VIDEO: Pianista Reiņa Zariņa solokoncerts «Viens pats studijā»

1. jūnijā pulksten 18.00 Latvijas Radio 3 "Klasika" ciklā "Viens pats studijā" solokoncertu Latvijas Radio 1. studijā sniegs pianists Reinis Zariņš.

Koncertu un sarunu vadīs Orests Silabriedis, un tā tiešraidi varēs klausīties “Klasikas” ēterā, bet skatīties – LR3  “Facebook” lapā un sabiedrisko mediju portālā LSM.lv.

Dažas stundas pirms koncerta pianists Latvijas Radio 3 stāstīja par dzīvi Latvijā, pavasari un vakara programmas izvēli.

Orests Silabriedis: Par mūziku mēs runāsim vakarā un par programmas izvēles iemesliem tāpat, bet vakar, pārrunājot šīvakara koncertu, man aizķērās tas viens tavs teikums  "braukājot pa Latviju". Tagad esi pilntiesīgi atgriezies dzimtenē. Kas ir tie virzieni Latvijā, kurus tev patīk apbraukāt vai kuri tevi sauc un aicina?
 
Reinis Zariņš: "Jaukā" pandēmija mums devusi iespēju, uz kuru neviens pat necerēja – ka varam paši savu mīļo zemi iepazīt. Bet mēs ar sievu jau arī no dabas mīlam ik pa laikam nebraukt pa taisnāko ceļu, bet tālāko un skaistāko. Tagad ceļi itin bieži ved uz Kurzemi, tad mēs arī izbraucam šādus tādus lokus. Kaut kā tas mums laikam bijis ļoti vajadzīgs šajā sarežģītajā laikā.
 
Vai ir sajūta, ka esi atgriezies Latvijā ar iestiprināšanās sajūtu un stabilitāti?
 
Paradoksāli, bet šobrīd absolūti pretēji – šonedēļ esam pārvākušies uz dzīvi jaunā dzīvoklī... Kā Arturs Maskats man trāpīgi sacīja – tā ir kā zemestrīce gan fiziskā, gan emocionālā, mentālā ziņā. Nekādā ziņā nejūtos norimies un nostabilizējies, drīzāk uzrauts ar saknēm gaisā. Bet nu – visam savs laiks dzīvē, vai ne?

Runā, ka esot divu veidu cilvēki. Vieni ir kā Puškins, kurš pavasari uztver kā mazo nomiršanu un rudeni  kā mazo atdzimšanu. Kaut kādā ziņā tas saskan arī ar dažām teorijām, kas uzskata, ka miesa mostas pavasarī, bet gars  rudenī. Citi atkal saka, ka līdz ar ziedoņa laiku visi spēki ielīst manī un es dzīvoju un elpoju. Pie kura tipa piederi tu?

To pirmo teoriju es pirmoreiz mūžā dzirdēju, un būs mums kādreiz ar tevi pie kafijas par to jāparunājas. Bet katrā ziņā mēs visi mūsu ģimenē esam ļoti lielā sajūsmā. Ar sievu pirmo reizi piecpadsmit gadu laikā baudām Latvijas pavasari. Vismaz man visvairāk šo gadu laikā pietrūcis ceriņu. Amerikā vispār nekur tos neredzēju, Londonā, kur dzīvojām, to arī nebija. Tas man tāds dzīvības eliksīrs. Ceriņus var dzert... Un tas ir tik īss laiciņš, ko tik viegli var palaist garām, un tagad tagad tas visur ir, un tas ir šobrīd, un tas ir jābauda. Šobrīd daži jau kļūst brūni un iet postā.

Par to vēl ne, daži vēl tikai plaukst  turēsimies pie tiem. Brāmss, Metners, Aivss. Šovakar pulksten 18.00 ar dažiem sīkākiem paskaidrojumiem par to, kāpēc tieši šie. Bet man ļoti patīk, kā Jānis Elsbergs kādreiz teica, ka viņam ir kājminamā domāšana, ka viņš iet, iet un iet, un tad viņam dzimst dzejolis. Tev šī programma ir izbraukāta pie auto stūres.

Jā, tāpat kā mēs braukājot varbūt meklējam kaut kādu norimšanos, tā arī caur braukāšanu arī muzikālo norimšanos esmu sev pats atradis, un varbūt tas, cerams, noderēs arī kādam no klausītājiem šajā dzīves brīdī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti