Pa ceļam ar Klasiku

Klāt Ventspils koncertzāles "Latvija" atklāšana! Saruna ar Raimondu Tigulu un Māri Sirmo

Pa ceļam ar Klasiku

Māris Sirmais par koncertzāli "Latvija": Ar savu aprīkojumu un piedāvājumu tā ir unikāla

Vijolniece Kristīne Balanas: Mūzika vienmēr mani izglābj

Vijolniece Kristīne Balanas: Mūzika vienmēr mani izglābj

"Mūzika vienmēr mani izglābj. Ja dzīvē gadījušās kādas problēmas, aizeju paspēlēt vijoli, nomierinos, tā ir kā meditācija, kā glābiņš šajā pasaulē,” saka starptautiski atzītā vijolniece Kristīne Balanas, kura 24. jūlijā Dzintaru koncertzālē Jūrmalas festivāla ietvaros atskaņos Fēliksa Mendelszona Vijolkoncertu miminorā. Koncertu tiešraidē varēs baudīt Latvijas Radio 3 - "Klasika" ēterā.

Latvijā mūziķe ieradusies taisnā ceļā no Londonas: "Tur gan atpūtos, gan veicu dažus ierakstus saviem nākotnes video, bet abas ar māsu gatavojamies arī saviem dueta koncertiem.”

Aiz muguras Kristīnei Balanas debija Kārnegī zālē Ņujorkā "Siemens" fonda sadarbības programmas ietvaros. "Savulaik piedalījos ARD konkursā, un "Siemens" programma izvēlējās laureātus tieši no tā, un mums sākās ļoti laba sadarbība,” stāsta jaunā mūziķe. "Sākumā uzstājāmies privātā koncertā visiem "Siemens" vadītājiem un viņu sabiedrotajiem, vairāk iepazīstinot viņus ar kultūru, jo šis fonds atbalsta operu, mākslu, inovācijas. (..) Viņi ļoti cenšas sevi sasaistīt ar mākslu, un koncerts Ņujorkā bija viņu organizēts, lai popularizētu klasisko mūziku un kultūru, ar nolūku savienot Berlīnes mākslas scēnu un Ņujorku. Zināmā mērā tas bija politisks, taču ļoti interesants pasākums – liels gandarījums bija tur uzstāties.

Viss bija kā sapnī arī laika zonas dēļ. Nevarēju ne kārtīgi izgulēties, ne pamosties. Sajūta tāda, ka visu vēroju no malas. Taču koncerts pagāja ļoti, ļoti labi, orķestris, ar kuru sadarbojos, bija pretimnākošs.

Bieži vien valda stereotips, ka Amerikā viss ir neīsts, mīlestība pret mūziku nav tik dziļa kā mums, eiropiešiem. Jā, amerikāņiem varbūt ir cita kultūras izjūta, taču šis "Ensembe Connect", kas ir galvenais rezidences orķestris Kārnegī zālē, bija tik ļoti pretimnākošs! Spēlējām bez diriģenta – pirmo reizi atskaņoju Mendelszona reminora koncertu, kas bija jāiemācās nepilna mēneša laikā. Lai visas partijas iemācītos no galvas un spētu vadīt - tas bija diezgan liels pārbaudījums…”

Noņemt visu lieko

Balanas neslēpj – uzstāties kā atskaņojuma vadītājai bez diriģenta viņai patīk tīri labi. "Man ļoti patīk, ka šādā gadījumā koncerts pārvēršas kamermūzikā – mūziķi jūtas atbildīgāki, vairāk iesaistās, un tas ļoti palīdz mazākos skaņdarbos – piemēram, Baha vai Mocarta darbos.

Visvairāk patīk tas, ka uz skatuves var "trakot" un ka tā ir tikai mana atbildība – ja kaut kas noiet greizi, varu vainot tikai sevi. Taču ar diriģentu tomēr ir drošāk…

Ja esmu vadītāja, man arī jāvada mēģinājumi, un tādos gadījumos sākumā izjūtu barjeru, jo esmu pieradusi vienkārši klusēt vai kaut ko pačukstēt diriģentam. Arī Ņujorkā jutos dīvaini – orķestrī visi bija vecāki par mani, un man nu jāsaka, ko darīt, ka tas nav labi vai tas ir slikti… Bet viņi bija ļoti pretimnākoši, vēlējās sadarboties, un viņiem pašiem arī bija idejas. Ļoti ātrā laikā atradām kopsaucēju,” stāsta vijolniece, kura atskaņojuma vadītājas ampluā iejutusies arī Vācijā un Parīzes filharmonijā.

Kur īsti slēpjas grūtības tāda veida muzicēšanai? "Šādos gadījumos vienmēr jānoņem viss liekais!

Ja spēlēju solo ar diriģentu, varu taisīt "lielo mākslu", kustēties, iziet uz nevajadzīgām ārišķībām. Ja pati vadu orķestri, nedrīkstu lieki kustēties un kaut ko rādīt nevietā, katram žestam jābūt pārdomātam un pamatotam. Jo vairāk rādi, jo tas zaudē vērtību un beigās orķestris tevi vienkārši ignorē."

Interesanti, ka superpopulāro Mendelszona Vijolkoncertu miminorā, kas skanēs arī Dzintaru koncertzālē, Kristīne Balanas nemaz tik daudz nav spēlējusi, kaut repertuārā tas ir jau kopš skolas gadiem. Viņa neslēpj – ar gadiem mainās redzējums par šo skaņdarbu. "Īstenībā tas ir ļoti sarežģīts skaņdarbs gan tehniski, gan emocionāli, bet to nedrīkst likt manīt. Uzskatu, ka tas ir viens no grūtākajiem vijoļkoncertiem. Jaunībā vairāk var paļauties uz izjūtu, to spēlējot, bet, jo kļūsti vecāks, jo vairāk sāc domāt, kāpēc to dari, ka tas nav tik vienkārši. Mūzika kaut kā uzrunā citādāk."

Mūzika nav bizness!

Savu dzimšanas dienu maijā Kristīne Balanas sagaidījusi Čīlē, kalnos. "Izlēmu divas nedēļas atpūsties no mūzikas - izvēlējos respektēt novēlējumu dzimšans dienā un nolēmu, ka cilvēks tomēr ir svarīgāks.

Jo šodien mēs kaut kā fokusējamies tikai uz sevis pierādīšanu – sak, es gribu būt labāks, sasniegt arvien vairāk, un sevi kā cilvēku noliec novārtā. Tas, ko tu dari, kļūst aizvien svarīgāks par tevi pašu.

Čīle ir neskarta zeme, tur ir mūža meži, kas nekad mūžā nav bijuši izcirsti. (..) Tā bija ļoti īpaša pieredze ar ļoti maz cilvēkiem un ļoti daudz dabas. Pasaule tur šķiet tik plaša! Un tad es tā nodomāju – mēs te cenšamies pērties pa savām profesijām – un klasiskā mūzikas pasaule īstenībā ir tāds mazs pīļu dīķītis visā plašajā mūzikas industrijā… Filozofiski tas bija ļoti noderīgs brauciens. Man ļoti patīk ceļot arī bez mūzikas. Negribas to saukt par biznesu, bet...

Kad pārcēlos uz Londonu, biju naiva – domāju, ja labi spēlēšu, viss būs kārtībā, bet īstenībā kā jauna mūziķe jutos šokēta, kā strādā līderisms, draugu sistēma. Tu esi jauns, viens pats svešā zemē, ar pilnīgi svešu valodu; tu centies sevi pierādīt un strādā, bet īstenībā tas nav svarīgākais…

Par cilvēka dabu atklāju tādas lietas, kuras šobrīd nu jau man liekas pilnīgi normālas... Tik un tā domāju – mūzikā galvenais ir saglabāt cilvēcību un atcerēties, kāpēc tu to dari, jo bieži vien satieku mūziķus, kuriem ir visādas stratēģijas, tas ir kā bizness. Bet es tik ilgi necīnījos un sevi nemocīju tādēļ, lai pelnītu vai taisītu biznesu! Man tas liekas šausmīgi, pilnīgi zosāda uzmetas...

Mūzika ir lieta, kas vienmēr mani izglābj. Ja dzīvē gadījušās kādas problēmas, aizeju paspēlēt vijoli, nomierinos, tā ir kā meditācija, kā glābiņš šajā pasaulē.”

Vaicāta, kur uzlādē baterijas, Balanas labprāt atklāj: "Dabā. Kopā ar draugiem, ģimenē. Man patīk māksla, grāmatas. Ļoti patīk arī izgulēties, neslēpšu. Tagad vērojama apsēstība ar to, cik tu vari dienā izdarīt: tu visu laiku itin kā sacenties ar kādu ideālo cilvēku..."

Priekšā daudzas debijas

Turpmākie radošie plāni Kristīnei Balanas ir plaši un bagātīgi.

"Kopā ar māsu Margaritu šogad atkal piedalīsimies vienā filozofijas koncertā jeb seminārā Venēcijā, pēc tam mums ir koncerti Cēsu Mākslas festivālā, kur atskaņosim Filipa Glāsa dubultkoncertu. (..) Būs arī debija ar Londonas Karalisko simfonisko orķestri un Andri Pogu. Ar māsu debitēsim arī kopā ar Barselonas simfonisko orķestri, spēlējot Brāmsa Dubultkoncertu, tāpat ari ar Zārbrikenes Radio orķestri. Tad vēl Berlīnes filharmonijā spēlēšu Kabaļevska vijoļkoncertu, kas vēl jāiemācās. Ar Maltas filharmonisko orķestri atskaņošu Bārbera Vijolkoncertu, un kopā ar Margaritu tur spēlēsim arī Jozefa Kalejas labdarības koncertā. Latvijā būs koncerttūre kopā ar Andreju Osokinu un māsu - brauksim pa Latvijas muižām. Tas būs oktobrī, un vēl plānoti ieraksti un traki video.

Cenšos to trakumu kaut kā nomierināt, darot arī kaut ko konservatīvāku - spēlējot koncertus.”

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti