Henrieta Verhoustinska: Anton, tevi mēs zinām kā grupas "Dagamba" dalībnieku un arī kā Arvo Perta skaņdarba "Fratres" interpretu, kurš tika izmantots starptautiskā filmā "Horizons" par amerikāņu rakstnieku Beriju Lopezu. Kā tas notika? Kā tavs ieraksts Pēterbaznīcā nokļuva šajā ārzemju filmā?
Antons Trocjuks: Mūsdienās notiek vienkārši – tu ieliec savu darbu vietnē "Youtube" un baigi uz to nekad neceri – bet, tas ir materiāls, ko pēc tam skaties un domā – jā, forši, ka es to izdarīju. Pēc gada ar mani sazinājās filmas producents, viņš izteica savu patiku pret šo darbu un jautāja, vai man nebūs nekas pretī, ja viņš izmantos manu audio celiņu savā filmā. Es pajautāju, par ko būs filma, viņš izstāstīja. Man tā ideja patika, un vienojāmies par to, ka es iedošu savu audio ierakstu, un viņš varēs to izmantot. Tā bija ļoti laba sadarbība. Viņš arī teica, ka nākotnē varbūt varēs izmantot vēl kādu skaņdarbu.
Vai filma jau ir gatava?
Antons Trocjuks: Filma ir gatava. Es to jau noskatījos, ļoti forši.
Vai tā ir spēlfilma vai dokumentālā filma?
Antons Trocjuks: Tā ir dokumentālā filma, cik sapratu to plašākai auditorijai sāka rādīt augustā vai septembrī. Man tā tika atsūtīta nedaudz pirms. Ļoti forša, labas intervijas, labas atsauksmes.
Kā ir izveidojies jūsu duets?
Daniils Bulajevs: Antons Trocjuks rakstīja savu solo albumu. Mēs ar "Dagambu" jau vairākas reizes bijām spēlējuši kopā, un man piezvanīja Antons un teica: "Vai tu negribi ierakstīt kādu mazu, īsu virtuozu skaņdarbu kā piedevas manam albumam?" Es ar lielu prieku teicu: "Kāpēc nē?" Mēs priekš vijoles un čella noaranžējām Antonio Vivaldi "Vasara" 3. daļu no "Gadalaikiem" un, rakstot studijā, sapratām, ka mums vajag atsevišķu līniju duetam, tāpēc ka repertuārs vijolei un čellam diemžēl ir diezgan maz. Mēs gribam to labot un ierakstīt savu digitālo albumu, kā arī virzīt duetu – vijole un čells.
Vai tā ir taisnība, ka Daniils ir vairāk klasiskās mūzikas pārstāvis, savukārt, Antons ir "roķīgāks"?
Antons Trocjuks: Tā liekas.
Daniils Bulajevs: Varbūt nedaudz tā ir, bet kopdarbā to nevar redzēt.
Antons Trocjuks: Mūzika pati pasaka, kā būs. Šajā savienībā mēs gribam pieturēties pie klasiskām vērtībām.
Kāpēc klasiskās mūzikas izpildītājiem ir svarīgs video formāts?
Antons Trocjuks: Manuprāt, tā ir kā video atskaite. Protams, to var arī nedarīt, bet mums patīk to darīt. Tā kā man sanāca ar to "Fratres", es nezinu, kā tas var izvērsties. Mēs plānojam arī nākotnē turpināt filmēt video.
Kā jūs – jauni cilvēki vērtējat klasiskās mūzikas auditoriju – vai tie ir cilvēki ar pieredzi, izglītību, kultūras bagāžu vai arī jauni cilvēki? Daniil, vai tavi vienaudži klausās klasisko mūziku?
Daniils Bulajevs: Daļa klausās, daļa neklausās. Man šķiet, ka tas ir jautājums – kas vairāk patīk cilvēkam? Vairākumam tagad patīk reps, hip-hops un tā tālāk, bet tomēr kāds vēl nāk uz operu, teātri vai "Lielo ģildi" klausīties mūsu Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Tas ir jautājums – kas patīk cilvēka dvēselei?
Es nesen lasīju interviju ar Latvijas Nacionālās operas solistu Mihailu Čuļpajevu, viņš savā brīvajā laikā pats savā nodabā ieraksta elektronisko mūziku. Vai jums ir šāda slepenā aizraušanās no klasiskās mūzikas?
Daniils Bulajevs: Varētu teikt, ka tas ir futbols.
Antons Trocjuks: Es savā laikā arī mācījos spēlēt futbolu. Tas ir tas vienojošais.
Tu agrāk dejoji arī sarīkojumu dejas?
Daniils Bulajevs: Jā, es dejoju balles dejas, bet es jau vairākus gadus ar to vairs nenodarbojos.
Ko tev deva tas periods?
Daniils Bulajevs: Dejošana un mūzika ir divas kultūras, kas ir ļoti saistītas viena ar otru. Dejošana dod ritma un mūzikas izjūtu. Kad tu dejo – viss ķermenis kustās, un tu vairāk iesaisties mūzikā. Man šķiet, ka tās ir divas ļoti saistītas kultūras.
Daniil, tu piedalījies prestižajā Vindzoras festivāla Starptautiskajā stīgu konkursā un saņēmi gan galveno balvu, gan skatītāju balvu, bet konkurss notika virtuāli, kā tas bija?
Daniils Bulajevs: Covid-19 dēļ diemžēl, tas bija attālināti. Bija trīs kārtas, katrai kārtai vajadzēja sūtīt video ierakstu, bet tas, kas bija interesanti šajā konkursā, piemēram, kad filmē koncertus mūsdienu Covid-19 laikos tev ir kamera, un tu zini, ka pat, ja nesanāks tu vari pārrakstīt un vēlreiz pārrakstīt. Diemžēl zaudējas tā enerģija, ka tev ir viena reize un tā jānospēlē, jāparāda vislabāko rezultātu. Tur bija tā, ka bija tikai viena reize, pirms rakstīt kārtu, tu pieslēdzies "Zoom" un tiesneši kontrolē, ka tā ir viena vienīga reize un uzreiz nosūti video. Ierakstu laikos es sajutu, ka tam ir odziņa, ka tev ir tikai viena reize, tu neko nepārrakstīsi, nedzersi tēju starp ierakstiem. Viena reize un viss.
Anton, kas notiek "Dagamba"?
Antons Trocjuks: Šobrīd ir Covid-19 un diemžēl nevar ilgtermiņā neko plānot. Esam gandrīz pabeiguši mūsu jauno albumu.
Kurš būs pirmais – tavs solo albums vai "Dagambas" albums?
Antons Trocjuks: Es negribu fantazēt, ja godīgi – es nezinu. Visdrīzāk "Dagambas" albumu prezentēsim tad, kad precīzi zināsim, ka braucam lielā tūrē. Pagaidām mēs nezinām, kas būs tālāk un kaut ko lielu plānot mēs arī nevaram. Šobrīd ir tā, ka mēs ar Daniilu esam sapratuši, ko mēs gribam.
Mēs taisīsim aranžējumus skaņdarbiem, kas pirms tam netika spēlēti tādā sastāvā. Tas ir sarežģīti, bet interesanti. Tas ir dzinulis, kas mūs dzen uz priekšu.
Jūs paši sev esat muzikālie mentori šajā kopīgajā projektā vai jums kāds palīdz?
Antons Trocjuks: Mēs esam divatā. Šobrīd, piemēram, spēlējam pēc tām notīm, kas nav priekš mūsu sastāva. Mēs plānojam izlaist savas partitūras.
Tieši čellam un vijolei.
Daniils Bulajevs: Savas aranžējuma notis, lai arī citi cilvēki varētu spēlēt tādā sastāvā, jo it kā vieni no vispopulārākajiem instrumentiem – vijole, čells, bet mēs ar Antonu skatījāmies, ka repertuāra ir ļoti maz.
Es domāju, ka māsas – Kristīne Balanas (vijole) un Margarita Balanas (čells) būs jums ļoti pateicīgas. Kas ir jūsu mīļākie komponisti?
Daniils Bulajevs: Es nevaru pateikt tikai vienu komponistu, tāpēc ka katrs dzīvoja savā laikmetā, savā stilā, vienu uzvārdu nevarēšu teikt.
Antons Trocjuks: Es nebūšu orģināls un pateikšu, ka tas varētu būt Dmitrijs Šostakovičs. Viņa mūzika ir īpatnēja. Man liekas, ka tajā laikā to, ko nevarēja pateikt publiski, viņš teica caur mūziku, to var just. Katrā koncerta daļā vai trio tu principā nolasi to, ko viņš gribēja, bet nevarēja teikt. Viņa mūzika ļoti atšķiras, tai ir sava valoda.
Vai jūs paši komponējat?
Daniils Bulajevs: Mēs tikai aranžējam pagaidām.
Antons Trocjuks: Jaunajā "Dagambas" albumā ir sanācis uzrakstīt ar grupas dalībniekiem skaņdarbu, kad tas tiks prezentēts, pagaidām mēs nezinām, bet komponēt ir sanācis.
Anton, par tavu solo albumu, kāds repertuārs būs tajā?
Antons Trocjuks: Man gribējās sadarbību ar Daniilu uztaisīt kā odziņu, piedevu savam solo albumam. Es ierakstīju sešas daļas no četrām svītām Johana Sebastiāna Baha solo čellam, Arvo Perta "Spiegel im spiegel", tad virzījos uz nākamajiem skaņdarbiem, bet sanāca, ka vasara bija ļoti karsta, un man izlikās, ka varētu uztaisīt virtuozu skaņdarbu ar Daniilu un ierakstīt to. Mēs satikāmies un sapratām to, ka tas varētu izvērsties plašāk nekā tikai viens skaņdarbs. Mēs sākām tikties, domāt.
Mūsu intereses ļoti sakrīt, mums ir interesanti un vēsturiski ir tā, ka čells un vijole kopā ir sinerģija. Tā rodas spēlējot kopā.
Man ļoti patīk kā šie instrumenti skan kopā, un mēs mēģināsim turpināt radīt kaut ko jaunu, kas netika spēlēts līdz šim. Principā Daniils, es jau smejos un saku, ka nedaudz izčakarēja manus plānus.
Un ieņēma negaidīti daudz vietas.
Antons Trocjuks: Jā, tieši tā. Mēs ļoti daudz sarunājamies, tiekamies. Redzēsim, pagaidām mans solo albums ir uz pauzes. Šobrīd mēs gatavojamies 20. novembra koncertam Dzintaru koncertzālē.
Jūsu kopīgajā koncertā?
Daniils Bulajevs: Jā, vēl pie klavierēm būs Maksims Taņičevs, ar kuru mums pirms gada bija pirmais lielais koncerts VEF Kultūras pilī. Mūs uzaicināja "Latvijas koncerti".
Kas būs jūsu koncerta programmā?
Daniils Bulajevs: Būs gan mūsu ar Antonu aranžējumi, gan kamermūzika man ar Maksimu, būs arī divi klavieru trio. Mēs vienā koncertā apvienojām visu – vijole, čells – duets, vijole un klavieres, tad arī visi kopā – trijatā.
