"Mūsu trio ir īpašs ansamblis, kuru radījām salīdzinoši nesen. Un liels prieks, ka varam to atvest uz Latviju," stāsta vijolniece un atklāj, ka par trio nosaukumu kopā ar kolēģiem – krievu pianistu Pāvelu Koļesņikovu un franču čellistu Aureljēnu Paskālu – diskutējuši ļoti ilgi. "Ilgi par to domājām – arī par to, vai mums vispār to vajag, jo esam trīs ļoti dažādas personības, kas sanākušas kopā, bet beigās vienojāmies par "Aventure", kas no franču valodas nozīmē – piedzīvojums, meklējumi. Vārdam ir ļoti daudz dažādu nozīmju. Manuprāt, šis vārds mums labi piestāv, lai gan to paši īpaši daudz neizmantojam."
Sarunās Elīna Bukša uzsvērusi, ka viens no iemesliem, kāpēc mūziķi sanākuši kopā, ir radošā brīvība. Tomēr programmā, kas skanēs Liepājā, iekļauta viena vienīga klasika. Kā iespējams tik klasiskā repertuārā atrast radošo brīvību? "Kad būvējām pirmo programmu, nolēmām diezgan strikti - vajadzētu koncentrēties uz kaut ko klasisku, jo kā gan savādāk saprast trio dinamiku, ja ne caur Haidna, Brāmsa, Bēthovena vai Šūberta darbiem? Domāju, tas ir arī ļoti interesants eksperiments, jo mēs
esam izteikti dažādi domājoši – tāpēc tas "mikslis" jebkurā gadījumā sanāk diezgan neordinārs,
tāpēc jūtos vienmēr ļoti svaigi, kad spēlējam kopā. Runa ir par personībām un ķīmiju."
Kopā ar Pāvelu Koļesņikovu Elīna Bukša Rīgā jau koncertējusi 2017. gadā, sniedzot neaizmirstamu koncertu Melngalvju namā. Abu sadarbība ilgst jau gadus septiņus. Prātojot par trio, ilgi meklējuši čellistu. "Mūziķu sabiedrība ir diezgan maziņa, mēs zinām visus jaunos mūziķus, kuri ir interesanti.
Paskālu nejauši izdzirdēju vienā ierakstā, un kaut kas mani tajā ārkārtīgi aizkustināja – šodien tas ir liels retums, ka tevi kāds aizkustina."
Programma tapusi kā konceptuāla ideja – pievērsties klasiķiem, kaut kam ļoti tradicionālam. “Programmas kopsaucējs - cilvēka iekšējās pasaules pētīšana."
Mēdz uzskatīt, ka klavieru trio hierarhijā pianists ir vadošais. "Esam absolūti līdzvērtīgi viens otram, un tieši tajā arī ir tā maģija - ka nevienam neviens nav jāvelk. Viens otru iedvesmojam.
Ārpus skatuves ir šausmīgi daudz smieklu – mēs tik daudz smejamies, un mums ir tik jautri!
Es nezinu, kāpēc, bet mums ir tradīcija vienam otru kacināt, tāpēc viss notiek caur humoru. Brīžiem domāju – ārprāts, vai mēs vispār būsim spējīgi uziet uz skatuves...
Varbūt absurds, bet man šķiet – dzīvē ir ļoti daudz jāsmejas!
Mums ar Pāvelu gadu gaitā izveidojusies sava humora valoda, un Pasakāls mūs ļoti smīdina ar franču mazo neveiklību un saviem jociņiem. Tāpēc man ir ļoti labs noskaņojums ik reizi, kad esmu ar viņiem kopā."
Liepājai Elīnas Bukšas dzīvē ir īpaša vieta. "Divpadsmit gadu vecumā tieši šeit sniedzu savu pirmo lielo koncertu kopā ar orķestri – toreiz vēl ar Māri Kupču pie diriģenta pults Graudu ielas koncertzālē – tas bija ļoti liels notikums... Tad vēl pāris reizes atgriezos, lai spēlētu ar orķestri, bet pirms diviem gadiem jau viesojos "Lielajā dzintarā", kas bija neaizmirstams koncerts."
Pēc 7. aprīļa koncerta gaidāmas arī pēckoncerta sarunas, jo koncerts notiek cikla "Personīgi" ietvaros. "Man tas ārkārtīgi patīk! Ir jālauž visas barjeras starp klausītāju un mākslinieku, jo
galu galā mēs visi esam absolūti vienlīdzīgi, un process brīžiem ir tas interesantākais, un publikai vajadzētu zināt, ka rezultāts – tas tik vienkārši nenotiek...
Pasaule ir ļoti sarežģīta, ir daudz slāņu, cilvēki šodien "pavelkas" uz sociālajiem tīkliem, skaistām fotogrāfijām un uz ļoti daudzām nevajadzīgām lietām. No otras puses – kas gan es esmu, lai teiktu, ka tas ir nevajadzīgs? Tas ir diskutabls jautājums. Taču
esmu nolēmusi pievērst uzmanību katram klausītājam, kas man pienāk klāt pēc koncerta. Ir ļoti svarīgi dzirdēt un ieklausīties katrā cilvēkā, pat ja tas ir kaut kas absolūti absurds –
arī tad vienmēr var atrast kādu mazu āķīti."
Arī Minhene aizvien ir Elīnas pilsēta. Studijas turpinās, un vēl aizvien Bukša mācās pie Kristofera Popena. "Viņš man ir ļoti svarīgs mentors. Turp dodos reizi mēnesī, lai viņu sastaptu, pastrādātu un parunātu par dzīvi. Mums ir ļoti īpašas un siltas attiecības. Bet joprojām dzīvoju Briselē, mājās esmu ļoti reti. Minhene ir tikai viens no tiem mazajiem atspēriena punktiem."
Vēl viena Elīnas aizraušanās ir smaržu pasaule, kurā viņu joprojām apbur ļoti daudz kā jauna. "Man ir simt ideju, bet pagaidām nevaru atrast to īsto formulu - bet domāju, ka vienu dienu tas notiks."
