Kultūrdeva

Kultūrdeva: No kormūzikas saknēm līdz digitāliem mākoņiem

Kultūrdeva

Digitālā māksla nav atsevišķs slānis

Koriem mazliet jāpaciešas

Visi grib dziedāt, visi gaida. Saruna ar kordiriģentu Edgaru Račevski

“Visi grib nākt dziedāt, un visiem pietrūkst koncertu, satikšanos, taču jāpaciešas, jo, kad visi sanāks atpakaļ, tad viss atkal dimdēs un rībēs”, Latvijas Televīzijas raidījumā “Kultūrdeva” uzsvēra Dziesmu svētku virsdiriģents, kordiriģents un komponists Edgars Račevskis.

Henrieta Verhoustinska: Liels pagodinājums sveikt jūs mūsu studijā. Kas šajā laikā ir bijis jūsu pēdējais košākais kultūras pārdzīvojums?

Edgars Račevskis: Pats pēdējais bija pasākums pagājušā gadā manam skolotājam Jānim Dreimanim. Liepājas Mūzikas vidusskolā, kur es profesionāli sāku apgūt notis un uz kuras līnijas tās rakstās, es pie viņa nokļuvu diriģēšanas klasē un dziedāju arī viņa korī “Dziedonis”, ar kuru 1955. gadā biju Dziesmu svētku dalībnieks. Pagājušajā gadā viņam bija 110. jubileja. Es noorganizēju visus Liepājas korus, daļu no Rīgas koriem un uzaicināju manu kādreizējo Tukuma skolotāju kori “Vanema”. Viņi visi sapulcējās Liepājas Mūzikas skolas zālē, un mēs nodziedājām piemiņas koncertu Jānim Dreimanim kopā ar Liepājas Mūzikas skolas simfonisko orķestri. Zāle bija pilna, un dziedātāju bija daudz. Tā kā tas bija viens no lielākajiem 2019. gadā, taču šogad mēs esam nedaudz pieklusināti.

Jūs kā Dziesmu svētku virsdiriģents startējāt pirms 50 gadiem 1970. gada Dziesmu svētkos. Ko jūs atceraties no šīs pirmās reizes kā virsdiriģents? Ko jūs diriģējāt?

Es diriģēju Andreja Jurjāna apdarē latviešu tautasdziesmu “Kur tu skriesi, vanadziņi”. Tā ir viena no interesantākajām apdarēm – polifona, ar sasaukšanos, katra balss grupa iestājas savā laikā.

Labākā sajūta bija, kad es uzkāpu uz estrādes un sāku diriģēt, un es jutu, ka man nav pamata zem kājām.

Es turos tā kā pie mākoņa un diriģēju.

Jūs bijāt tik ļoti pacilāts?

Jā, pilnīgi, bet es domāju, ka viss domu spēks, kas nāk no visiem dziedātājiem, iedarbojās uz mani tādā veidā, ka es jutos kā uz mākoņa. Un dziedātāji bija tika eleganti un atsaucīgi. Fantastiski!

Es lasīju, ka jūs esot bijis arī ļoti aizkustināts simtgades Dziesmu svētkos jau pēc Ivetas Apkalnas ērģeļu ievada. Kuri Dziesmu svētki jums ir palikuši atmiņā kā visaizkustinošākie?

Nešaubīgi, ka tas ir Lūcijas Garūtas “Mūsu Tēvs debesīs”. Pirmo reizi man tas izdevās 1990. gada Dziesmu svētkos, kad visas pasaules dziedošie latvieši sabrauca Rīgā. Toreiz bija 20 000 dalībnieki. Nupat 2018. gada Dziesmu svētkos man bija tas gods atkārtot šo skaņdarbu sadarbībā ar mīļo Ivetu Apkalnu. Viņa ir fantastiska māksliniece, un mums bija tik laba saskaņa. Tiklīdz es pēc ievada sāku diriģēt, koris bija tik gatavs manam vissīkākajam žestam – pakustini pirkstu un viņi klausa, un tajā brīdī man jau bira asaras.

Pie pirmā akorda jau – cik tas bija eleganti, muzikāli, trāpīgi, atbilstoši momentam, situācijai un mūzikai. Vienreizēji.

Jūs visu mūžu esat diriģējis vienlaikus vairākus korus. Esat piedalījies Latvijas Radio kora izveidē, diriģējis Rīgas Tehniskās universitātes vīru kori “Gaudeamus”, diriģējis Mazās ģildes kori “Sonore”, diriģējis Tukuma skolotāju kori “Vanema” un joprojām diriģējat Rīgas Latviešu biedrības vīru kori “Latvis”. Jums ir kāda recepte, kā kļūt par labu kordiriģentu?

Es domāju, ka visa pamatā ir darbs. Kā arī es nešķiroju, vai tas ir profesionāls koris, vai tas ir amatieru koris. Manas prasības ir augstas vienmēr pret visiem dziedātājiem, un tāpēc mani amatieru kori ir sasnieguši gandrīz profesionālu līmeni. To apliecina ieraksti, kas ir saglabājušies, pasākumi, kuros esam piedalījušies, un balvas, ko esam saņēmuši, un tā tālāk.

Edgars Račevskis, Henrieta Verhoustinska

Jūs esat ne tikai diriģents un Dziesmu svētku virsdiriģents, bet arī komponists. Vai kora dziesmas rodas, kora priekšā diriģējot vai mežā staigājot, elpojot svaigu gaisu un esot vienatnē ar sevi? Kā visbiežāk rodas kora dziesmas?

Varētu teikt, ka abējādi, bet visvairāk tad, kad ir kaut kāda vajadzība. Tad rodas ideja, tad atrodas teksts. Es esmu pēdējā laikā atradis ļoti daudzus skaistus, brīnišķīgus tekstus no mūsu klasiķiem, dzejniekiem – gan Raini, gan Aspaziju. Nenosaukšu visus, bet tagad man ir jau trīs grāmatas. Pirmā grāmata bija vīru korim. Tur ir ap 30 dziesmām vīru korim, dažādiem notikumiem, dažādām vajadzībām. Ir grāmata jauktajam korim, un pēdējā grāmata ir sieviešu un bērnu korim. Pateicoties “Musica Baltica”, man šīs grāmatas ir nākušas atklātībā. Un, tā kā dziedāšana koros šobrīd ir ierobežota, tagad jādzied pa vienam, tad nākošā grāmata būs solo dziesmas.

Solo dziesmas, bet tomēr veltītas koristiem?

Nē, tieši solistiem. Sākot ar “Ave Maria” – pirmo es uzrakstīju savam draugam, izcilajam tenoram, manam kursa biedram Kārlim Zariņam.

Jūsu lielākā dāvana simtgadē bija vīru koru koncerts “100 vīri Latvijai”. Vai tas, ka jūs esat speciāli izveidojis šādu koncertu un ka ilgus gadus vadījāt Rīga Tehniskās universitātes kori “Gaudeamus”, nozīmē, ka vīru kori ir tā jūsu īpašā, slepenā vājība un vīru kora skanējums jums ir īpaši tuvs?

Es esmu “Gaudeamus” izveidojis tādā pakāpē un tādā varēšanā, ka viņi prot dziedāt gan forte, gan piano pianissimo.

Forte ir tas, kas izsaka izcilu vīru kori.

Forte – tas nozīmē spēcīgi?

Spēcīgi, pārliecinoši. Ir ļoti daudzas dziesmas, kas prasa no vīru koriem šo spēku, atdevi un pārliecību. Un ir arī Graubiņa skaņdarbs “Gaisa dārzi”, kas ir absolūts pianissimo. To mēs nodziedājām 1993. gada simtgades Dziesmu svētkos, un nodziedājām tā, ka nopelnījām “Lielo mūzikas balvu” par panākumiem Dziesmu svētkos.

Vai šis laiks nevar nodarīt nenovēršamu postu amatieru koru kustībai?

Es esmu visu mūžu bijis optimists un tāds esmu arī šodien. Es ceru, ka visi dziedātāji apliecinās to pašu, ko es domāju. Mana īsziņu skala ir pārpildīta, jo visi raksta, ka grib nākt dziedāt, visi gaida. Mums trūkst koncertu, pasākumu, satikšanās un tā tālāk. Pacietieties vēl drusciņ, un, kad nāksim kopā, tad viss atkal dimdēs un rībēs.

Vai jūs šobrīd “Latvī” mēģināt individuāli ar koristiem?

Individuāli mēģinām, un tas ir labākais, ka savā laikā Radio, lai varētu profesionāli strādāt ārpus kopējā mēģinājuma, bija grupu stundas. Katra grupa atsevišķi tika pielīdzināta tā, lai viņa būtu līdzena kā diegs – ar vienādu skanējumu tembrāli un intonatīvi. Un es to pašu esmu mēģinājis panākt arī ar amatieriem.

Nav atšķirība, vai tu esi profesionālis vai amatieris, jo jādzied ir pareizi un tā, kā vajag.

Mūsu sarunas noslēgumā es gribētu, lai jūs, būdams optimists, novēlat kaut ko mums Ziemassvētkos un Jaunajā gadā.

Lai jums veselība! Aizbaidiet un aizšķaudiet projām to Covid-19. Nelaidiet viņu tuvumā ne par centimetru, ne par milimetru. Otrkārt, saskatiet mirdzumu un skaistumu dabā, sniegā, kas arī droši vien būs pēc laika, un zvaigznēs. It sevišķi paskatoties debesīs. Un palasiet dzejniekus. Man pašlaik ir daži dzejnieku teksti, daži jau ietērpti mūzikā. Man ir kādas trīs Ziemassvētku dziesmas uzradušās pēdējā laikā. Gan ar mana drauga, Austrālijas diriģenta Viktora Bendrupa tekstu. Viņš vienmēr man uz jauno gadu atsūta vēstuli, kur viņš ir uzrakstījis pats savu dzejoli. Es viņam sūtīšu šo Ziemassvētku sveicienu atpakaļ mūzikā ar viņa tekstu. Tad man ir saite ar Jāni Akurateru, jo es nodzīvoju Jāņa Akuratera mājā 10 garus dzīves gadus, un man ir dažādi viņa teksti vairākām dziesmām.

Lai jums tiešām prieks, laime, veselība un viss labākais svētkos!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt