Marija ir ukrainiete, kura jau 43 gadus sevi sauc par aizkrauklieti. Uz nelielo pilsētu Latvijā pārcēlusies laikā, kad Aizkrauklē būvēja Pļaviņu hidroelektrostaciju, un ne mirkli to nenožēlojot. Šodien Marija diezgan brīvi runā latviski un pazīst teju vai katru mazās pilsētiņas iedzīvotāju, jo vismaz reizi mūžā gandrīz ikviens bijis viņas klients friziera krēslā. Pandēmijas laikā kundze nolēmusi doties pensijā.
“Mums pagājušajā gadā decembrī neatļāva strādāt, bet pēc tam, kad atļāva martā, man [bija] ļoti stipra alerģija no tās dezinfekcijas, un es vairs nevarēju strādāt. Tāpēc aizgāju pensijā, un tad domāju – es visu laiku atlieku, atlieku to izstādi, nu vajag taču vienreiz parādīt to cilvēkiem,” stāsta Marija.
Jau kopš bērnības Marija nodarbojas ar izšūšanu, bet pēdējos 14 gadus viņas sapnis bijis izveidot krustdūrienā izšūtu svētbilžu izstādi: “Es biju pie mammas Ukrainā, un man mazākā māsa vienu uzdāvināja uz 50 gadu jubileju, un tas tā aizrāva, ka man gribas šūt vienu pēc otras, vienu pēc otras, un tagad tā sanāk, ka man divas zāles ir ar ikonām. Viena paziņa atnāca un teica: “Priekš kam tev tik daudz vajag?” Bet es saku: “Nezinu, no kurienes man tā doma, bet es nākotnē uztaisīšu muzeju.” Un tā man tā doma 14 gadus.”
Nevarēdama atrast piemērotas telpas izstādei, enerģiskā un mērķtiecīgā Marija iegādājusies nekustamo īpašumu. Tā nu nesen Aizkrauklē kādas piecstāvu mājās pirmajā stāvā parādījās uzraksts ''Roku darbs. Izstāde''. Tajā aplūkojamas 73 glītos rāmīšos ieliktas, krustdūrienā izšūtas ikonas. Marija bilst, ka smalkie darbi, no kuriem lielākais ir 60x80 centimetri, tapuši četrpadsmit gadu laikā un vizuāli gandrīz vai neatšķiras no gleznām.
Pēc visiem izejmateriāliem, ieskaitot attēlus, pēc kuriem izšūtas svētbildes, Marija Maļinovska braukusi uz dzimto Ukrainu: “Es katru gadu, citreiz divreiz gadā braucu uz Ukrainu un vedu no turienes. Tur ir tādi specializēti veikali, un tur ir tādi katalogi: kādu ikonu gribi, tādu izvēlies. Tā es vedu desmit, citreiz vairāk gadā atvedu. Visi materiāli, diegi speciāli izšūšanai – viss no Ukrainas.”
Marija stāsta, ka ikonu izšūšana Ukrainā esot populāra nodarbe, bet neparasto izstādi vairāk lūkot nākot latvieši. Marijas izšūtās ikonas esot apskatījis arī katoļu priesteris, un tolaik gatavie darbi esot arī iesvētīti. Izstāde Aizkrauklē būšot apskatāma vēl mēnesi, bet tad domāšot, ko darīt ar iegādātajām komerctelpām un izšūtajām gleznām. Vislabprātāk naskā rokdarbniece gribētu, lai viņas izšūtās gleznas nonāktu kādā muzejā vai dievnamā.
