Jaunie un perspektīvie tīņi
2007. gadā klubā “Depo” Miķelis Putniņš spēlēja garāžroka grupā “Order Sang” kopā ar mūziķiem Jāni Ruņģi, Kristianu Priekuli, Krišu Veismani, aizstājot sākotnējo vokālistu un dziesmu autoru Ernestu Bākuli. Grupas mūžs bija salīdzinoši īss – tās eksistenci apliecina vien draugiem.lv mūzikas profils ar trim enerģiskiem dziesmu demo ierakstiem, taču mūziķu ceļi savstarpēji krustojas un iet līdzās vēl šobrīd. (Miķelim tolaik esot bijusi arī grupa “Brae”.)
Laika gaitā mūziķi izveidoja grupu “Black Apple Market”, kas sevi pārliecinoši pieteica Liepājas kluba “Fontaine Palace” jauno grupu konkursā “Fontaine Flashlight”. Tolaik Miķeļa balss nepārprotami skanēja pēc grupas “Pearl Jam” solista Edija Vēdera. Šis salīdzinājums jau toreiz viņā raisīja neviennozīmīgas sajūtas.
Jautāts par šo muzikālo ietekmi, Miķelis atceras:
“Man bija nenormāls "Pearl Jam" laiks! Patika visa Sietlas scēna. Šoruden, kad sāku mācīties dziedāt pie Ingas Bērziņas, es sapratu, cik dziļi tas ir manī. Man joprojām patīk "Pearl Jam", bet nevaru teikt, ka tas man būtu kāds etalons, kam es vēlētos līdzināties. Savā mūzikā es daru ko citu.
Līdz šim savu balsi esmu veidojis neapzināti un, protams, to ir ietekmējušas manas spēcīgākās muzikālās simpātijas.
Šobrīd kopā ar Ingu apzināti ejam prom no šīs Edija Vēdera ietekmes. Tu vari būt precīzāks un labāks dziedātājs, ja dziedi tradicionāli pareizāk. Man pašam šis ir ļoti interesanti – lai gan šī lielā "Pearl Jam" mīlestība bija pirms 12-13 gadiem, un tagad, kaut arī mana ikdienas muzikālā palete ir pilnībā nomainījusies, “Pearl Jam” mūzika vēl joprojām ir manī!”
“Black Apple Market”
Atgriežoties 2009. gadā: grupa “Black Apple Market” uz kopējā jauno grupu fona izcēlās ar ļoti labām muzikālajām zināšanām un spēju praktiski tās realizēt, kas urdīja mūziķus meklēt jaunus izteiksmes līdzekļus. Ja sākotnēji tā bija rokmūzika ar dažādu stilu ietekmēm, tad laika gaitā grupas mūzika kļuva ritmiskāka un elektroniskāka. Šo daudzveidību var dzirdēt 2012. gadā izdotajā trīs dziesmu albumā “Tall Tales”. “Black Apple Market” ir arī videoklips “Still Weekend”, kas veidots sirreālā estētikā.
Vēlāk sirreālais redzams arī grupas “Ezeri” dziesmu video. 2013. gada festivāla “Positivus” ietvaros “Black Apple Market” izspēlēja gaumīgu noslēgumu – nomainījuši nosaukumu uz “Luministic”, uz otrās lielākās festivāla skatuves viņi nospēlēja savu pirmo un pēdējo koncertu. Arī pašam Miķelim tajā gadā bija liels noslēgums – pabeidzis intensīvas, nogurdinošas studijas un ieguvis bakalaura grādu Stokholmas Ekonomikas augstskolā Rīgā, viņš nolēma kādu laiku padzīvot Londonā, bet vēlāk devās apskatīt Āziju.
Atgriešanās Latvijā radīja apjukumu un pārdomas, vai savu nākotni saistīt ar mūziku. Taču pamazām lietas sastājās savās vietās.
"Man liekas, ka pazemība ir ļoti svarīga īpašība – tā iedod perspektīvu. Mūziķa dzīve ir savdabīga dažādu apsvērumu dēļ. Tev nav tādu garantiju, kā citās profesijās. Ir lietas un apstākļi, kuras tu nespēj kontrolēt. Dažkārt ir grūti simtprocentīgi ticēt, ka izdosies. Bet tā vai tā es ļoti ticu, ka izvēlētais mūziķa ceļš un padarītais darbs patiešām dos rezultātus.
Un šajā visā procesā nedrīkst aizmirst arī to, cik ārkārtīgi forši ir mūziķa dzīvi dzīvot. Esmu par šo iespēju ļoti pateicīgs.
Iespējams, pateicību esmu mantojis no mammas, jo viņā ir liela dzīves filozofija, kuru viņa man no agra vecuma ir atgādinājusi. Dažreiz domāju, kur mans ceļš varēja aizvest un gandrīz arī aizveda prom no mūzikas. Es jūtos ļoti pateicīgs par iespējām, kuras aizvadītajos gados es varēju izmantot. Es apzinos, ka tā tas mierīgi varēja arī nenotikt. Esmu ļoti pateicīgs, ka visi šie darbi pie manis ir atnākuši!" saka Miķelis.
Jautājums par vecākiem
Uz jautājums par muzikālā talanta izcelšanos, Miķelis atbild, noslēpumaini pasmaidot. Viņš nekad nav afišējis, kas ir viņa vecāki, – Miķelis ir Latvijas Radio kora diriģenta Kaspara Putniņa dēls, savukārt viņa mamma ir bērnu vokālās grupas “Knīpas un Knauķi” vadītāja, vokālā pedagoģe Edīte Putniņa. Viss loģiski, viss top skaidrs. No vienas puses, jā. No otras puses, zinot šo faktu, ļoti bieži cilvēki fokusējas uz līdzību meklēšanu un vērtēšanu – visai bieži talantīgu, pazīstamu vecāku bērniem viņu pašu vārda pierādīšanai ir jāiegulda divreiz vairāk spēka. Bet šoreiz ir savādāk – pirmo iespaidu radījis ir pats Miķelis.
"Vecāku loma, protams, ir ļoti svarīga, bet publiskā telpā – man tai nav svara. Informācija par to, kas ir mani vecāki, nedotu izpratni par to, ko es daru. Ne jau mani vecāki raksta un izpilda manu mūziku. Turklāt mēs katrs darbojamies savā mūzikas laukā. Ja es būtu akadēmiskais mūziķis vai būtu gājis tēta pēdās un būtu diriģents, iespējams, šādai sarunai būtu lielāka jēga. Mūsu pasaules ir atšķirīgas, tāpēc es vecākus neesmu mēģinājis uzsvērt.
Mani vecāki vēlējās, lai mēs ar māsu pabeidzam bērnu mūzikas skolu, bet viņi nekad nav postulējuši – mūsu bērni būs mūziķi! Nekad nav bijis šāds uzstādījums.
Viņi vēlējās, lai mēs iepazīstam mūziku un apgūstam tās pamatus, jo pašiem mūzika ir liela vērtība. Mans tētis uz mūziķa ceļa ir uzlikts ļoti agrā vecumā. Lai arī viņam, manuprāt, ir veicies neticami labi, iespējams, viņš ir domājis, kā būtu, ja būtu bijis vairāk izvēles iespēju? Man liekas, viņš gribēja mums ar māsu šo izvēli dot, " pauž Miķelis.
Muzikālo pamatizglītību viņš ir ieguvis kā saksofonists, vēlāk Rīgas Doma kora skolas vakara nodaļā studējis džeza ģitāru. Kopš Putniņš pats ir aktīvāk sācis komponēt, ar tēti muzikālo sarunu ir kļuvis vairāk. “Esot diriģents, viņš ir komponistu draugs!” nosmej Miķelis, piebilstot, ka viņam esot tēva balss tembrs. Tā kā pēdējos gadus Kaspars Putniņš nav dzirdams dziedot, šo līdzību Miķelī atpazīst jeb saklausa vien zinātāji.
Daudzveidīgo ideju bagātie “Ezeri”
Viena no pirmajām “Ezeri” dziesmām, kuru Miķelis publiskoja 2014. gadā, bija “Universal Noise” un sākumā “Ezeri” bija solo projekts. Vēlāk Putniņam pievienojās draugi – basģitārists Kristians Priekulis un bundzinieks Krišjānis Bremšs, ar kuriem kopā spēlējis jau pirmajās grupās. 2016. gada festivālā “Positivus” grupa “Ezeri” prezentēja savu debijas albumu “OGLE”. Šī paša gada pavasarī Miķeļa vokāls bija dzirdams agrākā “Black Apple Market” biedra Matīsa Runtuļa projekta “northern c” debijas albumā. Albumu pamanīja un izcēla mūzikas žurnālisti, un arī Jānis Šipkēvics jeb Shipsea sadzirdēja Miķeļa balsi un talantu.
"Man šķiet, ka cilvēku interesi toreiz noķērām, pateicoties albuma idejām. Mani vēl joprojām nebeidz pārsteigt, cik atšķirīgus cilvēkus šis albums “OGLE” uzrunāja!
Taču, ja man jāvērtē "Ezeri" kā koncertu grupa, sākumā mēs nebijām pietiekami labi. Sākums bija svārstīgs, un to ļoti labi varu novērtēt tagad, pēc otrā albuma prezentācijas koncerta Kaņepes Kultūras centrā, kad, šķiet, esam atraduši veidu, kā pasniegt mūsu mūziku labskanīgi," saka Miķeļis. Viņš atzīst, ka ilgu laiku labskanība palikusi otrajā plānā.
“Mani vairāk saistīja interesantas muzikālās idejas, piemēram, "Dirty Projectors" albumi, par kuriem esmu fanojis un kas ir bijuši man kā piemērs. Kad tagad šos albumus klausos, novērtēju idejas, taču saprotu – par šo mūziku ir grūti kaifot: meitenes dzied spicās balsīs, ieraksts ir raupjš. Bet tagad mans ceļš ir starp labskanību un raupjumu. Ja savas idejas spēju arī labi pasniegt, tad ar mūziku var izdarīt brīnumainas lietas!" pauž Miķelis.
“Ezeru” debijas albums “OGLE” bija divās valodās – latviešu un angļu, ar atsaucēm uz dažādām muzikālām ietekmēm – vairāk noskaņas albums, nevis mūzika, piemēram, ikdienas radio rotācijai. Uzticību sev raksturīgajam “Ezeri” saglabājuši arī otrajā, šogad izdotajā albumā “Sāls”, šoreiz kā viesus pieaicinot Shipsea un Eviju Vēberi. Šķiet, albums “Sāls” ir kā dažādu sajūtu izlase, kas šoreiz izteikta mūzikas formātā. Mūziķi spēlējās ar daudzveidīgām faktūrām, viena skaņdarba ietvaros kopā sapludinot dažādākos stilus.
“Dzīvē biežāk pat esmu aizrāvies ar režisoru, nevis mūziķu daiļradi,” atklāj Miķelis, kurš mūzikas rakstīšanai pieiet, it kā veidotu īsfilmu.
Lielais 2019. gads
Kad ar Miķeli uz sarunu tikāmies grupas “Ezeri” mēģinājumu telpā, viņš joprojām bija saviļņots par iepriekšējā dienā – 18. novembrī – piedzīvoto Latvijas valsts svētkiem par godu rīkoto koncertu Latvijas Nacionālajā teātrī, kurā viņš uzstājās kopā ar Laimu Jansoni un Dj Monsta līdzās korim “Kamēr”.
Kopumā 2019. gads Putniņam ir bijis ļoti veiksmīgs un iespaidiem bagāts: viņš spēlējis solo savā līdz šim vislielākajā koncertā – “Instrumentu” koncertā Daugavas stadionā, ar projektu “Nepāriet” apbraukājis Latvijas novadus. Putniņš sevi ir apzinājies kā pilna laika mūziķi, vēl joprojām saglabājot patiesu prieku par iespēju spēlēt kopā ar talantīgiem profesionāļiem, kas novērtē arī viņa spējas un idejas.
"Dažkārt piefiksēju, ka mans iekšējais pārdzīvojums ir daudz spēcīgāks, nekā reāli tas ir bijis.
Ja mēģinājuma laikā pārlieku ļaujies iekšējām emocijām, tas mēģinājuma procesu padara ļoti neproduktīvu, jo tu noslēdzies no kolektīva. Paškritikai ir savs laiks un vieta.
Mēģinājumā nevari iekrist katrā savas kļūdas radītajā bedrē. Jo ilgāk tu tur tupēsi, jo ilgāks laiks būs vajadzīgs, lai tiktu ārā. Ir jāiet tālāk!" pārdomās dalās Miķelis, atceroties laiku, kad "Nepāriet" pirmajos mēģinājumos spēlējis kopā ar Jāni Šipkēvicu, Matīsu Čudaru un Lenartu Heindelsu – mūziķiem, kuri viņā raisa cieņu un apbrīnu. Var teikt, ka "Nepāriet" koncertos Miķelis ar Matīsu ģitāru spēlē plecu pie pleca. Miķelis saka: "Matīsa Čudara muzikālās spējas varētu būt ekvivalentas tiem šahistiem, kuri vienlaicīgi spēj spēlēt desmit spēles, un, neskatoties uz to, Matīss ir palicis uzticīgs arī emocionālajam, cilvēciskajam aspektam."
Ar acu kaktiņu ielūkoties nākotnē
2019. gada nogalē Putniņš debitēs Viktora Runtuļa veidotajā izrādē “Cabaret”, kas būs nākamais profesionālais izaicinājums.
Sākotnēji Miķeļa fokusā bijusi izteikti autentiska balss, kas nav universāla, taču, piedaloties dažādos muzikālos projektos un izpildot citu autoru mūziku, vajadzība iekrāsot savu balsi pavisam dabiski atnākusi pati, un to varēs novērtēt arī šajā izrādē.
"Dziesmu ir tik daudz, un katrai ir jāatrod savs izpildīšanas veids. Ir agrīnais džezs, kas ir ļoti ritmisks. Tāpat man, sēžot pie klavierēm, gandrīz čukstus ir jādzied arī šūpuļdziesma. Un tad vēl ir Toma Veitsa dziesma, kas atkal ir pilnīgi savādāka. "Cabaret" man dod labu iespēju izpētīt savu varēšanu," saka mūziķis. Ko viņam nesīs 2020. gads? To būs interesanti uzzināt kā Miķelim, tā arī klausītājiem.
