ASV komponists Vitekers: Kad rakstu mūziku, domāju par latviešu kora skaņu

"Latvija manā iztēlē bija mītiska zeme, kurā ļaudis ik vakaru saulrietā sadodas rokās un dzied," - tā ar humoru ekskluzīvā intervijā Latvijas Radio saka komponists Ēriks Vitekers, viens no pašlaik visvairāk atskaņotajiem amerikāņu kormūzikas komponistiem pasaulē. Viņa dziesmas iecienījuši kori arī Latvijā, jo tās ir ne vien harmoniskas un ausij tīkamas, bet prasa arī augstu tehnisko varēšanu. Vitekeru reizēm salīdzina ar latviešu komponistu Ēriku Ešenvaldu, un viņš par šo salīdzinājumu nemaz nemulst. Šajās dienās Vitekers pirmo reizi ieradies Latvijā, lai vadītu Eirovīzijas koru konkursu.

Vitekers: Kad rakstu mūziku, domāju par latviešu kora skaņuMāra Rozenberga
    -Kas jūs piesaistīja idejā par televīzijas koru konkursu un lika piekrist tā vadīšanai?

    Saņēmu ielūgumu no Eirovīzijas koru konkursa producentiem, un man tikai vajadzēja dzirdēt atslēgvārdus „Latvija” un „simtiem amatierkoru dziedātāju no visas Eiropas”. Nekad agrāk nebiju bijis Latvijā. Bet man, tāpat kā daudziem Rietumu mūziķiem, Latvija ir mītiskā dziesmu zeme, kur visi ik vakaru saulrietā sadodas rokās un kopā dzied. Pieļauju, ka tā gluži nav, bet tā es to iedomājos. Jau daudzus gadus man ir labi pazīstama Latvijas koru skaņa un varenās kordziedāšanas tradīcijas. Un, ja man piedāvā iespēju atbraukt uz Latviju un pieredzēt to pašam savām acīm, tas ir viss, kas man vajadzīgs!

    - Nav noslēpums, ka Eirovīzijas dziesmu konkurss jau sen ir kļuvis vairāk par šovu, vizuālo efektu un politikas sacensību nekā par labākās dziesmas izvēli. Kādu iespaidu šāds Eirovīzijas formāts var atstāt uz kormūziku, kur ir liels uzsvars uz vizuālo pusi un uzstāšanās garums ir tikai sešas minūtes? Daudz kordziesmu, ieskaitot jūsējās, jau vienas pašas ir garākas par sešām minūtēm.

    Fakti par Ēriku Vitekeru

    • Komponists, diriģents.
    • Dzimis 1970.gada 2.janvārī Nevadas štatā ASV.
    • Grammy balvas laureāts kategorijā "Labākā kora uzstāšanās" ar albumu"Gaisma un zelts" ("Light & Gold").
    • 21 gadu vecumā sarakstīja pirmo kora dziesmu "Go, Lovely Rose".
    • 23 gadu vecumā pabeidza savu pirmo skaņdarbu pūtēju  orķestrim „Ghost Train”, kas tagad ierakstīts vairāk nekā 40 reizes.
    • 1997. gadā  absolvējis mūzikas maģistra grādu Ņujorkā, tad pārcēlās uz Losandželosu.
    • Daudzi no Vitekera darbiem ir  iekļauti standarta kora un simfoniskajā repertuārā, ka arī kļuvuši par zinātnisko darbu un doktora disertāciju priekšmetu.
    • 2012. gadā -savu lielāko slavu ieguvis kā "Grammy" balvas laureāts kategorijā "Labākā kora uzstāšanās" ar albumu"Gaisma un zelts" ("Light & Gold").
    • 2016. gadā iecelts par Losandželosas galveno koriālu, pirmais izpildītājs Walt Disney koncertzālē

    Avots: ericwhitacre.com

    Tas ir ļoti interesants jautājums – kādu iespaidu uz kora mūziku var atstāt Eirovīzijas formāts? Man godīgi jāatzīst, ka es īsti neizprotu sacensību mūzikā. Nedomāju, ka mūzikā var piešķirt titulus „labākais”, „sliktākais” vai „kaut kas pa vidu”. Man vienkārši patīk mūzika pati par sevi. Tādēļ neesmu šeit tik daudz sacensību, kā kopdziedāšanas prieka dēļ. Bet būs aizraujoši redzēt, vai arī koru sacensībā šajā formātā iezagsies politika, nacionālisms vai sociāli jautājumi. Man gribētos domāt, ka nē. Vismaz ne tādā mērā kā Eirovīzijas dziesmu konkursā. Jo amatieru kora muzicēšanā ir kaut kas ļoti tīrs un autentisks, kas stāv pāri visam šim troksnim. Tāpēc es ceru, ka publikai tā būs mākslinieciskā ziņā daudz baudāmāka pieredze.

    - Cik lielu lomu jūs piešķirat vizuāliem efektiem un šovam, rakstot pats savu mūziku?

    Savus skaņdarbus es komponēju kā filmu mūziku, tikai bez pašas filmas. Esmu ļoti vizuāls cilvēks un pastāvīgi domāju par attēliem, ko rada mana mūzika. Reizēm es tajā iestrādāju īpašus skaņas efektus, kas klausītājam domās liek nokļūt kādā konkrētā vietā. Ja runājam par Eirovīzijas koru konkursu, protams, vizuālajai pusei ir ļoti liela nozīme. Kori ne tikai dzied, bet arī kustas, dejo, ir gaismas un dūmu mašīnas… Man ar to nav nekādu problēmu. Kordziedāšana ir ļoti skaista 800 gadu veca tradīcija, bet nav slikti to ievest arī 21.gadsimtā. Mūsdienu sabiedrība ir ļoti vizuāli orientēta, un reizēm tas dod papildu sparu mūzikas radīšanai. Protams, caur šovu nezaudēt dziedāšanas kvalitāti būs viens no lielajiem izaicinājumiem. Jo šovs ir gaumes jautājums. Bet - par laimi - man nav jāsēž žūrijā.

    Es pats kormūzikai pievērsos ļoti vēlu. Man jau bija 18 gadu. Es tolaik nepazinu notis, biju rokgrupā un spēlēju pēc dzirdes. Korī iestājos tikai tāpēc, ka tur varēja iepazīties ar meitenēm. Tas nostrādāja. Bet pašā pirmajā mēģinājumā mēs dziedājām Mocarta „Rekviēmu”, un es piedzīvoju ko tādu, ko līdz tam nekad nebiju izjutis. Mani pilnībā aizrāva ne tikai Mocarta mūzikas elegance, izsmalcinātība un melodijas, kas mani apņēma, bet arī fiziskā sajūta, kas pārņēma manu ķermeni, kopīgi ieelpojot, dzirdot harmoniju, disonansi, citas balsis sev apkārt. Un tikai pēc daudziem gadiem es sapratu, ka tā bija pirmā reize, kad apjautu, ka varu būt daļa no kaut kā lielāka. Daļa no kopienas, no cilts. Un tas, manuprāt, ir kordziedāšanas pamatu pamats – tā nešķiro rases, nacionalitātes, dzimumus, ādas krāsas. Dziedot mēs esam vienkārši cilvēki. Mēs sanākam kopā, reizē elpojam un kopīgi radām kaut ko skaistu. Tas arī viss.

    - Jūs daudz esat izteicies par mūzikas vietu izglītībā. Nav noslēpums, ka arī Latvijā daudzi uzskata – kāpēc gan izglītības programmā ir vajadzīgs koris, matemātika ir daudz svarīgāka! Kā jūs uz to raugāties?

    Manuprāt, dziedāšana ir ārkārtīgi svarīga nodarbe. Tā ir viena no labajām lietām, kas diemžēl ir zudusi līdz ar reliģijas lomas mazināšanos sabiedrībā. Kopīga dziedāšana, pirmkārt, vieno cilvēkus. Viņi kļūst empātiskāki, līdzjūtīgāki, viņi ir labāki savas valsts pilsoņi, jūtas piederīgāki kopienai.

    Otrkārt, dziedāšana tik labi ietekmē ķermeni! Tu pareizi elpo, samazinās stresa hormona kortizola līmenis asinīs un vairojas labie hormoni. Neskaitāmi pētījumi apliecina, ka skolēniem, kas regulāri kopā muzicē, ir labākas sekmes matemātikā un dabaszinātnēs. Ja es veidotu izglītības saturu, mēs katru dienu sāktu ar kopīgu dziedāšanu.

    Mani skumdina tendence, ko redzu ASV – ka bērni saņem arvien mazāk muzikālās izglītības. Bērniem līdz desmit gadu vecumam mūzika tiek izņemta no mācību programmas, un viņi pirmoreiz ar to sastopas tikai vienpadsmit, divpadsmit gadu vecumā. Un šajā vecumā jau ir daudz grūtāk viņus iesaistīt, tāpēc pieprasījums pēc mūzikas stundām rūk. Tāpēc arī to izņem no programmas, un beigu beigās mūzikas izglītība bērniem tiek piedāvāta vairs tikai vidusskolā un augstskolā. Un tā izaug jauna nākotnes politikas veidotāju paaudze, kuriem nav pilnīgi nekādas dziedāšanas pieredzes. Viņi pat nezina, ko ir zaudējuši, un ar vieglu roku spēj atteikties no mūzikas izglītībā vispār, liekot akcentu tikai uz eksaktajiem priekšmetiem. Taču pat senie grieķi zināja, ka mūzika ir viens no diženajiem tikumiem. Tā vienkārši ir fundamentāla cilvēka esības daļa. Es nespēju iedomāties izglītību bez mūzikas.

    Man ir ļoti paveicies, jo es vienkārši piedzimu muzikāls un daudz ko apguvu pašmācības ceļā. Kad iestājos korī, es nemācēju dziedāt no notīm, bet biju pavadījis daudzus gadus savā istabā, spēlējot sintezatoru un bungu mašīnas, rakstot popdziesmas un uzstājoties ar tām. Es gribēju kļūt par rokzvaigzni! Kad pabeidzu skolu, es pavisam nopietni meklēju iespējas apmeklēt popmūzikas stundas Mūzikas akadēmijā, bet tādas neviens nepiedāvāja. Starp citu, es joprojām ceru, ka mani kādreiz uzaicinās kļūt par piekto grupas „Depeche Mode” dalībnieku. Es tā gribētu uzrakstīt viņiem kādu dziesmu! Starp citu, es aranžēju korim vienu no viņu populārākajiem gabaliem „Enjoy the Silence”.

    - Cik pazīstams esat ar Latvijas kormūzikas vidi?

    Es mazliet pazīstu Latvijas koru mūziku. Daļēji. Protams, zinu Latvijas Radio kori. Zinu, ka latvieši ir dziedātāju tauta un ka te ir daudz labu koru. Zinu par Dziesmu svētkiem un lielo kopā dziedāšanas tradīciju. Un es zinu komponistu Ēriku Ešenvaldu. Pirms divām nedēļām diriģēju viņa dziesmu „Stars” [„Zvaigznes”] kopā ar britu kamerkori „The BBC Singers”. Tas ir tik skaists skaņdarbs! Viņš prot iemūžināt skaņas caurspīdību. Man šķiet, ka, savā ziņā tieši pateicoties viņa mūzikai, ir veidojies mans priekšstats par Latviju. Nākamajās dienās pārliecināšos, vai tā tiešām tāda ir! Mums abiem ar Ēriku Ešenvaldu ir līdzīga pieeja harmonijai. Es ļoti ceru viņu satikt, kamēr esmu Latvijā. Man šķiet, ka mūs vieno arī mīlestība pret mieru un klusumu. Pret mūziku, kas šķietami kustas gaismas ātrumā un vienlaikus stāv uz vietas. Šajā ziņā mēs, manuprāt, esam uz viena viļņa.

    - Kā, jūsuprāt, atšķiras koru skaņa ASV un Latvijā?

    Ir interesanti vērot, kā atšķiras koru skaņa ASV un Latvijā. Ļoti vispārinot, kori ASV dzied ar daudz lielāku vibrato, šī skaņa ir kuplāka, bagātīgāka. Latvijas kori skan daudz dzidrāk, smalkāk. Kad rakstu mūziku, es vairāk sliecos šīs latviešu kora skaņas virzienā. Manā mūzikā mēdz būt daudz ciešu akordu, daudz smalku, taisnu līniju, caur kurām it kā cenšos apstādināt laiku. Un latviešu kora skaņa tam ir ideāli piemērota. Tā it kā stāv uz vietas un vizuļo.

    Kad diriģēju Amerikas korus, es vienmēr lūdzu viņiem „noņemt” vibrato un dziedāt taisnāk, dzidrāk. Darīt visu to, kas Latvijas koristiem sanāk gluži dabiski. Liela ietekme tajā, kā izjūtu koru skaņu, ir igauņu komponistam Arvo Pertam. Viņa mūziku atklāju, kad biju vēl pavisam jauns, un mani absolūti fascinēja tas, kā šejienes kori to izpilda. Iespējams, tā varētu būt mana vismīļākā skaņa pasaulē. Šīs dzidrās, skaidrās balsis. Un klusums pauzēs. Mūzika ir tikai līdzeklis, kas aizved tevi līdz šim bagātīgajam, piepildītajam klusumam.

    - Ar jūsu vārdu saistās Virtuālā kora projekts, kas pirms dažiem gadiem guva ļoti lielu ievērību videoierakstu vietnē „Youtube”.

    Jā, viss sākās pirms septiņiem gadiem, kad kāda jauna meitene „Youtube” ielika ierakstu, kur dzied līdzi kādas manas dziesmas soprāna partijai. Kāds mans draugs to pamanīja un parādīja man. Skatoties šo video, man ienāca prātā – kā būtu, ja mēs varētu savākt, piemēram, 25 cilvēkus, kuri katrs pie sava datora dziedātu savu partiju, un saliktu tos visus kopā? No tā taču varētu sanākt virtuāls koris! Mēs nolēmām pamēģināt, un es ierakstīju aicinājumu savā „Facebook” profilā. Lai visi dziedātu vienā tempā, es ierakstīju nelielu video, kur klusumā diriģēju savu dziesmu „Lux Aurumque”. Un cilvēki sāka iesūtīt video, kuros dzied līdzi soprāna, alta, tenora vai basa partijai, vadoties pēc mana diriģēšanas video. Mēs salikām visus šos video kopā, un tas nostrādāja! Šie cilvēki ne tikai reizē dziedāja, bet arī muzicēja. Viņi bija sekojuši manai dinamikai un brīžam dziedāja skaļāk, brīžam klusāk… Un šis video kļuva ārkārtīgi populārs. Pirmajā „virtuālajā korī” piedalījās 185 dziedātāji no 12 valstīm, un katrs nākamais kļuva arvien populārāks. Pēdējā virtuālā kora projektā tie jau bija 8400 dziedātāji no 101 valsts! Vai spējat to iedomāties? Tas kļuva par fenomenu, kuru mēs nekad nebūtu varējuši paredzēt. Pašlaik jau strādājam pie nākamā virtuālā kora projekta un veidojam infrastruktūru, kas ļautu virtuāli apvienot līdz pat simt tūkstošiem dziedātāju.

    - Kā var kļūt par virtuālā kora dalībnieku?

    Lai kļūtu par virtuālā kora dalībnieku, nav jāiztur konkurss. Vienkārši jādodas uz manu mājaslapu, jāpiereģistrējas jaunumiem, un, kad projektam tiek dota zaļā gaisma, turpat var iemācīties konkrēto dziesmu un iesūtīt savu video. Jūs varat iesūtīt savu video anonīmi, lai citi to neredz, un pilnīgi neviens netiek atraidīts.

    - Bet ja nu es dziedu briesmīgi šķībi?

    Protams, ir daži, kuri reizēm netrāpa pa notīm. Bet tas nekas. Jā, tehnoloģijas ļauj viņus mazliet noklusināt, bet patiesībā visu izlīdzina masu dziedāšanas fenomens. Jo vairāk cilvēku dzied kopā, jo mazāk dzird tos, kuri pa vidu dzied šķībi. Iedomājieties futbola spēli! Dzied 80 tūkstoši cilvēku, puse no viņiem ir piedzērušies… Bet kaut kā tas strādā! Tāpēc es cenšos iedrošināt ikvienu. Daudzi cilvēki domā, ka viņi nemāk dziedāt, ka viņiem lācis ir uzkāpis uz ausīm un ka viņiem ir briesmīga dziedamā balss. Parasti viņiem jau bērnībā kāds ir pateicis, lai viņi korī labāk paklusē… Ir arī vecāki, kuriem bērni saka: „Mammīt, lūdzu nedziedi!”. Un balss ir tik personiska lieta, ka pietiek pat ar nelielu kritiku, lai tev vairs nekad negribētos dziedāt. Bet patiesībā dziedāt var jebkurš, vajag tikai mazliet veltīt tam laiku un patrenēties. Un viens no variantiem ir pavadīt pārdesmit minūtes internetā, ierakstīt savu balsi un tādā veidā kļūt par daļu no kaut kā lielāka.

    Mani ārkārtīgi pārsteidza tas, ka arī šādā virtuālajā korī veidojas īstas draudzības. Protams, mēs zinām, ka jebkurā parastā korī cilvēki pēc mēģinājuma iet pasēdēt krogā, ir cilvēki, kas kļūst par labākajiem draugiem, ir cilvēki, kas apprecas, bet izrādās, ka tas var notikt arī virtuālajā korī! Ir cilvēki, kuri viens ar otru iepazinās tikai tādēļ, ka viņu abu video bija sagadījušies blakus viens otram. Tagad viņi ir saderinājušies un plāno precēties. Un mēs drīz sagaidīsim pirmo „virtuālo” mazuli! Ir arī cilvēki, kuri caur virtuālo kori ir satikušies un tagad uzstājas kopā reālajā dzīvē. Tā kā tīmeklis, šķiet, vismaz šajā gadījumā nav mazinājis kopienas aspektu. Gluži otrādi – tas ir ļāvis paplašināt šo kopienu pāri valstu robežām.

    - Mani kā dziedātāju vienmēr ir nodarbinājis jautājums par ritmu. Jūsu darbos tas reizēm šķiet tik sarežģīts, ka nepamet sajūta – tūlīt kaut kas sajuks. Tomēr, ja viss izdodas, sajūta ir fantastiska. Atminos, kā savulaik mani šī sajūta pārņēma jūsu dziesmā „Leonardo Dreams of his Flying Machine”. Kā jūsu galvā rodas šie sarežģītie ritmi?

    Kad rakstu mūziku korim, tās ritmu, pirmkārt, nosaka dzeja un vārdu dabiskais plūdums. Ja tekstā ir teikums „Leonardo sapņo par savu lidošanas mašīnu”, tad tam tieši tāpat jāskan arī mūzikā. Protams, notīs tas reizēm izskatās diezgan traki. Un, lai piešķirtu skaņdarbam kustības un aizrautības sajūtu, es katru no piecām balsīm aizvedu savā virzienā. Klausītājs joprojām saprot motīvu, bet dažādie ritmi tam apakšā veido dziesmas motoru. Un ja pamata ritms ir sarežģīts jau pats par sevi, tad dziedātājam var rasties sajūta, ka viņa partija ir neticami grūta. Bet klausītājam tas dod nemitīgu kustības sajūtu. Starp citu, ir arī tāds fizioloģisks fenomens, kura dēļ mēs neapzināti sitam ar kāju līdzi mūzikas ritmam. Tas ir tāpēc, ka mūsu smadzenes nemitīgi pareģo nākamo sitienu.

    Un katru reizi tavas smadzenes saražo nedaudz laimes hormona endorfīna. Tāpēc tavs ķermenis nespēj pretoties ritmiskai kustībai. Tas arī ir iemesls, kādēļ dabstepā ir tik efektīgi šie izlaistie sitieni. Tie pēkšņi pazūd un tad – būūūm – atgriežas. Tavs ķermenis jau tos gaida un ražo adrenalīnu. Un komponists var spēlēties ar šīm fizioloģiskajām reakcijām.

    Tu vari likt klausītājam paredzēt konkrētu ritmu un tad pēkšņi viņu pārsteigt, to izjaucot. Jūs spēlējat tādu kā spēli.  Un kad beidzot tiekat līdz galam, jūs pārņem eiforija. Vismaz mēs visi uz to tiecamies.

    - Pie kāda skaņdarba jūs pašlaik strādājat?

    Pašlaik es strādāju pie skaņdarba ar nosaukumu „Sacred Vail” [„Svētais plīvurs”]. Tas būs apjomīgs, 70 līdz 80 minūtes garš darbs, kuram tekstu raksta mans tuvs draugs, dzejnieks Čārlzs Entonijs Silvestri. Pirms 11 gadiem viņa sieva nomira ar vēzi, un viņam šis laiks ir bijis ārkārtīgi smags. Viņa bērniem tolaik bija tikai četri un septiņi gadi, un viņš viņus izaudzināja viens pats. Pagājušā gada rudenī mēs tikāmies, un viņš nolēma, ka ir gatavs runāt par šo smago pieredzi. Mēs nolēmām radīt skaņdarbu par viņa sievas dzīvi un aiziešanu. Tas nebūs rekviēms, bet stāsts par to, kā ir būt plīvura otrā pusē, ienākt šajā pasaulē, dzīvot pilnasinīgu dzīvi, aiziet mūžībā un atkal nokļūt plīvura otrā pusē. Tāds ir Čārlza Antonija Silvestri skatījums. Un es lūdzu viņam rakstīt par konkrētiem dzīves brīžiem. Piemēram, par to mirkli, kad viņa sieva slimnīcā nomira. Vai par brīdi, kad viņš saprata, ka ir iemīlējies. Vai par brīdi, kad piedzima viņu bērni. Un katram no šiem brīžiem veltu atsevišķu skaņdarba daļu. Mēs ceram to pirmatskaņot nākamgad. Es ļoti gribētu atvest šo skaņdarbu uz Latviju. Te tam būtu īstā vieta, īpaši jūsu dziedātāju dēļ.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Mūzika
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti