot lielo interesi, skolā nākts pretim mājturības skolotājas Antras Strazdas iniciatīvai, un meitenēm tagad tas reizē ir arī zinātniski pētnieciskais darbs.
“Līdz ar to 10. klasē viņas pēta tautastērpu, izvēlas, ko gatavot, un turpina līdz 11.-12. klasei, un tas ir viņu zinātniskais darbs, to aizstāv, tas ir arī pētījums par konkrētu novadu, konkrētu vietu.”
Un šī ir arī tā reize, kad redzi, ka skolotāja darbs vainagojas ar rezultātu, jo tas nav darīts tikai sausi, pasniedzot savu priekšmetu, bet gan ar aizrautību.
“Man pienāk 10. klases skolniece un saka tā: "Skolotāj, mājturība ir beigusies kā [mācību] stunda, bet es bez tā dzīvot nevaru." Tajā brīdī es viņai saku: "Nu, strādāsim, pulciņa nekāda nav, nāc - vienkārši strādāsim." Es viņai prasu: "Ko tu gribi darīt?" Viņa saka: "Nezinu." Es viņai: "Varbūt taisīsim tautastērpu, izmanto manas zināšanas, un tu sev iegūsi ļoti, ļoti daudz." Tā viņa sāka un izlaidumā bija tautastērpā, savā pašgatavotā. Sākās viss ar manu iniciatīvu, ar vienu meiteni, nākošā gadā man beidza nākošā meitene, kura savā žetonu vakarā bija tautastērpā. Es domāju, ka tas ir lepnums, tas ir savādāk – uzvilkt savu, nekā paņemt un nopirkt. Bet godīgi, es jums teikšu, [nezinu], vai man būtu tāda uzņēmība, kad es mācījos skolā – paēst piecās minūtēs un atskriet pie stellēm, paaust brunčus, vasarā nākt, brīvlaikā nākt un strādāt.”
Katrai no meitenēm ir arī sava motivācija, kāpēc ķērušās klāt tik nopietnam darbam.
“Mans stāsts aizsākās pavisam nejauši, Dziesmu svētkos es pazaudēju savu sienamo vainadziņu, kas bija kora īpašum,s un man bija jādomā, ko nu darīt tālāk. Un tad skolotāja Antra Strazda piedāvāja pašai izšūt savu vainadziņu, un tā arī sākās, pērlīte pa pērlītei, līdz tapa vainadziņš, un tad jau bija doma līdz pašam tautas tērpam."
"Es izvēlējos šūt savas vecvecmammas tautastērpu, jo man tas ir ļoti svarīgi ģimenē, ikvienai sievietei mums ģimenē ir bijis tautastērps, un tas bija ļoti viegls lēmums, ka man arī to vajag."
"Mēs ķērāmies klāt Bārtas tautas tērpam, kurš skaitās viens no greznākajiem, un es taisu priekš mammas, jo viņa visu bērnību vēlējās tās lelles Baibiņas tērpu, tāpēc viņai par godu."
"Es domāju, ka tā ir vērtība, kas mums paliks un saglabāsies visu mūžu.”
Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas skolnieču gatavotie tautas tērpi bijuši skatāmi arī izstādē Alūksnes kultūras centrā, un tapusi arī fotoizstāde „Mans tautas tērpa stāsts”, kur fotogrāfijās savus tērpus demonstrē pašas to darinātājas.