Kultūrdeva

Kultūrdevas studijā Uldis Marhilevičs un Aivars Hermanis ar grupas REMIX «Elēģiju»

Kultūrdeva

R.Kalniņas rudens raža: pirmizrāde OratoriO un gatavošanās Dailes teātra lieliestudējumam

U.Marhilevičs un A.Hermanis par dzīvi mūzikā: “Mums palaimējies nodzīvot vairākas dzīves

Visu darām otrādi: grupas «Remix» plate «...pie Laika» būs klausāma digitālā formātā

Grupa “Remix” visu dara citādāk, Latvijas Televīzijas raidījumā “Kultūrdeva” atzina mūziķi Uldis Marhilevičs un Aivars Hermanis. Tagad, laikā, kad visi savu mūziku izdod platēs, grupa “Remix” nolēmusi digitālā formātā laist klajā savu plati “...pie Laika”.

Henrieta Verhoustinska: Kāpēc leģendāro plati “...pie Laika” tieši tagad izdodat digitālā formātā?

Aivars Hermanis: Tādēļ, ka visi tagad dara otrādi – viņi no digitālām ierakstu vienībām, kompaktdiskiem sāk izdot plates. Jo tas tagad ir modē.

Vinils ir modē.

Aivars Hermanis: Jā, jā, bet mēs vienmēr esam darījuši daudzas lietas otrādi nekā citi. Mēs svinējām, piemēram, 21 gada jubileju grupai un 33 gadu jubileju, nevis apaļus ciparus. Bet šeit ir objektīvs iemesls.

Mums tas māsterieraksts, no kā tika tā plate uztaisīta 1989. gadā, tika nozagts “Melodijas” birojā.

Kam vajadzēja nozagt ierakstu?

Aivars Hermanis: Es domāju, ka tie zagļi ņēma visu, kas bija pa rokai, un tai skaitā patrāpījās mūsu lielā lente, jo es nedomāju, ka viņiem tā bija vajadzīga.

Kaut kur kādā šķūnītī varbūt tā vēl ir.

Aivars Hermanis: Kaut kur mētājas, jo to viņi nevarēja izmantot nekur.

Jūs vienmēr visu tā punktīgi plānojat? Jūs zināt, ka jums ir 33 gadu jubileja, tad jūs izdodat plati, jūs jau esat tā desmit gadiem uz priekšu kā operas mākslinieki saplānojuši savu dzīvi?

Uldis Marhilēvičs: Diez vai, jo tagad mēs katrs dalībnieks darbojamies atsevišķi, katrs savā sfērā ļoti intensīvi. Aivars vienmēr pasaka – nāk tas un tas. Man jau liekas, ka tā ir pārāk liela nostalģija – visu laiku bāzēties uz kaut kādiem datumiem. Tu pieminēji “leģendārā plate”.

Es vispār, ja godīgi, biju par viņu aizmirsis.

Jo tas periods bija tāds izteikti citādāks, nekā tagad mūzikas biznesā tas notiek. Tu izdod plati, tu brauc intensīvi ar koncertiem, atspēlē tos gabalus. Tas periods, tas ir atsevišķs stāsts, kāds bija 1988. gads un 1989. Mēs to izdarījām, un kaut kā iznāca, ka tomēr nolikām plauktā to.

Aivars Hermanis: Nebija laika, mēs devāmies uz Ameriku, iekarot pasauli.

Uldis Marhilēvičs: Nu jā, tur tas nākošais periods sākās, pareizi. Un tāpēc arī nebija tāda tieša sakara ar publiku, spēlēšanu.

Tad varētu teikt, ka tas, ka šobrīd nāk klajā šis albums, tā ir vairāk nejaušība, nevis kaut kas ļoti izplānots?

Aivars Hermanis: Tā nav nejaušība. Tā ideja, ka to vajag izdarīt un ka tas ir viens neizdarīts “Remix” darbs, jo pārējo mēs esam izdarījuši, – tā jau ir gaisā kaut kādu ilgāku laiku, un es par to esmu domājis. Vienkārši tagad pienāca brīdis, ka tas realizējās. Citādāk ir tā, ka tie skaņdarbi, kas ir platē, izņemot vienu vai divus, viņi nav digitalizēti. Un attiecīgi tie neskan nevienā raidstacijā, un to vienkārši nav, un cilvēki, kuri ir piedzimuši stipri vēlāk, neko nezina.

“Youtube” klejo atsevišķi mūzikas klipi.

Aivars Hermanis: Tikai “Brīvība Tēvzemei” un tas vēl viens gabals.

Uldis Marhilēvičs: “Soļi”.

Aivars Hermanis: Jā, nu tie divi, vairāk jau nekas no tā nav. Pārējais būs jaunatklājums tiem, kuri ir dzimuši pēc deviņdesmitajiem gadiem, ka ir tāda mūzika.

Kādi vēl jums ir jaunatklājumi pēdējā laikā? Vai jums pietiek laika apmeklēt arī kaut ko citu no mūzikas, kultūras notikumiem, kas ir licis aizrauties jūsu elpai?

Aivars Hermanis: Es personīgi pēdējos divus, trīs gadus ļoti reti… Tad, kad nevar neiet, piemēram, kad ir kaut kāds lielais pasaules mēroga simfoniskais orķestris jeb tādi notikumi, vai pasaules līmeņa džezs, tad es eju, jā. Bet tas ir arvien retāk.

Uldis Marhilēvičs: Es te korus vairāk paklausījos, jo vienkārši bija sadarbība ar Māri Sirmo, un man vajadzēja drusciņ arī ne tikai zināt, bet arī saprast, kā tas viss notiek.

Tu radīji skaņdarbu korim “Latvija”?

Uldis Marhilēvičs: Mums bija divi skaņdarbi Garīgās mūzikas festivālā. Tad es iespēju robežās apmeklēju “Lielajā dzintarā”, tas gan ir Liepājā. Man tāpat kā rīdziniekam jābrauc uz Liepāju, lai gan visi domā otrādi. Tikko bija Rahmaņinova trešais koncerts Andreja Osokina izpildījumā ļoti skaists. Ir atsevišķas lietas, bet tā mūsu kopēja situācija tagad liek vairāk attālināti paskatīties.

Runājot par kopējo situāciju, Aivar, tu esi viens no Pašnodarbināto mūziķu biedrības dibinātājiem, un pēdējā laikā gan mūziķi, gan citi autori pulcējas protestos pret jauno autoratlīdzību regulējumu, pret to, ka autoratlīdzība tiek aplikta ar papildu nodokli. Es esmu lasījusi laikrakstā “Diena” intervijā, ka tev ir cits mazliet viedoklis par šo jautājumu.

Aivars Hermanis: Man nav tā kā cits viedoklis. Tā to nevarētu definēt, jo šis, ka tiek aplikts ar papildu nodokli jeb tamlīdzīgi, tā ir nedaudz spekulācija. Protams, vienmēr jau ir tā, ka gribas saņemt vairāk un nodokļos maksāt mazāk. Tas būtu garš stāsts un cita lieta, to es nevaru izstāstīt trīs teikumos. Bet mēs ar savu biedrības aktīvo darbību un staigāšanu no viena ministra pie otra, un stāstīšanu, kā un kāpēc tā būtu jābūt, faktiski, autortiesību – pasīvo autortiesību, kas ir autortiesības, blakus tiesības, kas ir no publiskā izpildījuma – tur faktiski nekādu izmaiņu nebūs.

Tas, protams, nenozīmē, ka cilvēkam nav jāmaksā sociālais nodoklis, ko lielākais vairums šo autoru nemaksā. Un tā iemesla dēļ nevar saņemt attiecīgi pakalpojumus no sociālā groza, jo viņi vienkārši nemaksā. Nav svarīgi, vai tu esi autors un raksti operas vai simfonijas, vai tu vienkārši esi strādnieks rūpnīcā – tad, kad tev ir slikti, tu izsauc ātro palīdzību. Par to kādam ir jāmaksā. Situācija ir tāda, ka tie, kuri maksā pilnu sociālo apdrošināšanu, apmaksā viņu nesamaksātos sociālos maksājumus, sociālo apdrošināšanu. Tā ir tā problēma.

