Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" viņa stāsta par savu pedagoģisko pieredzi, kas kļūst aizvien bagātāka, par Bahu, ko 20. novembrī kopā ar klavesīnisti spēlēs Vāgnera zālē, un diriģentu Vasiliju Sinaiski, kura vadībā kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri tikko uzstājusies kā pirmā vijole.
Pirmās vijoles faktors
Liene Jakovļeva: Kad mūsu saruna skanēs "Klasikā", būs jau izskanējuši divi koncerti ar Vasiliju Sinaiski pie diriģenta pults. Un varbūt daudziem klausītājiem būs radies jautājums: Eva Bindere – pirmā vijole, koncertmeistare Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī? Mūsu koncertdzīvē tā nav ierasta prakse – mainīgi koncertmeistari patstāvīgās koncertvienībās. Bet vai tavā dzīvē tā ir ierasta prakse – laiku pa laikam iesaistīties kādā kolektīvā un būt tam par pirmo vijoli?
Eva Bindere: Pēdējā laikā – jā! Pārsteidzošā kārtā pirms divām nedēļām jau otro reizi biju pieaicinātā koncertmeistare "Orchestra Sinfonica Siciliana": šis orķestris, kas bāzēts Palermo, ir patstāvīgs un liels simfoniskais orķestris ar ļoti senām tradīcijām un īpašs ar to, ka Itālijas dienvidos tas ir viens no retajiem orķestriem, kas nav teātra orķestris, jo pārsvarā visi orķestri ir piesaistīti teātriem.
Tas man bija tāds liels izaicinājums, jo nedēļas laikā kā koncertmeistarei bija jānospēlē trīs dažādas programmas, pie tam vienā no tām jāielec: kopā ar diriģentu, kādreizējo vijolnieku, Čaikovska konkursa laureātu Jevgēņiju Buškovu atskaņojām Brāmsa simfoniju, pirms tam to mēģinot tikai pusotru stundu. Tā kā tas bija patiešām pārbaudījums.
Bet pēdējo gadu laikā esmu diezgan daudz spēlējusi Dānijā, daudz spēlēju Alborgā, jo viņiem šobrīd ir vakanta gan otro vijoļu koncertmeistara vieta, gan otrā koncertmeistara vieta, un tad nu es tur, būdama pieaicināta, esmu sēdējusi uz dažādiem krēsliem. Joprojām mēdzu spēlēt ar "Oksfordas filharmoniķiem", kur esmu otro vijoļu koncertmeistare – pirmās vijoles vada Londonas Simfoniskā orķestra koncertmeistars, un tur ir ļoti daudz interesantu mūziķu, piemēram, Baireitas festivāla orķestra pirmā oboja. Katrā gadījumā tas ir interesanti.
Vai orķestra skanējums, orķestra seja kaut vai dažu mēģinājumu procesā var mainīties atkarībā no pirmās vijoles, no koncertmeistara?
Noteikti! Pati esmu piedzīvojusi, ka orķestris var spēlēt pilnīgi savādāk. Pirms pusgada mums bija koncerts Kārnegija zālē ar Maksimu Vengerovu un to pašu Oksfordas projektu. Mēģinājām kopā ar Karminu Lauri, kurš ir Londonas Simfoniskā orķestra otrais koncertmeistars. Viņam bija radušās problēmas ģimenē, tāpēc viņš nevarēja lidot uz Ņujorku, un tad ar mums spēlēja Londonas Karaliskā filharmoniskā orķestra koncertmeistars: divi pilnīgi dažādi cilvēki, un tas viss izklausījās arī pilnīgi savādāk! Tas tā ir, jā.
Kāda tev šobrīd ir sajūta būt kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, kurā ir daudz tavu studiju biedru, paziņu, cilvēku, ar kuriem kādu laiku neesi satikusies? Cilvēkiem, kas, iespējams, tev kādreiz dzīvē ir bijuši svarīgi?
Man jāsaka tieši tāpat, kā parasti saka Kristīne Blaumane – ka vienmēr ir ļoti patīkami atgriezties pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra. Vienmēr tas ir bijis patīkami, jo atmosfēru jau tomēr jūt.
Man jau no bērnības ir ļoti liels respekts pret šo orķestri, man ir ļoti daudz atmiņu. Lai arī šobrīd, protams, šeit spēlē pilnīgi citi cilvēki, man šķiet, ka tur tomēr ir kaut kāds cilvēciskais moments, kas būšanu pie viņiem dara ne tik sarežģītu.
Tur ir arī mani bijušie studenti, kas arī ir ļoti patīkami. Bet tur ir cilvēki, kurus es pazīstu sen – piemēram, altu grupas koncertmeistars Arigo Štrāls vai čellu grupas koncertmeistare Diana Ozoliņa. Un es zinu: ja es viņiem spēlēšu pretī, viņi man spēlēs pretī, un tas nebūs sarežģīti.
Ieviņa zvana Sinaiskim
Vai ar Vasiliju Sinaiski šī ir tava pirmā profesionālā sadarbošanās?
Jā, jā! Nācu uz pirmo mēģinājumu ar samērā lielu satraukumu, jo mana mamma Ilze Graubiņa savulaik ļoti, ļoti bieži un regulāri spēlēja kopā ar maestro. Un te nu es nevaru nepieminēt kādu epizodi no manas bērnības: mums mājās bija tāda grāmatiņa, kurā tika iegrāmatots, ko es, maza būdama, esmu izstrādājusi... Un vienā dienā māmiņa ierakstījusi, ka Ieviņa – mani mājās sauca par Ieviņu – šodien zvana no sava sarkanā plastmasas telefoniņa, un uz jautājumu, kam tu, Ieviņ, zvani, Ieviņa saka – es zvanu Vasilijam Sinaiskim!
Tātad Vasilijs Sinaiskis tev bērnībā bija kas īpašs?
Jā, tāds liels un svarīgs cilvēks, kuram es varēju piezvanīt... Man acīmredzot bija konkrēta vēlēšanās ar viņu sazvanīties! (smejas) Tolaik biju daudzos koncertos. Dzintaru koncertzālē staigāju augšā, lejā, iekšā, ārā, kamēr orķestris mēģināja. Diezin vai maestro mani atceras, jo, ja arī es tur biju, mēdzu sēdēt zem klavierēm. Katrā gadījumā man ir interesanti, ka tās bērnības atmiņas ir tieši tādas.
Šobrīd Andrejs Osokins spēlē Britena klavierkoncertu, un man ārkārtīgi patīk, kā klavieres skan kopā ar "pizzicato" orķestrī. Es to nevaru izskaidrot, bet rodas kaut kāds akustiskais fenomens, kas mani ārkārtīgi valdzina jau kopš bērnības. Un man ļoti patīk, kā orķestris izklausās kopā tieši ar klavierēm. Nezinu, kādēļ, bet tur ir kaut kāda nianse... Tas "pizzicato" vilnis aiziet pa zāli, un, ja klavierēs ir ātra, dzidra faktūra, man liekas, tas efekts ir vienkārši vienreizējs! Tāda "deja vu" sajūta.
Un interesanti, ka 1975. gada septembrī, tieši pirmajā koncertā, kad maestro Vasilijs Sinaiskis ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri muzicēja savā jaunajā ampluā kā galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs, tava mammīte Ilze Graubiņa, kuru šonedēļ atcerējāmies dzimšanas dienā, spēlēja Rahmaņinova Rapsodiju par Paganīni.
Nezināju, ka tas bijis atklāšanas koncerts! Bet šis ieraksts ir brīnišķīgs no visiem aspektiem.
Vai gāji uz mēģinājumu ar baiļu, varbūt neziņas sajūtu? Tā ātri pazuda vai arī – vispār ir pazudusi?
Nē.
Jo vecāka kļūstu, jo vairāk pieredzes man ir, jo spilgtāk manī izteikta ir realitātes sajūta. Man ir ļoti liels respekts pret izpildītājmāksliniekiem, apzinoties, cik ļoti sarežģīta ir mūsu profesija.
Un vēl lielāks respekts ir pret tiem izpildītājmāksliniekiem, kuriem piemīt muzikāla nozīmība: un pret maestro Sinaiski man šāds respekts viennozīmīgi ir – tā ir dzīva vēsture, saite ar laiku, kas Lielajā ģildē bijis pirms trīsdesmit, četrdesmit un vairāk gadiem, ja rūpīgāk paskaitām. Man šķiet, ka tā ir arī tā iekšējā atbildības sajūta. Nupat lasīju interviju ar Elīnu Garanču, kas man ļoti patika: Elīna arī tā saka – ka no tevis sagaida arvien vairāk, vairāk, vairāk... Mēs apzināmies, ka mums jāattaisno kādas ekspektācijas, bet mūsos jau arī ir tas cilvēciskais faktors – neesam mašīnas. Jebkuram māksliniekam ir jāsagatavojas. Tā ka es gribu teikt, ka tā īsti un pilnīgi bez uztraukuma, bez nekāda saviļņojuma – man šķiet, ka tas tā kā nebūtu pareizi. Būtu labi, ja vienmēr varētu ar vēsu prātu to visu nolikt malā, bet tad kaut kas nebūtu tā, kā pienākas.
Ne skrējiens, bet ripošana
Pirms mūsu sarunas tu teici, ka šobrīd ar 24 stundām diennaktī tev ir par maz un varētu strādāt vēl un vēl. Un tā jau veidojas pat tādas kā šķēres: tu tikko teici, ka māksla – tā ir pasaule, kurā ir jāiedzīvojas, tu nevari skriet, skriet un skriet no viena projekta pie cita, pārlidot un visu laiku atrasties dažādās zemeslodes vietās. Kaut kam tevī pašā ir jānobriest. Tai pašā laikā dzīve tevi vienkārši dzen! Mūsu iepriekšējā saruna bija dīvaina – tā bija telefonintervija pandēmijas laikā: tevi sazvanīju tavās mājās Itālijā un, lai gan tu teici, ka ar studentiem strādā attālināti, viss kopumā bija apstājies. Tad nu laikam tas apstādināšanas brīdis tagad tiek kompensēts ar milzu skrējienu.
Man šķiet, ka tas skrējiens vairs nav skrējiens, drīzāk tāda ripošana. (smejas) Es šobrīd pēkšņi esmu nonākusi sev jaunā izejas punktā, kad manas pedagoģiskās aktivitātes kļuvušas par manu vislielāko aizņemtības daļu, jo mēs ar vīru, vijolnieku Pāvelu Bermanu, strādājām privātajā mūzikas augstskolā Itālijā, Pjemontā, gandrīz pie Francijas robežas, un tur ir vēl dažādi brīnišķīgi mūziķi, brīnišķīgi profesori. Jau divus gadus man tur ir soloklase.
Sāku ar diviem studentiem, un šobrīd, ja nemaldos, ir jau sešpadsmit… Klase ir absolūti pilna, un tas prasa ļoti daudz darba, jo tur ir cilvēki ne tikai no Itālijas – studenti lido no dažādām pasaules malām, viņiem ir dažādi mērķi, un viņu līmenis ir ļoti augsts.
Caur šo skolu izgājušas trīs igauņu meitenes, visas no Pāvo Jervi vasaras akadēmijas, pie manis tur šobrīd mācās arī mana bijusī studente Ilze Tomaševska. Tas prasa ļoti daudz laika, jo šeit mācās cilvēki, kuriem ir solistu ambīcijas – viņi gatavojas konkursiem, tāpēc jāpatur galvā ļoti liels repertuāra daudzums, visiem jādod programmas, un ir jāsaprot, kas kuram no viņiem šobrīd būtu labāks. Viņi visi ir jāvirza. Kopumā ar studentiem kopā paredzētas četrpadsmit stundas gadā, bet vēl ir arī tāds augstākais meistarkurss – ja kāds tiešām ir solists un viņš gatavojas, teiksim, kādam konkursam, tā var būt arī divdesmit viena stunda gadā. Darba apjoms ir ārkārtīgi liels un intensīvs, jo skaidrs: ja cilvēki maksā par to lielu naudu – būsim godīgi, šī akadēmija ir dārga – un viņi lido no Londonas, no Amsterdamas un dažādām citām Eiropas vietām, jāstrādā pa astoņām, deviņām, desmit stundām dienā, un tas iet tikai ar vienu pārtraukumu. Tā ir liela mentāla slodze, jo cenšamies studentiem dot labāko, ko varam. Tā nu šobrīd no diviem studentiem esmu nonākusi punktā, kad šīs stundas aizņem pa nedēļai katru mēnesi.
Turklāt man ir vēl viena konservatorija – tā ir valsts konservatorija Sardīnijā, kur esmu uzvarējusi dokumentu konkursā, esmu ietikusi itāļu ļoti birokrātiskajā valsts pasniegšanas sistēmā, kas faktiski reālajā dzīvē nozīmē to, ka esmu apstiprināta profesores vietā, bet īsti vēl itāliski nerunāju.
Visas šīs lietas nāca viena otrai virsū. Iedomājies, ja tev pēkšņi rīt būtu jāsāk pasniegt stundas franciski... Viena lieta ir nonākt tajā vidē, bet otra lieta – pašam runāt, vadīt stundu, zināt terminoloģiju, spēt izlasīt direktora rīkojumus. Itāļu birokrātiskā valoda, dokumentu valoda ir pilnīgi kaut kas cits nekā sarunvaloda. Godīgi sakot, man šis pavasaris bijis ļoti liels izaicinājums. Esmu jutusies tā, kā tas mazais kucentiņš, kuru iemet aukstā ūdenī, un tad viņš ķepurojas, ķepurojas, kamēr piepeld pie laipiņas. Mana laipiņa ir ļoti iecietīgie studenti, kuri man joprojām izlabo valodas kļūdas. (smejas)
Dokumentu konkurss – ko īsti tas nozīmē?
Itālijā nav, teiksim, kā Vācijā, kur jāspēlē konkurss, lai dabūtu vietu. Itālijā ir jāpiestāda ārprātīgs daudzums visādas dokumentācijas. Man nācās rakties tīmeklī, meklēt atsauces uz "Kremerata Baltica" koncertiem, kuros esmu spēlējusi solo, bija jākopē disku vāciņi…
Nekad neesmu īpaši vākusi ne programmiņas, ne arī diskus, man nekad nav šķitis, ka tas kaut kādā ziņā ir svarīgi. Tagad izrādījās, ka tas ir ļoti svarīgi. Man nācās prasīt izziņas teju no visiem festivāliem un orķestriem, kuros esmu bijusi, lai man būtu rakstisks apliecinājums. Tā bija viena ļoti, ļoti traka lieta! (smejas)
Bet vismaz pūles bija tā vērtas!
Jā, esmu dabūjusi šo vietu, un manā klasē jau ir viena latviešu meitene un vēl viena igauņu meitene, tā ka man jau arī tur palēnām rodas savs kontingents.
Un tas droši vien nozīmē arī to, ka Latvijas Mūzikas akadēmijā tevi vairs sastapt nevar.
Īsti vairs nevar sastapt – jau kādu laiku esmu atteikusies no akadēmiskā profesora statusa un esmu pārgājusi viesprofesores statusā. Pie manis šobrīd mācās viena meitene. Bet kopumā tas vairs fiziski nav apvienojams. Mans studentu kopskaits šobrīd ir apmēram divdesmit pieci cilvēki, slodze ir ārkārtīgi liela, tāpēc tas principā nav apvienojams.
Un vēl pašai jāspēlē!
Ja vēl pašai jāspēlē, tad tas tiešām kļūst par izaicinājumu.
Mācību vietne, kurā daudz kas ir citādi
Ja es tagad minēšu tādus vārdus kā "Monteverdi Circle"…
Tas ir mana vīra un mans pandēmijas laika projekts, kurš pašlaik tikai sāk uzņemt apgriezienus.
Pandēmijas laikā to izdomājām un ieguldījām tajā ļoti daudz laika: gribējām radīt mācību vidi tīmeklī, kurā būtu kas vairāk un citādāk, nekā piedāvā jau pastāvošās platformas. Jo man šķita, ka tas produkts, kuru rada, piemēram, "DakApp" vai "The Violin Channel" –
tos visus pēc tam pārpērk "Medici", un tur ir ļoti daudz vienu un to pašu lietu. Man un Pāvelam ir dažādas idejas.
Vai nezinātājam vari pateikt, kas ir "DakApp"?
Tā ir tīmekļa vietne, kurā par naudu var abonēt dažādas meistarklases. Viņi gan pašlaik ir nomainījuši ampluā, bet nu – "DakApp" bija ļoti liels spēlētājs interneta vidē, kas attiecas uz tiešsaistes video. Piemēram, kāds ļoti pazīstams vijolnieks strādā ar Čaikovska koncertu, un tad tu vari to skatīties.
Bet jautrākais brīdis bija šāds... Izveidojām "Monteverdi Circle", visu šajā vietnē angliski esmu uzrakstījusi es, visu konceptu esam paši izdomājuši, un pēkšņi pienāk brīdis, ka "DakApp", kas ir "Medici" partneris, ir norakstījuši mūsu tekstus... (smejas) Tas notika pirms apmēram diviem mēnešiem. Tad es sapratu, ka esam uz pareizā ceļa.
Drusku pasmaidījām par to. Šobrīd strādājam pie videomateriālu sērijas, kurā būs vairāku ļoti pazīstamu mūziķu meistarklases. Viens no tiem ir pianiste Rena Šereševska, kura ir ārkārtīgi pieprasīta pedagoģe. Ar viņu ierakstījām piecas vai sešas meistarklases – kad viņa būs noskatījusies visu materiālu, viss tiks publicēts. Būs arī diriģents Daniels Orens, viņš Itālijā ir ļoti plaši pazīstams, viens no "Arena di Verona" diriģentiem, diriģējis daudzviet pasaulē, arī Rīgā. Viņš brīnišķīgi strādā ar itāļu operu un dziedātājiem, un arī viņa meistarklase mums ir. Jā, mums ir šāds projekts –
gribam radīt lietas, kurām mēs ticam, sadarboties ar mūziķiem, kuriem mēs ticam kā muzikālajā, tā pedagoģiskajā ziņā.
Tas ir ļoti liels darbs, kas nenotiek ātri, – mums arī nav sponsoru, ļoti daudz esam ieguldījuši paši savu naudu. Tagad pienācis brīdis, kad ļoti jāuzmanās, lai kāds nenozog tavu ideju. Jo esam tikai savas izaugsmes pirmajā pakāpienā.
Tātad pandēmija ar attālināto darbu tomēr kaut kādus augļus ir nesusi, un tu uzskati, ka tomēr šāds attālinātais darba veids tiešsaistē ir vērtīgs, derīgs, noderīgs un attīstāms?
Absolūti! Tiešsaistes stundas kvalitāte var būt ļoti augsta. Ir speciāla vietne, ar kuru nupat noslēdzām līgumu: to izveidojuši itāļi, ar viņiem šobrīd sadarbojas ļoti daudzas augstskolas – viņu kvalitāte kļūst arvien augstāka. Ir ļoti svarīgi sabalansēt video kvalitāti ar skaņas kvalitāti. Jo no sākuma tas vienkārši bija skaļi. Tagad, ja studentam ir pat ļoti vienkāršs mikrofons, stundas kvalitāte ir ļoti augstā līmenī. Tāpēc arī "Monteverdi" vietnē speciāli esam ievietojuši paraugus. Mūsu pirmā veidotā meistarklase bija ar slaveno čellistu Stīvenu Iserlisu – ierakstījām dažas meistarklases un ielikām kā paraugus, cik ļoti labi tas funkcionē. Studenti bija pilnīgā sajūsmā. Katrā ziņā vijoli spēlēt var ļoti labi. Mūsu pieredze arī rāda – jo labāks students, jo augstākā līmenī viņš ir, jo labāki rezultāti. Piemēram, Paganīni konkursa laureāts, itālis Džuzepe Džiboni, kas jau daudzus gadus ir mana vīra Pāvela Bermana audzēknis, dzīvo Neapolē, un viņi turpina strādāt tieši šajā vietnē. Un viņš ir ļoti apmierināts.
Bahs un dusošā princese
Tūlīt tev beigsies šis īsais brīdis Latvijā, bet drīz taču tu atkal atgriezīsies – šoreiz ar Bahu!
Jā, atgriezīšos ar Bahu, un
20. novembrī abas ar brīnišķīgo Ainu Kalnciemu spēlēsim trīs no sešām Baha sonātēm vijolei un klavesīnam Vāgnera zālē.
Vakaram aplūkojām Vāgnera zāli un izlēmām, ka spēlēsim lejā, garderobē, jo zāle liekas liela, tukša un šobrīd skumja. Man ir skumji skatīties uz tām plaisām. Arī praktisku apsvērumu dēļ – drīz varētu mainīties laika apstākļi un zāli nav iespējams piesildīt: logi ir kritiskā stāvoklī. Bet lejā viss ir tādā pašā skaistā tēraudzilā krāsā, kā bijis – tas viss izskatās pēc princeses, kura ir ļoti ilgi aizmigusi. Tāds ir mans iespaids par šo vietu, par kuru man ir tik šausmīgi daudz visādu atmiņu, ka domāju – kāpēc ne? Varētu ielikt dažus krēslus, izslēgt gaismu un uzlikt vienu lampu uz klavesīna un mazo lampiņu uz pults, un tādā mākslinieciskā atmosfērā – nepavisam ne oficiālā zāles atmosfērā – 45 minūšu garumā varētu spēlēt Bahu.
Ko Bahs nozīmē tavā dzīvē?
Man gribētos, lai man būtu vairāk laika, jo viņš prasa iespēju padomāt. Tas man ir kaut kas ļoti svēts... Man ir tādi ļoti īpaši skaņdarbi, pie kuriem ķeros ar milzumlielu pietātes sajūtu. Viens no tādiem bija Bēthovena Vijolkoncerts, kas man liekas absolūti kaut kas tāds… Ka tam var tikai pieskarties, bet tā ļoti uzmanīgi. Un ar Bahu ir absolūti tāpat. Man gribas tā un šitā, un tad man vajag padomāt, un tad es nezinu, vai ir pietiekoši labi, un tad varbūt tomēr nespēlēt, bet tad es domāju, ka tomēr jāspēlē. (smejas)
Tur laikam vajag vairākus mūžus, lai tā pavisam saprastos ar Bahu.
Domāju, ka ar viņu nekad nevar tā "pavisam saprasties", viņš stāv tam pāri.
Tu vari būt tikai maza daļiņa un tajā piedalīties. Saprasties – tas būtu teikts ar lielu uzdrošināšanos. Tāpēc es varu mēģināt tikai tuvoties un negribu izlikties par to, kas neesmu.
Respektīvi, nevajag mēģināt izlikties par baroka vijolnieku, ja tu neesi to studējis. Par to esmu runājusi ar tiem, kas pasniedz baroku, bet viņi runā par to diezgan brīvi – var tā, bet var arī šitā. Kaut kādi parametri ir skaidri, kam tur vajadzētu vai nevajadzētu būt, bet mēs tomēr spēlējam uz moderna instrumenta, līdz ar to ļoti daudzas lietas paliek mūsu personīgā izvēle, kas bāzējas dažādās lietās: mūsu izjūtās, zināšanās un pieredzē, arī tajā, cik esam gribējuši par to kaut ko jaunu uzzināt. Iekšējā laika sajūta tam ir vajadzīga: tas laiks tā kā tikšķ, tas iet uz priekšu, un tikpat daudz tur ir jāpadomā, cik jānospēlē.
Skaistums elpo uz katra stūra
Starp citu, kas ir tavs instruments, kas visu laiku ir ar tevi kopā?
Viņa man ir brīnišķīga. To man laipni aizdevis "Pro Canale" fonds Milānā: tas ir brīnišķīgs 18. gadsimta itāļu meistara Karlo Ferdinando Landolfi instruments. Man ir neizsakāmi paveicies, esmu ārkārtīgi laimīga šo vijoli spēlēt! Absolūti izcils instruments.
Vai ar "Trio Palladio" ir kādi plāni?
Visi trīs esam bezgala noslogoti, bet visu laiku sarakstāmies. Mums būs koncerts Cēsīs 25. februārī – tur vēl notiek diskusijas par repertuāru. Zinu, ka laikam būsim arī Mazajā Mežotnes pilī nākošā gada septembrī, bet iespējams, ka būsim vēl kaut kur pa vidu. Pašlaik esam tādā apcerīgā stāvoklī. Poļu komponists Zigmunds Krauze speciāli mums uzrakstījis jaunu trio. Noprotu, ka to atskaņosim februārī Cēsīs.
Tavas mājas šobrīd ir Itālijas pilsētā Komo? Tas ir pie skaistā ezera?
Jā, tas ir tieši pie ezera.
Mūsu priekšstatos Itālija ir valsts, kur mūzika elpo uz katra stūra. Tas ir naivs stereotips, vai tomēr kaut ko no tā visa tur var sajust?
Uz katra stūra viņiem elpo skaistums, un man šķiet, ka tas arī raisa daudzas citas maņas. Itāļi ir ļoti muzikāli:
man bijuši pāris gadījumu, kad uz stundu atnāk šausmīgi švaks students, es viņam piekārtoju rokas, bišķītiņ tehniku, viņš paspēlē kaut kādas etīdes, un tad kaut kādā baigā tempā tā attīstība viņiem ripo uz priekšu. Viņiem pilnīgi noteikti ir muzikāls talants un viņi jūt mūziku.
Gadījies tā, ka tas pats nevarīgais students ir noklausījies ārprātīgu daudzumu dažāda repertuāra un viņš visu kaut ko zina. Tas mani tur pārsteidz – domāju, ka mūsu studenti ļoti tik daudz bieži nezina. Bet itāļiem tas kaut kā ir asinīs.
