Programmā – latviešu komponistu skaņdarbi, kuri nekad nav skanējuši Latvijas Radio viļņos.
Ventis Zilberts par programmu stāsta: "Koncertu var uzskatīt par nelielu latviešu komponistu kamermūzikas mozaīku. Šī nelielā, nosacītā mozaīka veidota no dažāda vecuma gabaliņiem – skaņdarbiem, sākot ar Jāņa Mediņa padsmitnieka opusu no 20. gadsimta sākuma un beidzot ar miniatūrām, kuras tapušas pēdējā desmitgadē jau 21. gadsimtā. Nošu materiāli, kuri izmantoti, gatavojot šo programmu, nonākuši pie manis pa dažādiem ceļiem – tie ir gan dāvinājumi (dažos gadījumos saņemti no autoru rokām), gan atradumi nošu krātuvēs."
Pirms koncerta pianists sarunā Latvijas Radio 3 ieskicēja vakara programmu.
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Radiomājas studija jums ir ļoti, ļoti labi pazīstama – 27 gadi Radio bija jūsu darba vieta. Kādas ir sajūtas tagad, verot Radiomājas durvis un atkal ienākot šeit?
Ventis Zilberts: Šad un tad jau esmu šeit viesojies – gan studijas koncertu tiešraidēs, gan dažos ierakstos, tā ka šīs sajūtas saglabāju – un tās ir ļoti labas sajūtas, jau no 1976. gada.
Kādā intervijā esat teicis, ka sirdij tīkamāks jums ir dzīvais koncerts, nevis ieraksts. Kā būs šovakar? Jo koncerts noritēs ciklā "Viens pats studijā", un diemžēl klausītājiem varam solīt sekot tam līdzi tikai tiešsaistē.
Jā, tas nav viegli – spēlēt bez klausītājiem, bet ar gadiem jau esmu iemācījies tās sajūtas rast sevī – muzicējot iztēloties, ka klausītāji ir klāt un viņi ir labvēlīgi. To mācu arī saviem studentiem – jebkurā situācijā iztēloties, iejusties un nespēlēt ar sastingušu izjūtu, tā ka domāju, ka to pratīšu arī šovakar.
Programma ir ļoti intriģējoša – solāt ne vienu vien pirmatskaņojumu. Bet vai tas, ka programmā iekļauti arī vairāki komponisti Jāņi, ir tikai skaista sagadīšanās vai apzināts lēmums? Jo nāk taču Jāņu diena...
Jā, tā tiešām ir sagadīšanās, jo es tomēr vadījos pēc principa izvēlēties miniatūras, kuras radio ēterā nekad nav skanējušas. Nav teikts, ka šie skaņdarbi ir tik unikāli, ka nebūtu zināmi, bet tas tā ir noticis gan nošu trūkuma dēļ, gan arī tāpēc, ka man vienīgajam bijušas notis, jo tās savulaik tikušas man dāvinātas. Tā nu šovakar celšu priekšā latviešu liriski romantiskās mūzikas mozaīku.
Kad un kāpēc sākāt interesēties par latviešu mūziku, meklējot to gan Biezaišu arhīvā, gan pie draugiem – visur, kur vien var?
Tas sākās apmēram astoņdesmitajos gados. Īpaša interese bija par trimdas latviešu mūziku, jo 80. gadu sākumā vēl ļoti stīvi atļāva šeit spēlēt to komponistu darbus, kuri dzīvoja vai bija dzīvojuši ārpus Latvijas robežām pēc Otrā pasaules kara. Atceros, ka sāku ar Volfganga Dārziņa mūzikas meklējumiem, tad nāca citi komponisti, bija sarakstīšanās ar Ēriku Biezaiti – no viņa saņēmu daudz nošu. Tad nāca arī komponisti, kuru nošu izdevumi dažādu iemeslu dēļ nebija pavairoti. Un tā – līdz pat šai dienai.
Vai dažreiz nejūtaties kā bibliotekārs?
Jā, mājās ir viena otra partitūra, kuras, iespējams, nav nevienā nošu krātuvē.
8. jūnija koncertprogrammā:
- Jānis Mediņš - "Lūgšana" (1905)
- Jānis Norvilis - "Sirdsēstos" (1940, 22.II)
- Jānis Norvilis - prelūdija "Vakarā" (1940, ? VI)
- Tālivaldis Ķeniņš - "Sena dziesma" (1976)
- Oļegs Barskovs - Svīta (1969-2000) no baleta "Inku zelts" (1967)
- Rihards Dubra - "Vējā skanoši ābeļziedi" (1990)
- Maija Einfelde - "Albuma lapa" (~1988)
- Andrejs Selickis (1960) - ''Ave Maria'' (2016)
- Edīte Kivila (1975) - "Tek saulīte tecēdama", latviešu tautasdziesmas apdare (2010)
- Emīls Zilberts (1980) - "Klauns", mūzika no Laura Gundara izrādes "Mīļākais" (2016)
