Pa ceļam ar Klasiku

Edgars Raginskis: Cenzūra ir visaptverošs, jebkuram laikam raksturīgs fenomens

Pa ceļam ar Klasiku

Paziņoti "Lielās mūzikas balvas 2019" nominanti! Reportāža no preses konferences

Viss par labu nākotnei. Saruna ar Latvijas Mūzikas akadēmijas rektoru Guntaru Prāni

Viss par labu nākotnei. Saruna ar Mūzikas akadēmijas rektoru Guntaru Prāni

Šonedēļ 100. jubilejas sezonas kulmināciju piedzīvo Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA). 8. janvārī tiks atvērts īpašs jubilejas izdevums, bet 11. janvārī skanēs krāšņs koncerts Lielajā ģildē, ko tiešraidīs Latvijas Radio 3 "Klasika". Vakars turpināsies ar vērienīgu absolventu salidojumu augstskolas telpās. Par to, kā šobrīd peld akadēmijas kuģis, cik labvēlīgi vēji tam pūš un kādi uzdevumi gaida nākotnē, saruna ar JVLMA rektoru Guntaru Prāni.

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Jums dažreiz negribas kā Jāzepam Vītolam, kurš vakarā, kad viss tumšs un kluss, padzēra tēju, iekāpa savās čībās un ar saimnieka vērienu izstaigāja Mūzikas akadēmiju, lai saprastu, ka viss ir tā, kā vajag? Varbūt arī jūs kādreiz esat nakšņojis akadēmijā?

Guntars Prānis: Nakšņojis gan neesmu, bet vēlās stundās esmu pastaigājies un domājis par sienām, kurās labi jutušies gan studenti un profesori, gan rektori nu jau 100 gadu garumā. Tomēr svarīgāk ir domāt par to, kas esam šodien un kas gribam būt nākotnē. Personīgi man šī jubileja pilnīgi noteikti ir vēl viens pamudinājums domāt par to, kā mēs varam to darīt labāk – uzturēt kvalitāti, dibināt jaunas sadarbības, lai ar pilnīgi mierīgu sirdsapziņu varētu apgalvot to pašu, ko savulaik sacīja Vītols: "Mēs šeit esam studentu dēļ!" Tas bija viņa galvenais moto. Kā vairākās intervijās saka Somijas izglītības ministre – ja kādu brīdi atslīgsim krēslā un teiksim – tagad ir labi, mums viss sakārtots, notiks grimšana atpakaļ. Visu laiku jādomā, kā attīstīties.

Tā, lai labi nākotnei

Cik viegli ir stūrēt Mūzikas akadēmijas kuģi? Jau pati ēka ir milzīga, arī studentu un pasniedzēju skaits milzīgs.

Patiesi, Mūzikas akadēmija ir kā tāds liels kuģis, kas uzņēmis gaitu, un par apstāšanos vispār runa nevar būt. Lai gan arī kursa maiņa kā pašmērķis nav ne vajadzīga, ne nepieciešama. Taču nelielas korekcijas tajā gan nepieciešamas nemitīgi.

Ja mēs paliekam pie jūras, tad tas ir kā ar buru laivu – jāskatās, kā pūš vējš un kā pagriezties, lai tas kalpotu mums par labu. Tas ir liels izaicinājums, liels gods un ļoti liela atbildība.

Esmu priecīgs, ka mums ir ļoti laba komanda un šis darbs nav jādara man vienam. Es arī nekad neesmu uztvēris, ka ES vadu akadēmiju. Mēs to darām kopā, jo esam komanda, kurā ļoti daudzas lietas tiek izrunātas, un arī ļoti sarežģītos brīžos, kad jāpieņem grūti lēmumi, mēģinām paskatīties no visām pusēm, kā izdarīt tā, lai tas būtu par labu nākotnei – par labu gan šodienas, gan nākotnes studentam.

Ceru, ka jūras slimība nav piemeklējusi nevienu no iesaistītajiem...

Ļoti ceru, ka ne. Bet šobrīd augstākajā izglītībā Latvijā notiek daudzas turbulences, un mēs no tām neesam izolēti, tāpēc rūpīgi cenšamies sekot līdzi, piedalīties dažādās diskusijās un forumos, kur tiek domāts par nākotni. Tādā ziņā laiki nav mierīgi un mums jāspēj noturēt tas, ko uzskatām par mūsu nemainīgajām tradīcijām, kas pieder pie kopējā mantojuma identitātes valstiskā līmenī. Tajā pašā laikā – ja paskatāmies uz Eiropas un pasaules pieredzi, ir lietas, kuras mainās un kuras arī mums vajadzētu koriģēt, lai aizsniegtu jauno studentu. Mūsdienu jaunatne atšķiras no tās, kas bija pirms desmit, kur nu vēl divdesmit vai trīsdesmit gadiem.

Mums jāspēj pārliecināt, ka pie mums notiek kaut kas labs, svaigs, mūsdienīgs un ka tieši pie mums jaunais students var izaugt par vislabāko profesionāli.

Bet vai dažkārt jums nav žēl, ka studenti aizbrauc mācīties uz Eiropas vai Amerikas augstskolām?

Uztveru to veselīgi. Kaut vai finansiālā nodrošinājuma ziņā nevaram sacensties ne ar Džuljarda skolu Ņujorkā, ne kādu Šveices, Vācijas, Skandināvijas augstskolu un pat ne ar Igauniju, kura tikko uzcēlusi jaunu koncertzāli savai Mūzikas akadēmijai. Tajā pašā laikā mums ir diezgan daudz iespēju, lai kvalitāte arī pie mums būtu sasniedzama.

Varbūt tie, kuri aizbrauc studēt uz ārzemēm, ir potenciāli nākotnes studenti augstākos līmeņos, varbūt potenciāli pasniedzēji, kas tā jau šobrīd notiek.

Ar mūsu lielajiem māksliniekiem dibinām sadarbību – viņi pie mums pasniedz meistarklases vai pat strādā kā docētāji vai viesprofesori. Arī students vairs neiet studēt tieši uz institūciju, viņš vairāk skatās uz personībām – vai konkrētais profesors kā personība, kā profesionālis var iedot to, kas viņam nepieciešams. Tur mums jāizdara savs mājasdarbs un jāmudina arī mūsu meistari pilnveidoties ne tikai profesionāli, bet arī pedagoģiski. Bet esmu gana optimistisks, jo pagājušajā vasarā akadēmijā iestājās ļoti daudzi talantīgi studenti, kuri teica – nāku uz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, jo zinu, ka te saņemšu to, kas nepieciešams.

Svarīga atgriezeniskā saite

Savulaik Jāzeps Vītols esot bijis klātesošs visos eksāmenos un koncertos, viņam bija pašam savs krēsls. Vai arī jūs vaigā atpazīstat visus studentus?

Domāju, ka jā. Man ir ļoti svarīga personīgā saikne. Skatos lineāri uz mūsu darbību un uzskatu, ka jau šobrīd esam kolēģi arī ar pirmā kursa studentu. Arī savas lekcijas pasniedzu dialoga formā, jo man liekas, ka tieši šādā veidā bieži vien dzimst pavisam jaunas lietas un idejas – tas ir impulss, kas man pašam palīdz pilnveidoties. Atgriezeniskā saite ir ārkārtīgi svarīga. Protams, mēs, pedagogi, nevaram apmeklēt visus koncertus, pārbaudījumus un eksāmenus, bet mēs cenšamies būt klāt, cik vien iespējams. Jo kā gan savādāk tu vari vadīt, ja neredzi, kas notiek tavā saimniecībā! Ļoti cenšamies šo špagatu veikt, lai gan šobrīd jāpiedalās daudzās dažādās diskusijās un sanāksmēs ārpus akadēmijas – ministrijās un forumos.

Tātad šobrīd jums vairāk diplomāta, ne mūziķa karjera...

Jā, tā iznāk, bet kurš gan cits aizstāvēs un argumentēs mūsu tiesības, ja ne mēs paši?

To arī cenšos darīt sadarbībā ar kolēģiem – arī Mākslas akadēmijas rektoru Kristapu Zariņu. Mums ir regulāras tikšanās, lai saprastu, kā šajā laikā ne tikai pastāvēt, bet arī iet uz priekšu un attīstīties.



Savulaik Jāzeps Vītols par Konservatoriju rakstīja tā: "Pēc manas pārliecības, viņas pirmais uzdevums nav gatavot čempionus. Latvju zemei vajag būt muzikāli tik nobriedušai, lai tā tiktu vispār pielaista starptautiskā cīņā, lai tā drīkstētu savu balsi pacelt pasaules koncertā, netiktu no estrādes noraidīta." Vai viņa vēlējums un vizionāra skatījums piepildījies?

Manuprāt, tā ir ilgstoša tagadne, jo viss sākas ar ģimeni, bērnu mūzikas skolu un vidusskolu. Pārklājums un tīkls, kāds Latvijā ir saistībā ar mūzikas izglītību, jāsaglabā un jāattīsta, tāpēc daudzkārt esmu uzsvēris, ka viena no mūsu galvenajām misijām – audzināt mūzikas skolotājus. Šai ziņā arī es, citējot Jāzepu Vītolu, varu teikt – ja mēs nevarēsim aizsūtīt labus, kvalitatīvus mūzikas skolotājus līdz vistālākajām Latvijas robežām un pierobežām, nevaram cerēt, ka pēc desmit un divdesmit gadiem mums būs pasaules zvaigznes. Tā ka tas ir ļoti, ļoti saistīts process.

Ir dažādi koncepti, taču, manuprāt, mūzikā tas nav iespējams – par konkrēto bērnu pateikt, ka šis, lūk, ir talantīgs un tajā mēs ieguldīsim līdzekļus, bet šis ne, to atstājam savā vaļā.

Mēs taču labi zinām daudzos piemērus, kad viens vai otrs cilvēks savā talantā uzmirdz divdesmit vai vēlāk gados. Tāpēc ir tik svarīgi tas, ko saka arī Vītols – dot visiem talantīgajiem cilvēkiem iespēju. Ir specialitātes, piemēram, vijoļspēle vai cita instrumenta spēle – ja gana agri nesāksi to mācīties, vienā brīdī vienkārši būs par vēlu. Šeit ieraugu vēl ļoti daudz darāmā, koordinējot mūsu pūliņus un procesu, lai bērniņam, kurš piedzimst mazā lauku ciematiņā, būtu tādas pašas iespējas. Jo dārgakmeņu ir ārkārtīgi daudz – varētu saukt un saukt mūsu laiku spilgtos mūziķus, kas nebūt nav rīdzinieki…

Izdevums, ar kuru palepoties pasaulei

Arī 8. janvāris ir ļoti skaists datums – jums arī gaidīts notikums.

Daudz domājām par to, kā mūsu jubileju iemūžināt kādā izdevumā. Izvēlējāmies radīt ļoti mūsdienīgu izdevumu, kas arī mākslinieciskā ziņā svaigi un interesanti rādīs to, kādi esam – gan studenti, gan profesori, un tas, manuprāt, ir lieliski izdevies sadarbībā ar mākslinieci Maiju Rozenfeldi. Tas būs vizuāls albums ar skaistām fotogrāfijām, grafiskiem eksperimentiem, ko diezgan grūti aprakstīt: Maija mākslinieciskā veidā centās iemūžināt skaņu, kas rodas kustībā. Proti, tur tiek strādāts ar krāsām: baletdejotājas dejojot veido zīmējumus uz papīra, diriģents veido zīmējumu diriģējot, vijolnieks un pianists spēlējas ar krāsām un klavieru taustiņiem, un tas viss tur būs ieraugāms.

"Stories in Sounds" – tā būs angļu valodā, jo tas ir vēl viens signāls, ka esam neatņemama pasaules un Eiropas kultūras daļa.

Ļoti gribējām, lai varam dalīties savā lepnumā par to, kas esam un ko esam spējuši paveikt, to pavēstot ļoti plašai starptautiskai auditorijai.

Arī mēs "Klasikā", gatavojoties Mūzikas akadēmijas simtgadei, izveidojām 12 apjomīgus raidījumus, kas noslēdzās ar diskusiju. Ne reizi vien saskārāmies ar bēdīgo faktu, ka Mūzikas akadēmija uz simtgadi būtu varējusi sagatavot skaistu, vēsturisku izdevumu, kur viss apkopots no pašiem pirmsākumiem līdz mūsdienām. Pieņemu, ka tik ātrā laikā to varbūt arī nevarēja paveikt, bet būs jau arī citas jubilejas. Vai ir arī kas tāds padomā? Jo mūzikas vēsturnieki jums tālu nav jāmeklē.

Mūzikas vēsture un muzikoloģija ir joma, kuru, manuprāt, strauji nepieciešams restartēt. Ne tikai Mūzikas akadēmijas vēsture – ir vēl daudz dažādu artefaktu latviešu mūzikas vēsturē, kas vēl ir nekopts lauks. Lūkojāmies, kā tas tiek darīts pasaulē. Mūsdienās ļoti daudz enciklopēdiju eksistē kā digitālas platformas un sliecamies iet šo ceļu. Tāda iecere ir, un šādu darbu jau esam uzsākuši profesores Lolitas Fūrmanes vadībā.

Pirms vairāk nekā diviem gadiem mums bija starta saruna un apņemšanās šādu Latvijas mūzikas vēsturi veidot – tur ir plānoti ne tikai pieci, seši sējumi, bet arī digitālā platforma.

Domāju, ja desmit gadu laikā to varētu godprātīgi un labi izdarīt, tas būtu ļoti labs sasniegums. Ir svarīgi, lai jebkurš interesents, vienalga, Jaunzēlandē, Austrālijā vai Āfrikā, dažās sekundēs var piekļūt informācijai, ko viņš gribētu uzzināt par Latvijas mūziku.

Balle būs!

Bet 11. janvārī visas dienas garumā Mūzikas akadēmija svinēs savu simtgadi...

Jā gan, 11. janvāris ir mūsu jubilejas sezonas kulminācija, un dienu sāksim ar dievkalpojumu Rīgas Domā pulksten 10.00, kur sirsnīgi aicināti visi, kas jūtas piederīgi Mūzikas akadēmijai vai kādreizējai Latvijas konservatorijai. Nākošā lielā stacija – svētku koncerts pulksten 17.00 Lielajā ģildē. Koncerta formāts ļoti pārdomāts tādā ziņā, lai tas pauž to, kas mēs esam. Muzicēs festivāla orķestris, kurā piedalās gan studenti, gan meistari – šībrīža visaugstākās klases profesionāļi, mūsu absolventi. Vienā pultī sēdēs students kopā ar meistaru. Esmu ārkārtīgi priecīgs, ka festivāla orķestris būs maģiskais savienojums starp mācekļiem un meistariem, jo tas ir vislabākais veids, kā augt profesionālismā  instrumentālajā mūzikā pilnīgi noteikti. Piedalīsies izcili solisti – mūsu absolventi: Dita Krenberga, Kristīne Blaumane, Andrejs Osokins, Raimonds Pauls un Jānis Apeinis. Diriģēs vairāki diriģenti, kas vai nu šobrīd vai kādreiz bijuši saistīti ar akadēmiju.

Koncerta mākslinieciskais vadītājs lielā mērā ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģents Andris Poga, bet tāpat diriģēs arī ilggadējais mūsu studentu orķestra diriģents Andris Vecumnieks, Kaspars Ādamsons, kura rokās šobrīd ir mūsu akadēmijas orķestra groži un, protams, arī Māris Sirmais un Jānis Ozols. Arī koris savā ziņā pastiprinās šo konceptu, jo svētku kopkori veidos Mūzikas akadēmijas studentu koris un Rīgas Doma kora skolas koris. Kopumā – ap 100 dziedātāju, un ceram, ka daudzi no jaunajiem dziedātājiem nākotnē būs mūsu studenti.

Koncertu noslēgums pirmatskaņojums – Ērika Ešenvalda skaņdarbs "Pavasarī" baritonam, divām etnobalsīm, jauktajam korim un simfoniskajam orķestrim ar Jāņa Jaunsudrabiņa un latviešu tautasdziesmas vārdiem.

Tas būs īpašs skaņdarbs, ko Ēriks, kurš pats ir mūsu absolvents un šobrīd arī mācībspēks, rakstījis šim skaistajam notikumam.

Svinēšana turpināsies arī pēc svētku koncerta – Mūzikas akadēmijas telpās notiks lielais svētku salidojums.

Tas būs ne tikai absolventu salidojums, bet arī šībrīža studentu kopā sanākšanas un svinēšanas reize. Esmu diezgan pārliecināts – līdz pat rīta gaiļiem. Būs ļoti daudz dzīvās mūzikas vairākos punktos vienlaikus – labāk nemaz neteikšu, kādi mākslinieki piedalīsies, jo arī tie, kas šeit muzicēs, lielā mērā ir mūsu absolventi un mūsējie. Būs kārtīga balle, kur satikties ar savējiem, kādreizējiem profesoriem vai studentiem. (..) Šajā svētku reizē mūs apciemos arī vairāki ārzemju mūzikas augstskolu rektori, un man pašam būs jāparūpējas par viņiem. Ieradīsies Igaunijas Mūzikas akadēmijas rektors, Lietuvas Mūzikas akadēmijas rektors, kurš kļuvis labs draugs, būs rektori no Gruzijas, Leipcigas, no Skandināvijas valstīm. Ieradīsies arī Sibēliusa Mūzikas akadēmijas rektors. Prieks par to, ka mums ir tik daudz starptautisku draugu – man tas personīgi bijis ārkārtīgi svarīgi grūtos pārbaudījuma brīžos, kad kolēģa plecs tik ļoti daudz ko nozīmē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti