Uz Rēzekni no Rīgas devāmies sestdienas, 26.augusta, rītā, lai vēl pirms pusdienā pieveiktu aptuveni 260 kilometrus jeb 3,5 stundas ilgo braucienu. Ar vienu pieturu kāju izlocīšanai, šādi brauciens patiesībā nav nekas liels, tomēr uz Rēzekni tik bieži nesanāk aizbraukt. Atruna triviāla – jo nav pa ceļam. Labi, ka šādi kultūras notikumi dod iemeslu mainīt savu ierasto ceļa virzienu.
Atbraukuši Rēzeknē, izkāpjam pie Latgales vēstniecības "Gors", kas darbojas jau kopš 2013.gada maija. Koncertzāle atrodas gleznainajā Rēzeknes upes ielejā, kur šī augusta nogalē zied dzelteni un violeti ziedi. Ejot centra virzienā, ātri var nonākt pie Rēzeknes pilskalna un pilsdrupām, no kurām paveras skats gan uz kalnā esošo Vissvētāko Jēzus sirds Romas katoļu baznīcu, gan uz pakalna pakājē esošo arhitektūras šedevru “Zeimuļu” – kultūras izglītības centru un blakus esošo Tūrisma informācijas centru, kur ir plaši apskatāmi un nopērkami novada amatnieku, rokdarbnieku radītie suvenīri. Atgriežoties uz centrālās – Atbrīvošanas ielas, mērojot ceļu augšup, var apskatīt “Latgales Māru” un Vissvētāko Dievdzemdētājas Piedzimšanas Pareizticīgo katedrāli. Turpat atrodas arī Latgales kultūras vēstures muzejs.
Lai gan pilsētas izmēri ir izstiepti gareni, (pilsēta atrodas uz septiņiem pakalniem), kultūras objekti ir ļoti tuvu viens otram, un acis iepriecina arī koka dzīvojamās mājas dažādās krāsās. Šajā sestdienā pilsēta ir klusa, un gaisā virmo atvasara, bet jāpiebilst, ka vispār Rēzekne ir septītā lielākā Latvijas pilsēta. Šeit ir vismaz 19 kafejnīcas/restorāni, ap septiņām viesnīcām/viesu namiem, kā arī pašiem savs Rēzeknes Olimpiskais centrs, tomēr šajā sestdienā Rēzeknē valda mazpilsētai raksturīgs miers – un vai tad tas nav viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ rīdzinieki priecājas par iespēju izbraukt no galvaspilsētas?
Pievakarē ceļš ved atpakaļ uz "Goru". Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra festivāla “LNSO vasarnīcas” sestdienas, 24.augusta koncerta programmā iekļauti - īpaši pūšamo instrumentu kvintetam “Carion” sakomponēts darbs “Carion Triptych”, kā arī Ludviga van Bēthovena trešā jeb Heroiskā simfonija. Kvintetu “Carion” veido mūziķi no Latvijas un Dānijas, kuru spēju no skaņdarba radīt emocionāli piesātinātu notikumu atzinīgi novērtē gan klausītāji, gan mūzikas kritiķi.
Darba ”Carion Triptych” atsevišķās daļas kā veltījumu Baltijas ceļa 30.gadu jubilejai sarakstījuši komponisti Anderss Nordentofts, Brita Bīstrema un Andris Dzenītis. Katrā komponistā Baltijas ceļa ideja rezonēja atšķirīgā simbolā. Nordentofts, komponējot “Weavings”, domājis par cilvēku ķēdi – draudzību un vienotību. Bīstrema, rakstot “Walking in the Shade”, par mieru, savukārt Dzenītis “Delta Returning” piederības jūtas attēlojis caur ūdens simboliku – dzīvības straumi, kam bija jāpārvar dažādi šķēršļi un grūtības, satiekas mājās.
Jāpiebilst, ka akadēmiskā un klasiskā mūzika nav mana specializācija un koncertu vēroju kā džeza mūzikas klausītāja. (Latvijas Radio bigbends uzstājās dienu vēlāk – “LSNO vasarnīcas” noslēgumā, svētdienas pievakarē. Esmu dienu par agru un aizbraucu par agru.) Taču akadēmiskās un džeza mūzikas saikne rodama gan mūziķu izglītībā, gan zinātkārē par mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem un komponēšanas tehnikām, šādi ieinteresējot arī klausītājus meklēt un izpētīt žanru saskares punktus, paplašināt redzesloku.
Darba ”Carion Triptych” kontekstā mani aizrāva instrumentu tembrālā daudzveidība, kas atspoguļoja komponistu dzīvo iztēli, gan pašu mūziķu augsto meistarību. Dzirdes atmiņā ir konkrēts priekšstats par to, kā katram instrumentam būtu jāskan. Kad instruments vai konkrētā instrumentu grupa iemieso kaut ko pavisam negaidītu, radot dzīvas asociācijas un tēlus, tas ir ceļojums tālāk par skaņu pasauli.
Apzināti fokusēju dzirdi uz instrumentiem, lai iekapsulētu atmiņā konkrēto skaņu salikumu, nevis ļaujos ieniršanai zemapziņas dzīlēs.
Šoreiz, lai sajūtas būtu asākas un personīgākas, programmiņā darbu apskatus izlasīju tikai pēc koncerta beigām. Mākslas darba apraksts klausītājam var būt gan labs ceļvedis, gan sagādāt “lāča pakalpojumu”, ar priekšā teikšanu padarot viņu par klausītāju – sliņķi. Tas, protams, katram pašam jāvērtē.
Svarīga loma "Carion Triptych" izpildījumā ir arī telpai. Pirmās daļas sākumā kvintets atradās starp orķestrantiem, ar katru daļu pietuvinoties publikai, uz sevis sakoncentrējot klausītāju uzmanību un kopā caur mūziku atklājot simbolus, kas gulstas dziļi mūsu emocionālajā pasaulē un, iespējams, nemaz nav vārdiem izsakāmi. Kamēr orķestris stingri un uzticami tur pamatus, iekrāsojot un pastiprinot simbolismu. Jautājumus man raisa triptiha daļu izkārtojums – šķita, ka Dzenīša darbam būtu jābūt pirmajam, kam sekotu Nordentofta “Weavings” un noslēgumā izskanot Bīstremas mierīgajam darbam. Tomēr komponisti ir iecerējuši darbu noslēgt emocionāli sakāpināti. Varbūt tāpēc, lai mums, klausītājiem, nebūtu iespēja aizbēgt no neērtiem jautājumiem, kurus vairāmies sev uzdot?
“Carion Triptych” ir ekspresīvs triptihs, pēc kura otrās daļas Bēthovena trešā simfonija bija veldzējoša, romantiska pastaiga 19.gadsimta uzvaras arkas paēnā. Lai gan arī Heroiskā simfonija, kā atklāj tās nosaukums, pauž spēcīgas emocijas, kuras radījušas komponista pārdomas par cilvēka izcilību un varu. Noslēgumā, suminot ilggadējo vijolnieci, kura orķestrī nostrādājusi 48 gadus, izskan arī Dvoržāka “Slāvu valsis”.
Ceļš mājup pēc notikumiem bagātas dienas vienmēr aizrit raitāk. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Rēzeknē atgriezīsies jau 11.oktobrī, kad ērģeļmūzikas festivāls “ORGANismi” ietvaros uzstāsies kopā ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu. Oktobrī Rēzeknes upes ieleju iekrāsos rudens – kopā ar košajām koka mājām radot dzīvespriecīgu krāsu buķeti.
