Kad aizvadīti Ziemassvētki un sagaidīts Jaunais gads, Valmierā tradicionāli ir laiks mūzikai, kurā satiekas gan topošie, gan jau pieredzējušie mūziķi. Šo festivāla tradīciju, kā stāsta Valmieras Mūzikas skolas direktore Inese Sudraba, savulaik iedibināja pianiste Jautrīte Putniņa – tolaik tas bija Senās mūzikas festivāls.
"Ziemas mūzikas festivāls, ja mēs tā parēķinātu gados, būtu 30+, bet Ziemas mūzikas festivālam ir mainījusies tematika. Kā viņš sākās – sākās ar Jautrītes Putniņas seno mūziku un tagad mēs esam nonākuši pie tā, ka festivāls ir ieņēmis tādu lomu, ka mēs tagad vairāk strādājam ar bērniem, uz bērniem. Tātad galvenais festivālā mums ir bērni un jaunieši," skaidro Inese Sudraba.
Katru gadu Ziemas mūzikas festivālā ir sava tematika un meklētas arī savas formas, šogad viens no akcentiem ir jaunais Valmieras novads, jo nu klāt Valmieras Mūzikas skolai nākušas arī citas mācību iestādes, kurās bērni un jaunieši apgūst mūziku.
Inese Sudraba stāsta: "Ir Strenču Mūzikas skola, Rūjienas Mūzikas skola, ir Mazsalacas Mūzikas un mākslas skola, mēs esam pieaicinājuši arī ''Universum'' mūzikas un mākslas vidusskolu, "Yamaha" mūzikas skolu Valmierā, tā kā mēs esam uzņēmuši tādus apgriezienus, lai mums ir sadarbība.
Ja tagad dzīvojam vienā novadā, tad arī lai redzam, ko katrs darām."
Piektdien, 14. janvārī, Valmieras Kultūras centrā gaidāms Valmieras novada mūzikas skolu audzēkņu koncerts "Ziema. Mūzika. Vizuļošana", un tiešraidē to varēs skatīt laukumā pie Valmieras Kultūras centra, jo bija jādomā arī drošu koncerta norises formu.
"Tiek parādīts viss uz ekrāna Kultūras centra laukumā, tātad uz Valmieras Kultūras centra sienas tiek pārraidīts koncerts; ja laika apstākļi ir labi, kaut arī auksts, tad vienalga – ejot garām, šī mūzika skan un jūs redzat, kas notiek Valmieras Mūzikas skolā," stāsta Sudraba.
Ziemas mūzikas festivāls sāksies 13. janvārī ar koncertu "Ziema. Mūzika. Pārsteigums", kurā uzstāsies Valmieras novada mūzikas skolu pedagogi, un ne velti šī koncerta nosaukumā ir vārds "pārsteigums", jo nu skolotāji, kas ikdienā māca bērnus un koncertos lielākoties ir līdzjutēju rindās, paši būs uz skatuves. Viņu vidū arī klavierspēles skolotāja Aira Rulle, kura atzīst: "Mūsu darbs ir saistīts ar to, ka mēs vairāk mācām, nekā paši spēlējam, un tad
saņemties un aiziet publikas priekšā un nospēlēt, lai nekas tur negadītos un nebūtu nekādas kļūdiņas, lai neviens nerādītu ar pirkstu un teiktu: "Re kā, skolotājs arī kļūdās" – tas nav nemaz tik vienkārši,
it sevišķi tiem skolotājiem, kas varbūt regulāri nekur nekoncertē. Tā ka ir tāds konkrēts koncerts, kur ir tikai skolotāji, ko veido vieni paši skolotāji, tāds mums ir tagad otro gadu."
Bet, protams, lielākais notikums šis festivāls būs jaunajiem, topošajiem mūziķiem, kuriem, kā uzsver pieredzējusī mūzikas pedagoģe, ļoti ir nepieciešama skatuves pieredze, kas šajā laikā, kad arī mūziku nācās mācīties attālināti, lielākoties izpalika: "Kovidlaiks to ir ietekmējis katrā ziņā ļoti negatīvi, tās sekas ir jūtamas, un mēs tā ļoti ceram, ka no šīs bedres varēsim drīz izrāpties, mums jau bija attālināts darbs, un arī eksāmenu programmas tika iesūtītas attālināti, tas, protams, viss atstāj sekas."
Komentējot, vai mūziku vispār ir iespējams iemācīt attālināti, Aira Rulle spriež: "Kaut ko var iemācīt, neapšaubāmi, bet tā kvalitāte ir pilnīgi cita. Tu vari iemācīt kādas pamatlietas, bet daudz ko nevar iemācīt attālināti, bet tādā krīzes situācijā arī tā ir izeja, un tas ir labāk nekā nekas. Es personīgi domāju, ka šis devums no Ziemas mūzikas festivāla visiem skolniekiem un skolotājiem un arī Valmieras sabiedrībai īstenībā ir ļoti liels, jo pirmkārt mēs parādām to, ka mēs esam, un īstenībā bērni grib spēlēt priekšā, grib parādīt, ko viņi ir iemācījušies, vecāki ir ļoti gandarīti un priecīgi par to, ka viņu bērns var skaisti sapucēties, atnākt zālē pie labām klavierēm nospēlēt savu skaņdarbiņu, tas ir ļoti, ļoti vērtīgi, un šī tradīcija ir jāturpina."
Valmieras Ziemas festivālu svētdien noslēgs koncerts "Debesceļi" Svētā Sīmaņa baznīcā, kur skanēs ērģeles kopā ar citiem mūzikas instrumentiem.