Un tas, tavuprāt, nav taisnīgi?

Aivars Hermanis: Tas nav taisnīgi kaut vai manā gadījumā vien. Es nodokļos samaksāju aptuveni 2000 eiro mēnesi.

Kāpēc man būtu jāapmaksā veselai rindai saules brāļu, kas to nav darījuši, no saviem nodokļiem?

Jo par to daļu, ko mēs piemaksājam viņiem, mēs samazinām to savu labumu, ko mēs no valsts varētu saņemt šajā gadījumā, kad tā nauda tiek sadalīta, jo mums ir solidārā sociālā sistēma.

Tur, protams, tiem protestiem ne tikai pats fakts, ka jāmaksā nodoklis, bet arī tas, ka tā sociālās aizsargātības sistēma nav līdz galam pārdomāta, un tāpat tie cilvēki, arī maksājot, nesaņem to, ko saņem jebkurš štata darbinieks. Uldi, ko tu saki par to? “Nesaprašanas siena”, ko būvēja Doma laukumā.

Uldis Marhilēvičs: Es biju gatavs runāt par kaut kādiem piedzīvojumiem…

Par tiem mēs runāsim.

Uldis Marhilēvičs: Ja godīgi, tas ir labi, ko visi dara, un par to nav runa, bet dažreiz liekas, ka varētu mierīgi pasēdēt un par to nedomāt. Bet laikam ir tā, ka tās tēmas ir tik svarīgas. Es sekoju visam tam līdzi, tas ir jādara, un tas ir pareizi. Bet vienkārši tā ir kārtējā tēma, kas paņem milzīgu mūziķu un visu mākslinieku uzmanību. Kur paliek pārējais? Jāpacieš laikam šis periods.

Aivars Hermanis: Te es gribētu piekrist, Uldim. Mēs faktiski nodarbojamies ar to, par ko mēs saviem pārstāvjiem, deputātiem, ministriem…

Uldis Marhilēvičs: Maksājam naudu.

Aivars Hermanis: Viņi saņem naudu no mums, bet mēs viņu vietā darām kaut kādas lietas. Tas nav īsti taisnīgi.

Raidījums "Kultūrdeva"

Gribējām runāt par piedzīvojumiem. Kas tad ir tie košākie piedzīvojumi, kādi ir bijuši grupai “Remix”. Vai tā tiešām bija Amerika? Vai tomēr tepat Latvijā?

Uldis Marhilēvičs: Henrieta, te ir problēma, jo mums ir bijušas daudzas intervijas, un, kā mēs gribam sākt stāstīt šo tēmu, tad mēs tā kā “noštopējam” – ā, nē, šo nē. Kas tad mums īsti ir bijis? Izrādās, ka nekas nav bijis.

Jūs vienkārši esat kautrīgi.

Uldis Marhilēvičs: Mēs esam kautrīgi. Ir lasīts par “Rolling Stones” visādām lietām, un kas tik nav pasaulē bijis. Visām tām grupām ir bijis, kas ir ceļojušas, to jau visi zina.

Jautri ir bijis, interesanti, bet galvenais, ka ir bijusi tā iespēja redzēt milzīgās zemes, dažādās tautas.

Šī lieta pilnveido, jo mēs, sēžot šeit uz vietas, bieži paliekam tādi savā sulā, un liekas, ka “tur, tas ir slikts” – tikai no sociālajiem tīkliem vadāmies. Bet, kad tu satiec tos cilvēkus uz vietas, ir pilnīgi citādāk. Vai tas ir tālajā Vladivostokā, Armēnijā, Murmanskā, Vācijā, Amerikā. Visur, ja.

Tās jūsu tūres jums palikušas prātā?

Aivars Hermanis: Profesionālajā mūzikā grupām tas ir galvenais darbs – tūres. Tikai intensīvi strādājot, tas bizness darbojas. Ja spēlē trīs koncertus gadā, tad tā ir izklaide nevis profesionālā darbība.

Vai tas, kā jūs tolaik dzīvojāt un kā jūs tagad dzīvojat, vai tas ir tas, ko jūs izsapņojāt toreiz?

Uldis Marhilēvičs: Vai toreiz mēs domājām, ka mēs sēdēsim televīzijā? Es domāju, ka viss iet tā, kā vajag iet, un vajag ķert katru brīdi dzīvē, jo katram brīdim ir savs skaistums, savs labums, un kaut kāds viedums jau mums nāk klāt. Mēs tagad darām citus darbus, bet ir jauki un interesanti paskatīties uz to visu.

Aivars Hermanis: Ja mēs patinam laiku atpakaļ, tad mums ir palaimējies izdzīvot vairākas dzīves – tik intensīvas. Mēs dzīvojām vienā sistēmā, tad šī pāreja, tad mēs dzīvojam citā un mēģinām būvēt pavisam citu valsti uz citiem principiem.

Vienā mūžā var tik daudz notikt.

Vēsturiski svarīga kataklizma.

Aivars Hermanis: Mūsu kolēģis, basists, kas padevās policijai Norvēģijā, Jevgeņijs Ščapovs teica: “Aivar, viss te ir forši, veikali pilni, viss smuki izskatās, bet nekas nenotiek.”

Mēs tagad nevaram par to sūdzēties.

Aivars Hermanis: Pasarg’ Dievs.

Vai arī tu, Aivar, esi saistīts par Liepāju?

Aivars Hermanis: Mēs abi!

Jūs abi divi esat no “Liepājas brāļiem”?

Aivars Hermanis: Nē, “Liepājas brāļi” ne gluži, tas ir vēlāks posms. Mūs saukā par Liepājas mafiju pamatā. Visi tie, kas no Liepājas nāk – Zigmārs, Račs.

Par Liepāju es esmu dzirdējusi tādus stāstus – sapratu, ka tā ir, ja ne armija, tad savs karapulks.

Aivars Hermanis: Jā, visa latviešu rokmūzika faktiski pamatā attīstījās tieši Liepājā nevis Rīgā. Šeit vairāk rokenrols izauga no krievvalodīgajiem, ebrejiem un tamlīdzīgi. Vienīgā tāda latviskā grupa bija “Menuets”, kas veidojās ne Rīgā, bet Jūrmalā. Tāpat “Katedrāle” Bauskā ne Rīgā, un te dominēja pamatā krievu un ebreju rokgrupas, bet Liepājā bija latvieši.

Uldi, vai tu joprojām esi sirdī liepājnieks?

Uldis Marhilēvičs: Protams.

Tas interesantākais ir tas, ka mūs pat sauc par liepājniekiem, jo mēs neesam pazaudējuši to saikni.

Mums vienmēr piezvana, uzrunā gan Liepājas vadība, ne tikai pašmērķīgi, bet kaut kāds mums ir izveidojies kontakts kopš “Liepājas dzintara” un nākošajiem festivāliem. Kontakts ar mūzikas skolu. Mēs tur esam spēlējuši koncertus. Tā tas viss notiek. Un arī tagad man personīgi ir ļoti laba sadarbība ar Uldi Lipski un Liepājas Simfonisko orķestri. Mums paredzēti jaundarbi. Un nāks nākošais gads, un tās mums ir lielas cerības Liepājas renesansei, sakarā ar “Pūt, vējiņi!” atdzimšanu, kas ir ļoti svarīgs moments Liepājas kultūras un mūzikas dzīvei. Tā kā skatīsimies, kā tas attīstīsies.

Aivars Hermanis: Es tieši pirmdien dodos uz Liepāju, uz Liepājas domi, lai runātu tieši par “Pūt, vējiņi!”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt