„Atceros, kad biju maziņa, cerēju saņemt Lielo mūzikas balvu. Skatījos pārraides, tas bija mans mērķis,” saka vijolniece Elīna Bukša.
Ir pagājuši divi gadi, un Elīna Bukša turpina veiksmīgu vijolnieces karjeru. Šobrīd viņa studē vienā no prestižākajām Rietumeiropas jauno talantu skolām – Karalienes Elizabetes Mūzikas kapelā.
„Elīna ir ļoti talantīga,” atzīst Karalienes Elizabetes Mūzikas kapelas direktors Bernārs de Lanuā. „Kad viņa šeit ieradās pirms četriem gadiem, viņas skolotājs Ogistēns Dimē teica – mums ir vēl viena ļoti, ļoti talantīga jauna latviete. Viņš joprojām nav mainījis savas domas.”
„Man ir tas gods spēlēt vēl vienu skaistu instrumentu,” turpina vijolniece. „Tas ir Mateo Gofrillers, no 1692.gada. Esmu ļoti daudz ko iemācījusies no viņa.
„Būt māksliniekam un personībai, manuprāt, nozīmē dzīvot, redzēt, just,” saka mūziķe. „Nebaidīties piedzīvot jaukus mirkļus un krist, jo mēs to darām visu laiku.”
Kaut arī ir jāgatavo apjomīgas koncertprogrammas un ik dienu muzicējot paiet vismaz piecas stundas, Elīna atzīst, ka atrodas laiks citiem kultūras pasākumiem, rokmūzikai, džezam un arī ballītēm. Turklāt jaunajai dāmai ir arī pāris kaislīgu vaļasprieku - rakstīšana un smaržu kolekcionēšana.
„Tas man ir no ļoti seniem laikiem un es tam kaislīgi nododos,” teic mūziķe.
Jānis Lācis: Jūs neskumstat pēc Latvijas?
Elīna Bukša: Skumstu. Ļoti.
Jānis Lācis: Pēc kā tieši?
Elīna Bukša: Pirmkārt, pēc ģimenes. Otrkārt, tur ir daļa manis.
Jānis Lācis: Kad jūs atbrauksiet uz Latviju, ko jūs noteikti izdarīsiet?
Elīna Bukša: Vienkārši iešu bezgalīgās pastaigās un skatīšos uz cilvēkiem. Īpaši Rīgā. Un tad es ēdīšu biezpienu.
Māksliniece piebilst, ka ļoti gaida 30.jūniju, kad Latvijā gaidāms viņas koncerts ar Maskavas Čaikovska simfonisko orķestri un diriģentu Vladimiru Fedosejevu.
