Inta Zēgnere: Kaut arī kopā ar dzīvesbiedri Andželu dzīvojat Čikāgā, no Dārziņskolas laikiem droši vien vēl atceraties arī latvisko “labdien”?
Vadims Gluzmans: Jā, to neesmu aizmirsis, tāpat kā daudzus citus vārdus, diemžēl latviešu valodu kā tādu pa šiem trīsdesmit gadiem tomēr esmu zaudējis...
Taču ar Latviju esmu bijis saistīts vienmēr, neraugoties uz to, ka mana ģimene no Latvijas aizbrauca jau pirms trīsdesmit gadiem.
Bet mans pirmais skolotājs Romāns Šnē joprojām pasniedz tajā pašā Dārziņskolas 31. klasē, un tik daudz draugu palicis Latvijā. Bērnība ir viens no svarīgākajiem posmiem dzīvē, tāpēc saikne ar Latviju man nekad nav zudusi. Taču ar šo albumu un darbu pie tā saikne kļuvusi vēl stiprāka.
Vai ideja par albumu, kas būtu pilnībā veltīts Pētera Vaska mūzikai, pieder jums vai arī tā bija ierakstu kompānijas BIS iecere?
Tā bija mana ideja.
Jau pirms daudziem gadiem savā repertuārā biju iekļāvis Pētera Vaska “Tālo gaismu” un biju iemīlējies šajā mūzikā. Kādā brīdī sajutu, ka esmu gatavs to ieskaņot arī albumā.
Tad bija svarīgi saprast, ko vēl tajā varētu iekļaut līdzās koncertam. Man šķita – tas būtu pavisam loģiski, ja visu disku veltītu Pētera Vaska mūzikai, un viņa Kvartets bija pirmais šajā izvēlē. Tik izcilu skaņdarbu pēdējo trīsdesmit, četrdesmit gadu laikā kamermūzikas žanrā grūti atrast. Pēc tam nāca arī doma par “Vasaras dejām”, kuras ieskaņojām kopā ar Sandi Šteinbergu. Bet tā jau bija Pētera ideja. Viņš atbrauca uz koncertiem, ko spēlēju Helsinkos - notika viņa koncerta ieraksts, un Pēteris man iedeva “Vasaras deju” notis. Pilnībā iemīlējos šajā mūzikā... Vaicāju Sandim, vai viņš gribētu kopā ar mani to ierakstīt, un tā nu mēs satikāmies Brēmenē un pabeidzām albuma ierakstu.
Apstāsimies pie “Tālas gaismas”. Protams, ka kopš 1997 . gada šis koncerts ir ļoti iemīļots vijolnieku repertuārā, bet – lai cik nebūtu interpretu, “Tālā gaisma” katru reizi atspīdēs citādāk. Atceros, kā Marks Buškovs to kopā ar “Sinfonietta Rīga” spēlēja Bervalda zālē Stokholmā – viņa lasījumā bija ļoti daudz sāpīgas ekspresijas. Savukārt jūsu ierakstā – tā vismaz to izjutu es – ir tāds kā dziedinošs maigums un vairāk apceres.
Ļoti interesanti… Man vienmēr bijis grūti par mūziku izteikties vārdos. Bet – ja mēģinātu izskaidrot, ko šī mūzika nozīmē man, es teiktu, ka tā ir cerība. Cerība, ka rītdiena būs labāka, ka mēs kā cilvēki kļūsim labāki, ka pasaule var būt daudz taisnīgāka un tīrāka. Tas, manuprāt, ir ļoti personisks koncerts. Un tas, ko jūs sacījāt – ka katram vijolniekam koncerts skan citādāk – man šķiet, ka tas arī ir īstas, patiesas mūzikas rādītājs. Tāpat kā ar Bahu: katram no mums viņa mūzika var atklāt pavisam dažādu pieredzi, kaut klausāmies vienu un to pašu interpretāciju. Kad mūzika kļūst par komponista iekšējās pasaules atklājēju konkrētā brīdī, tā kļūst par ļoti intīmu, personisku pieredzi. Bez tam
Pētera Vaska mūzika man ir kā durvis uz bērnību. Kad spēlēju viņa darbus, tā ir kā atgriešanās pie sevis paša, pie bērna tīrības un pat naivitātes, kura vienmēr ir klātesoša Pētera darbos, lai cik dramatiski tie arī nebūtu.
Šī tīrība un neiedomājams kristāltīrs godīgums – tās ir īpašības, kas man viņa mūzikā ir ļoti dārgas. Vien ļoti nedaudziem cilvēkiem piemīt šādas cilvēciskas īpašības un vēl mazāk ir to, kuri spēj tās iedzīvināt mūzikā.
Piekrītu jums, ka mūziku nevar izskaidrot ar vārdiem, tomēr vārdos kaut daļēji var ietvert emocionālo pārdzīvojumu, ko saņemam. Un no Pētera mūzikas patiesi plūst kaut kas dziedinošs. Un vispār man šķiet, ka viņš šajā darbā vijolei uzticējis cilvēka dvēseles monologu...
Pilnīgi piekrītu! No tiem mūsdienu autoriem, kuru mūziku esmu spēlējis,
tieši Pētera Vaska rakstības stils vijolei ir viscilvēciskākais – tas ir tuvs cilvēka valodas, runas intonācijai. Rodas sajūta, it kā tu dzirdētu tekstu.
Es dažkārt dzirdu viņa mūzikā valodas melodiku un tajā saskatu līdzību ar Mocartu un Čaikovski. Arī viņu abu mūzikā vienmēr dzirdu cilvēka runas intonācijas, izteiktā vārda klātbūtni. Un nav svarīgi, tieši kādā valodā – visdrīzāk pat nekādā, bet šī sajūta paliek. Un tā ir klātesoša arī Pētera mūzikā.
Kā satikāties ar Somijas Radio simfonisko orķestri un Hannu Lintu, ar ko sadarbojāties ieraksta tapšanā?
Ar Hannu esam pazīstami daudzus gadus – esam spēlējuši ļoti dažādu repertuāru dažādās valstīs, bet draudzība ar Somijas Radio orķestri ir īpaša, jo ar šo orķestri parasti spēlējam 20. un 21. gadsimta mūziku – arī to, kas nav īpaši zināma, bet ko mēs gribam atklāt klausītājiem. Kopā esam interpretējuši Sofijas Gubaiduļinas Ofertoriju, Šnitkes Ceturto koncertu un tagad esam nospēlējuši un arī ierakstījuši Pētera Vaska “Tālo gaismu”. Somijas Radio orķestris ir pilnīgi unikāls ar savu absolūto precizitāti, neiedomājamo ātrumu, ar kādu viņi apgūst jaunu partitūru, plus vēl apbrīnojamā muzikalitāte. Tādas grupas nākas diezgan reti sastapt un tā ir liela laime – kopā strādāt.
Jums ar Hanu Lintu bija paredzēts atskaņot arī Bēthovena Vijolkoncertu.
Jā, bija ieplānots to spēlēt maijā, diemžēl šie koncerti tika atcelti...
Tāpat kā tika atcelts arī Erki Svena Tīra Vijolkoncerta pasaules pirmatskaņojums, kas jums bija plānots sadarbībā ar Frankfurtes Radio orķestri Andra Pogas vadībā – par to mums ir ļoti žēl, tāpat arī par plānotajiem Pētera Vaska “Tālās gaismas” koncertiem.
Jā, šie koncerti tika atcelti, taču ceru, ka tie tiks ieplānoti nākošajā sezonā. To koncertu skaitā, ko es piedāvāju orķestriem, kas mani aicina uz sadarbību, Pētera Vaska “Tālā gaisma” vienmēr ir pirmajā trijniekā.
Šajā albumā opuss “Vasaras dejas” jūsu un Sanda Šteinberga interpetācijā piedzīvo pasaules pirmatskaņojumu.
Jā, tas ir pasaules pirmatskaņojums, un man ir ļoti svarīgs šis fakts, ka man izdevās to paveikt. Bet – kāpēc esmu iemīlējies šajā mūzikā? Šajā nelielajā svītā ir vienkāršība, naivitāte, bet tajā pašā laikā – ļoti, ļoti liels dziļums. Bet atkal jau – katrs tajā izjutīs ko citu.
Pirmais, kas man nāca prātā – tas ir līgo, bet cilvēkiem, kuri nav saistīti ar latviešu kultūru, tas būs kaut kas cits. Taču tas nebūt nenozīmē, ka viņi nesapratīs šo mūziku.
“Vasaras dejas” ieskaņojāt kopā ar Sandi Šteinbergu, bet kā veidojāt komandu Kvarteta ierakstam?
Te man pat nebija jautājumu, ar ko gribu sadarboties... Pirms vairākiem gadiem ar Ilzi Kļavu, Reini Birznieku un Sandi Šteinbergu jau ierakstījām vienu albumu ar Maksa Bruha mūziku. Tur bija viņa Vijolkoncerts, kam pievienojām vēl arī stīgu kvintetu, kas līdz tam faktiski nebija atskaņots – bija aizmirsts un pazudis. Un šajā ierakstā ar mums kopā bija arī Maksims Risanovs, kurš arī ieskaņojis lielisku albumu ar Pētera Vaska mūziku – kopā ar kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”. Kad sākām domāt par šo albumu, bija pilnīgi dabiski, ka vērsos pie šiem pašiem mūziķiem – pie Ilzes, Sanda un Reiņa. Tieši Ilze un Reinis veica Vaska klavierkvarteta otrās versijas pirmatskaņojumu kvarteta "RIX" sastāvā. Tā kā šī mūzika viņiem ir ļoti labi pazīstama, un viņu piedalīšanās šajā ierakstā man bija ļoti svarīga.
Vai zināt, ka Pēteris Vasks nesen intervijā no visiem desmit viņa kvarteta ierakstiem tieši šo – jūsu albumā ieskaņoto – atzina par pašu labāko?
Nē, nezināju... Ļoti patīkami!
Starp citu, kā risinājusies jūsu dzīve pandēmijas laikā?
Ļoti daudzi koncerti tika atcelti. Mēs tikai varam spekulēt ar viedokli – pareizi vai nepareizi, bet tas no mums nav atkarīgs. (..) Spēlējām koncertus tiešsaistē. Daudz laika pavadu, vadot meistarklases jaunajiem vijolniekiem visā pasaulē –
beidzamo triju nedēļu laikā esmu pasniedzis meistarklases bērniem no Kalifornijas līdz pat Austrālijai, un tas ir ļoti svarīgi, ja runājam par rītdienu. Jaunā paaudze – tā arī ir rītdiena, tā arī ir cerība.
Un šodien, kad nevaram būt uz skatuves, man šķiet ļoti svarīgi viņus atbalstīt un parādīt, ka viņi un tas, ko viņi dara, ir svarīgi mums visiem. Tāpēc meistarklases uzskatu par savu misiju.
Bet, kā ir ar kamermūzikas koncertiem, piemēram, divatā ar jūsu dzīvesbiedri Andželu Joffi, ar kuru iepazināties jau Dārziņskolā? Vai nelielā klausītāju lokā jums koncerti notiek?
Plānojam koncertdarbību atsākt septembrī – gan tiešsaistē, gan dzīvajos koncertos šeit, Čikāgā. Skatoties uz savu kalendāru, ceru, ka koncerti notiks tā, kā ieplānots. Ceru, ka atsāksim normālu koncertdzīvi.
Reiz sacījāt, ka pēc Šostakoviča atskaņošanas naktī nevarat gulēt. Kā ir pēc Pētera Vaska mūzikas atskaņošanas?
Pēc atskaņojumiem man mēdz būt ļoti dažādas izjūtas – gan liels satraukums, gan nomāktība.
Bet pēc Šostakoviča un Vaska mūzikas ir pilnīga iztukšotības sajūta – taču ne jau sliktā nozīmē, nē. Tā ir sajūta, ka esi atdevis šai mūzikai un tās atklāšanai sevi visu un tevī vairs nav palicis nekā.
Bet tas ir dabiski un tieši tā ir tā iedvesma, kas mūs spārno.
