«Viņa dziesmās ir dzimtenes kods!» Ielu muzikanti spēlē Raimondu Paulu

Astoņdesmit piekto dzimšanas dienu 12. janvārī svin maestro Raimonds Pauls. Latvijas Radio lūdza savas mīļākās Paula melodijas atskaņot Rīgas ielu muzikantiem, kurus daudzi nereti būs dzirdējuši savās ikdienas gaitās. Šie ieraksti tapuši jau kopš pagājušās vasaras, kad muzikantu ielās bija krietni vairāk nekā sniegotajā janvārī.

«Viņa dziesmās ir dzimtenes kods!» Ielu muzikanti spēlē Raimondu PauluMāra Rozenberga

“Man mīļas ir “Mežrozīte”, “Miljons rožu” (“Dāvāja Māriņa”)... Repertuārā ir kādas desmit Paula dziesmas. “Mežrozīte” man ir ļoti mīļa, jo tā parādījās 1965. gadā – tajā pašā gadā, kad es piedzimu. Un es jau no bērnības ik pa laikam dzirdēju, kā “Mežrozīte” skan pa radio... Tā ir pilnīgi tāda maģiska dziesma, tik skaisti vārdi,” saka dziedātājs Uldis Leiškalns, kuru Latvijas Radio sastop Līvu laukumā.

“Raimondu Paulu es ik pa laikam satieku, mēs sveicināmies, viņš man paprasa, kā iet, vai nav auksti, vai nav pārāk maz naudas,” smaidot teic Leiškalns. “Viņa mūzikā ir kaut kāds kods! Man saskrien asaras acīs, kad domāju, kas tajās dziesmās ir iekšā... Tur ir kaut kāds dzimtenes kods. Arī dziļā padomju laikā viņa rakstītās dziesmas ir atjautīgas, asprātīgas, tur var pasmieties. “Velns lai parauj tādu dzīvi!” kā dziedāja Aija Kukule. Cilvēks jau meklē piedzīvojumu, un Paula dziesmās mēs to piedzīvojumu atrodam.”

“Agrāk spēlēju Bolderājas karavīru orķestrī, pabeidzu Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolu, braukāju arī pa ārzemēm. Tagad man ir 77 gadi, kādas ārzemes,” nosmejas trompetists Anatolijs Naboičenko, kurš parasti spēlē pie Bastejkalna tiltiņa duetā ar akordeonistu. Dienā, kad viņu sastop Latvijas Radio, Naboičenko spēlē viens – partneris ir apslimis. Aicināts nospēlēt kādu sev tuvu Raimonda Paula melodiju, viņš izvēlas “Kerijas dziesmu” no mūzikla “Māsa Kerija”. Kādas ir muzikanta attiecības ar Raimonda Paula daiļradi? “Viņš pats mums maksā, kad spēlējam!” izsaucas Naboičenko.

“Viņš ir ģēnijs, johanštraus! Kad viņš uzrakstīja “Māsu Keriju”... Tā ir pasaules līmeņa mūzika! Viņš ir mūsu, latviešu, ģēnijs. Дай, Бог, viņam veselību!”

“Leģendārais Raimonds Pauls man asociējas ar Latviju, jo es viņu uzskatu par estrādes sirdi,” saka jaunā čelliste Aleksandra Poļetajeva, kuru Latvijas Radio satiek spēlējam netālu no ''Laimas'' pulksteņa. Viņa beigusi Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolu un spēlē čellu jau 13 gadus. “Paula dziesmas ir dziedātas un klausītas vienmēr un visur, ne tikai izcilās kinofilmās un teātra izrādēs, bet arī ikdienas ģimeniskajos svētkos, tās skan mūžīgi pa radio un televizoru – tās ir visur!” Bet visvairāk Paula mūzika Aleksandrai Poļetajevai asociējas ar Dziesmu svētkiem un milzīgo koristu spēku. Ierakstā viņa izvēlējusies nospēlēt Paula dziesmu “Raudāja māte”, kas mūziķei ir mīļa gan melodijas, gan vārdu dēļ. “Tā man visvairāk asociējas ar kori un tiem pašiem minētajiem mīļajiem Dziesmu svētkiem, kur dziedot kopā ar milzīgu koristu skaitu un radot tik milzīgu spēku, šī mūzika ik sekundi pār tevi rada zosādu no baudas to radīt un dzirdēt,” viņa saka.

Mēģinājumi gandrīz ik dienas un koncerti vismaz reizi nedēļā – tāda izskatās Raimonda Paula radošā dzīve neilgi pirms viņa 85. jubilejas. Kas viņu dzen? Vizuālu multimediālu stāstu par komponistu un LTV dokumentālo filmu "Mūžīgais dzinējs. Raimonds Pauls" lasi un skaties šeit.

“Godīgi sakot, neatceros šīs dziesmas nosaukumu, tikai vārdus – “ļauj pieglaust galvu tavam plecam siltam”... Tā ir ļoti veca dziesma. (“Vēstule meitenei” - R.Paula mūzika, V.Ogas vārdi – red.) Kad tā parādījās, man ļoti iepatikās. Neviena cita mani tik ļoti neaizrāva, bet šī man likās tāda pērle kā melodija, ļoti veiksmīgs teksts, kaut kā man “aizgāja”,” saka ielu muzikants Ilmārs Graudiņš, kurš spēlē blokflautu dažādās Rīgas vietās. Latvijas Radio viņu satiek pie “Bērnu pasaules”. Graudiņš gan atzīst, ka pats savā programmā ar Paula mūziku pārāk neaizraujas. “Bet viņš ir savā vietā, un viss ir kārtībā,” pasmaida muzikants.

“Pirmkārt, viņš nekad nav devis sev atlaides – savā dzīvē, savā darbā. Viņš visu laiku ir strādājis kā zirgs.

Otrkārt, ir svarīgi būt tieši pirmajam un noturēt līmeni. Svarīgi ir arī nelaist sev klāt ļaunus cilvēkus, un viņš to ir pratis,” saka Edvīns Žako, kurš Bastejkalnā spēlē mandolīnu un tūlīt bez gatavošanās nospēlē trīs sev mīļas Paula dziesmas – “Hallo, Rostoka”, “Zilais karbunkulis” un tēmu no kinofilmas “Ilgais ceļš kāpās”. “Paulu varētu salīdzināt ar [operdziedātāju Jāni] Zāberu. Nebija un nebūs vairāk tāda dziedātāja kā Zābers, un tāpat vēl ilgi nebūs tāda mūziķa kā Pauls,” piebilst Žako.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt