Cikla ietvaros uzstāsies tādi pazīstami mūziķi kā Deniss Paškevičs, Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" stīgu kvartets, klavieru kvartets "Quadra", klavesīniste Ieva Saliete un arī citi mūziķi; tāpat varēs skatīties laikmetīgās dejas horeogrāfu Agneses Bordjukovas, Kristīne Brīniņas, Sintijas Siliņas izrādes; izstādes veidos scenogrāfs Artūrs Arnis un mākslinieces Liene Pavlovska, Liene Mackus; 'street art' un 'spoken word' dzejas un mūzikas improvizācijās piedalīsies dzejnieki Jānis Rokpelnis ar grupu "SIGMA", tekstgrupa "Orbīta", Raimonds Ķirķis.
Dāvis Eņģelis: Šobrīd pamazām atsākas kultūras pasākumi. Vai jums, māksliniekiem un ideju ģenerētājiem, šķiet, ka mēs lēnām atgriežamies vecajās sliedēs, vai arī kā radošiem cilvēkiem jums nepieciešams jauns izdzīvošanas komplekts? Vai ir iespējams kaut kā diagnosticēt, kas vispār notiek un notiks ar kultūras pasākumiem?
Kaspars Lielgalvis: Kolīdz ir mazāk saslimšanas gadījumu, liekas, ka viss pārgājis un iegājis atpakaļ vecajās sliedēs. Protams, ir ierobežojumi, kurus mēs centīgi ievērojam. Liels prieks, ka atkal beidzot varam rīkot pasākumus, un ceram, ka Latviju nepārsteigs otrais vilnis... Izmainījies, protams, ir tas, ka apmeklētāju skaits ir ierobežots – tas mūs iedrošinājis uzlikt ieejas maksu, jo jāsavāc noteikts skaits līdzekļu, lai šādi koncerti vispār varētu norisināties. Tiesa, kad plānojām šīs trešdienas, bija marts un aprīlis – situācija tobrīd likās daudz izaicinošāka nekā pašlaik: Tallinas kvartālā ir gana daudz apmeklētāju, cilvēkiem nav zudusi interese socializēties, tieši otrādi – tā kļuvusi vēl aktīvāka. Nevar jau zināt, cik daudz laika mums ir līdz nākamajam vīrusa vilnim, tāpēc aicinu izmantot iespēju... Prieks, ka varam organizēt koncertus māksliniekiem, atbalstot kultūras procesu turpinājumu un attīstību.
Denis, un kādas ir tavas domas un sajūtas?
Deniss Paškevičs: Pirmkārt, izsaku pateicību un apbrīnu par Tallinas ielas kvartāla dzīvotspēju un vīziju, ko Kaspars savā dzīvē nekad nav nodevis.
Zinu pēc pieredzes: katrreiz, kad Kaspars pieķeras kādam projektam ar sapni, šis sapnis īstenojas. To redzēju jau pirmajā dienā, kad vispār par kvartālu tika runāts.
Ja runājam par radošo turpinājumu, virzienā, kādā dzīvoju mūzikā, ir normāli ieturēt pauzes no skatītāja – būt radošajā darbnīcā, ģenerēt mūziku, projektus, idejas, plānot, mēģināt, testēt skaņas. Tas ir normāls process. Šobrīd esmu ļoti priecīgs uzstāties dzīvajai auditorijai, dodot tai mūziku, kas radusies. Par nākotni nezinu, jo dzīvoju šodien, un
varu tikai cerēt un ticēt, ka viss būs labi – mums atkal būs liela auditorija, ka esam uz pareizā viļņa un ka mākslai tomēr piederēs īstais, pēdējais vārds – dzīvē, mūsu valstī, domāšanas veidā un kultūras griezumā.
Pēdējā laikā tevi redzu dažādu apvienību sastāvos – ar jaunām platēm, iespaidīgu muzikālo sniegumu. Kādu lomu tavā daiļradē spēlē solo uzstāšanās?
Deniss Paškevičs: Beidzamo gadu darbs loģiski transformējies ar dažādiem muzikālajiem virzieniem, par kuriem tu tikko minēji. Viss ir kārtībā, tie turpinās, top jauni projekti un ieraksti, tiek rakstīta mūzika – viss tiek likts uz papīra, un tam pienāks savs laiks. Elektroakustiskais jeb Sonic Art projekts ir mans pēdējo gadu ikdienas notikums – turpinājums pirms gadiem piecpadsmit iesāktajiem eksperimentiem ar elektronisko mūziku džeza koncepcijā.
Šobrīd tas ir pārņēmis gan zināšanas, gan iekšējo sajūtu – meklēju vibrācijas un idejas, kas varētu ģenerēt arī kaut kādu enerģiju, lai tas tiešām dzīvotu pa īstam.
Lai nebūtu tikai tie cipari, lai tā nav programmēta lieta, bet tas, ko esmu sajutis akustiskajā mūzikā, spēlējot saksofonu, flautu vai klavieres. Cenšos ļaut tam pārdzimt arī elektroniskājā versijā – ne tik daudz digitāli. Vienmēr esmu bijis maziet nepieradināts, ar ne pārāk pareizu frizūru. Ir vēlēšanās turēties pie avangarda sajūtām, situācijām, pie akadēmiskās mūzikas pamatiem, pirmās izglītības – tas viss ir mutējis manī, nu tas ir apkopojums un process. Tie modulārie sintezatori un instrumenti, kurus izmantošu performancē Tallinas ielā – katrs no tiem dzīvos kā atsevišķs instruments. Gan polifonija, gan brīva improvizācija, gan arī konkrētas formas skaņai un idejai. (..) Pats galvenais jau ir tas, kā tu visā tajā ieliec savu sirdi – tā ir platforma garam. Un tad tā mūzika ir dzīva. Manuprāt, arī vizuālais un estētiskais faktors ir ļoti svarīgs, tāpēc
ceru, ka tas būs ne tikai audiāls baudījums, bet arī ģeometrisks un vizuāls baudījums, ja runājam par zāles ģeometriju, akustiskajām iespējām un citām pārgudrām lietām...
Kaspar, atgādināsi, kā radās ideja par "Laikmetīgajām trešdienām"?
Kaspars Lielgalvis: Ideju par laikmetīgajiem pasākumiem iesākām jau pagājušovasar – mums bija trīs eksperimentāli pasākumi, "Laikmetīgās ceturtdienas". Aicinājām dažādu mūzikas jomu pārstāvjus, lai uzzinātu, kas šodien ir aktuāls un ko mums aicināt, jo nespējam visam izsekot līdzi, kas Rīgā notiek.
Man jau no "Totaldobžes" laikiem ir ļoti paticis, ka vienā vakarā pārstāvēti dažādi žanri, dažādas jomas – mūzika, laikmetīgā deja, dzeja, vizuālā māksla. Tadējādi vienā vakarā skatītājs var dabūt vingrojumu savām dažādajām maņām, kas paliek atmiņā un varbūt arī kaut ko mazliet pamaina pašā cilvēkā,
tāpēc arī “Laikmetīgās trešdienas” organizēsim tā, lai vienā vakarā būtu gan mūzikas koncerts, gan laikmetīgās dejas vai dzejas izrāde, plus vēl varēs apskatīties arī vizuālās mākslas darbus. Gribam, lai nebūtu nekādu paužu, lai tas nebūtu sezonāls projekts, bet katru trešdienu Tallinas ielas kvartālā būtu šie pasākumi. Mēs vienkārši gribam iedibināt Rīgā jaunu vietu, par kuru cilvēki zina – ja tevi interesē laikmetīgā māksla, mūzika, deja, trešdienā vari droši nākt, un vienmēr būs kvalitatīvs piedāvājums. Programma šobrīd saplānota līdz septembra beigām.
Plašāka informācija - Tallinas ielas kvartāla mājaslapā.
