Vijolnieka Gluzmana un LNSO izpildījumā skanēs «jauns Bēthovens»

Lai gan Bēthovena skaņdarbi ir plaši pazīstami, katrā koncertā tas tomēr ir „jauns Bēthovens”, intervijā Latvijas Radio atzīst pasaulslavenais vijolnieks, bijušais rīdzinieks Vadims Gluzmans, kurš kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) piektdien, 4.aprīlī, Lielajā ģildē izpildīs Ludviga van Bēthovena Vijoļkoncertu Re mažorā op. 61. 

Mākslinieks atzīst, ka spēlēt Rīgā ir daudz bailīgāk, jo viņš zina, ka zālē sēž daudzi cilvēki, kuri viņu pazīst jau kopš bērnības, tādēļ, šeit uzstājoties, izjūt daudz lielāku atbildību. Taču Rīga joprojām ieņem nozīmīgu vietu vijolnieka dzīvē.

„Rīgai manā dzīvē ir īpaša vieta. Te jūtos kā atgriezies bērnībā. Mācījos Dārziņskolā un ikreiz, atbraucot uz Latviju, šķiet, ka varu uz sevi paskatīties no malas," saka Vadims.

Rīgā viņš iegriežas diezgan bieži – gan koncertējot, gan kopā ar ģimeni vienkārši atpūšoties.Pēdējos gados Vadims muzicējis kopā gan ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, gan kamerorķestri "Sinfonietta Rīga".

Gluzmans reiz teicis, ka solistam svarīgākais ir atrast kopīgu elpu ar orķestri.

Tomēr katrs koncerts pat ar pazīstamu kolektīvu allaž ir kas jauns. Taču – mēs visi pārstāvam vienu skolu, esam mācījušies pie vieniem pedagogiem, tāpēc mana nojauta saka – būs labi," prāto Vadims Gluzmans.

Vijolnieks atzīst, pēdējā laikā daudz nācies spēlēt jauno mūziku, tādēļ šoreiz tika nolemts atgriezties pie klasikas. Lai gan Bēthovena skaņdarbi ir plaši pazīstami, katrā koncertā tas tomēr ir „jauns Bēthovens”, un tā universālo valodu saprot gan latvieši, gan ķīnieši un spāņi, un tā ir mūzika, kas cilvēkus vieno, uzskata Gluzmans.

Tieši Bēthovens ieņem nozīmīgu vietu Vadima Gluzmana muzikālo vērtību skalā.

„Bēthovenu izjūtu kā kaulu smadzenes. Viņa mūzikai raksturīgi lieli kontrasti – ritmiski, dinamiski, dramatiski. Tāpēc galvenais uzdevums viņa mūzikas atskaņošanā – atrast līdzsvaru. Tāpēc ikreiz, spēlējot Bēthovenu, pārņem sajūta kā kāpjot Everestā, nekad tā pa īstam nesasniedzot virsotni," atzīstas Vadims Gluzmans.

No savas izslavētās, izcili skanīgās Stradivari vijoles mākslinieks nešķiras jau 16 gadus.

„Ne ar vienu citu instrumentu neesmu bijis kopā tik ilgi! Tai ir 324 gadus sena un neparasta vēsture. Savulaik tā piederējusi Leopoldam Aueram; ar to ticis pirmatskaņots gan Aleksandra Glazunova Vijoļkoncerts, gan spēlēti visi slavenie solo Čaikovska baletos „Apburtā princese", „Gulbju ezers", „Raimonda". Visi meistari taču savulaik rakstīja Aueram un viņa vijolei," stāsta Gluzmans.

Vijolnieks neslēpj, ka pirmo reizi paņemot šo Stradivari instrumentu rokās, bijis baisi, bet ar laiku nedrošības sajūta mazinājusies, jo nācies saprast, ka viņš ir tikai viens no daudzajiem mūziķiem, kam lemts šo instrumentu spēlēt.

„Mēs, vijolnieki, nevaram un nedrīkstam būt šāda instrumenta saimnieki; labākajā gadījumā esam kuratori. Varbūt skan mistiski, bet arī man vijole šķiet dzīva, ar savu dvēseli. Reizēm tā jāpierunā, reizēm jāļauj atpūsties. Kā jebkurai dzīvai būtnei," prāto Vadims Gluzmans. „Vijole nespēlē pati, bet arī es - nē. Es neesmu nekas bez šīs vijoles."

Koncerts "Viva Beethoven" skanēs arī Latvijas Radio „Klasika” tiešraidē, piektdien, 4.aprīlī, plkst. 19.

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti