***
Es zinu, tāds laiks reiz pienāks,
Kad drosmes pietiks te ikvienam,
Kad tēvzemei un brīvībai
Kalposim naktīs, dienās.
Kad ķēdes izdosies pārraut,
Stagnāciju spēsim sagraut,
Kad simti tūkstošos pāraugs,
Idejas ar darbību apaugs.
Tad atdzims valsts un tā zeme,
Kā arī tai piederīgie.
Tad atplauks sejas, un degsmē
Pazudīs te vienaldzīgie.
Es zinu, tāds brīdis nav tālu,
Mostas sirdī mērķi cēli
Krīt apātijā lokālie
Molotova – Ribentropa dēli.
Te pārāk ilgi ir gaidīts,
Neziņā dienas skaitītas,
Te pārāk daudz senču likteņi
Ar asinīm ir traipīti.
Es redzu: mana tauta mostas,
Sadodas atkal rokās,
Baltijas ceļš ir dzintars,
Kas mūsu vēsturi rotā.
Brāzmains vējš atkal
Pār mūsu galvām no Austrumiem
Jau n-tās dekādes bez dialoga, kompromisiem
Grib saldēt sirdis, grib atsvešināt tēvus, dēlus,
Grib redzēt raudošas mātes
Un neizbeidzamas sēras.
Te drosme nerodas,
Rītā, vakarā arī tās nav.
Te plaukstā nežmiedzas kulaks,
Karotāju ātri sakauj.
To iepako halātā vai ved nezināmā virzienā,
To uzrunā Stūra mājā vai tālā Sibīrijā.
Mums jāklanās to pašaizliedzīgo varoņu priekšā,
Kas tautas sašūpoja
Un mērķus nosprauda vēl tiešāk.
Es atceros to ne tik tālo 1991.gadu,
Kad barikādēs Vecrīgā
Cilvēki cēla pašapziņu savu.
Pārrakstīja atkal vēsturi
Bez viltus, kauna,
Uzvilka mastā sarkanbaltsarkano karogu no jauna
Iedvesmoja brāļus, māsas,
Veco režīmu izskauda,
Ceturtais maijs ir datums,
Kad ceļas kājās tauta.
Dziesmu iespējams noklausīties šeit.
Par to, kā tapa dziesmas «Atmostas Baltija» vārdi un kāpēc Ozols radījis savu versiju.