Uzreiz pēc ģenerālmēģinājuma steidzamies uz diriģenta istabu, pie kuras drūzmējas jau krietns bariņš – producenti, mākslinieka aģentes, divas jaukas latviešu žurnālistes, operators, skaņu vīrs, kāds japāņu televīzijas pārstāvis, kontrabasists un vēl daži. Visi gaida…
Andris, pēc mēģinājuma sviedros izmircis, atbrāžas kā viesulis un saka, ka ātri vajagot ko apēst un ieslīd kabinetā. Pēc mirkļa no tā atskan trakulīgas trompetes pasāžas. Tad atnes ēdienu. Klusuma brīži mijas ar trompetes brāzieniem. Laiks rit. Jūtos apjukusi – kas būs ar atļautajām 10 minūtēm? Tramīgi skatoties pulkstenī, viena no dāmām (šķiet, mākslinieka aģente) klauvē pie durvīm un stingrā balsī ko saka. Beidzot Andris ļauj mums ienākt.
Koncerta elegantais krekls nomainīts pret melnu apbružātu sporta jauku, un šis tēls līdz ar viņa dzīvo smaidu un draudzīgo jokošanu ir tik tāls no tā diriģenta, kas uz skatuves elektrizē mūziķus un publiku…
Viss jau sagatavots: gaismas, atstarotāji, skaņu pults, divas kameras, tomēr operators vēl un vēl kaut ko palabo – te fonā jāpabīda trompete šurpu, tad turpu, kāds gaismas stars jāpielabo… Beidzot neizturu – lūdzu, sākam taču! Manas desmit minūtes! Vēlāk studijas producenti skaidroja, ka augstas klases operators Mihaels Būmers no Berlīnes esot perfekcionists…
Sarunāties latviešu valodā ir īsta bauda – lai arī viņam daži vārdi piemirsušies un jāatceras no jauna, tā ir brīnišķīga iespēja dzirdēt Andra Nelsona domu plūsmu, sajust viņa emocionālo stāvokli, tādu kā iekšā dzīvojošu brīvību, ko, man šķiet, sniedz pastāvīgi skanošā mūzika viņa galvā. Tā nu viņš aizklejo savu domu labirintos sarunā un allaž atkal atgriežas pie mūzikas. Te nu ir manas 10 minūtes – emocionāls, pacilāts un laimīgs, brīnišķīgi atsaucīgs izcilais Latvijas diriģents savā inaugurācijas dienā “Gewandhaus” galvenā diriģenta amatam. Vienkāršā melnā sporta jakā pirms koncerta. Gandrīz nemontēta intervija.
Ieva Rozentāle: Ko tas Jums nozīmē kļūt par galveno diriģentu šim vēsturiskajam “Gewandhaus” orķestrim?
Andris Nelsons: Tas ir liels gods un liels prieks, tāpēc, ka man personīgi vēsturiskā tradīcija un tās saknes, no kurām viss sākās, mani vienmēr ir interesējušas, sākot jau ar seno mūziku. Protams, šeit, pilsētā, kura asociējas ar Bahu, Mendelszonu…, Vāgners šeit dzimis – tādas personības, kuras man vienmēr ļoti tuvas bijušas kā klausītājam, kā mūziķim. Būt galvenajam diriģentam šim orķestrim, kas ir vecākais Eiropā – tas ir gods un prieks. Tāpēc, ka tā tradīcija – no vienas puses – 275. jubilejas gads – ir tā sajūta, ka vēsturiskā tradīcija ir tik tuvu šeit un tik nozīmīga gan orķestra skanējumā, gan atmosfērā, bet tad, kad mēs muzicējam, tad tas brīdis ir ļoti moderns, tas ir šodien un tagad. Un, pat ja mēs spēlējam Mendelszonu, kurš te pirmatskaņots, bet, kad spēlējam šodien koncertā, man vienmēr ir sajūta, ka mēs pirmo reizi atskaņojam šodien – tas ir uzrakstīts vakar, un mēs atskaņojam šodien… Tā ir lielā tradīcijas bagāža un arī klāt – aizrautība (excitement). It kā tas skaņdarbs būtu uzrakstīts vakar – ar tādu sajūtu un degsmi mums jāizpilda jebkurš skaņdarbs. Es tā vienmēr domāju…
Tas ir sapnis, tas ir sapnis man būt galvenajam diriģentam “Gewandhaus” orķestrim, kas ir tik brīnišķīgs, un tajā paša laikā Bostonas simfoniskajam orķestrim, kas ir vecākais Amerikas orķestris, arī ar lielu tradīciju. Protams, vairāk nekā 100 gadu jaunāks… Tas ir tāds sapnis, un mūsu muzikālā ķīmija un arī cilvēciskā ķīmija – ir ļoti ērti kopā muzicēt. Gaidu ar nepacietību vairākus gadus kopā strādāt.
Salīdzinoši, tā kā mēs esam Eiropā, tad māju sajūta ir daudz tuvāka. Rīga kā Hanzas pilsēta, to var vairāk sajust Vācijā, un tā vēsturiskā kultūras ietekme no Vācijas, protams, ir ļoti liela pie mums Latvijā. Es pat teiktu, tā ir tāda muzikālo māju sajūta, jo Amerikā, Bostonā, tā ir viena no muzikālajām mājām, un šeit ir otra. Es te labi jūtos, man šajā kabinetā ir televizors ar dažādām programmām ielikts, gan varu mācīties partitūras un klausīties. Ir muzikālo māju sajūta, protams.
Sienas palīdz, zinot, kādi meistari šeit bijuši... Šī jau ir trešā koncertzāle.
Pirmā “Gewandhaus”, kā zināms, tika sagrauta, otrā arī, bet šī ir Kurta Mazura laikā uzbūvēta zāle. Protams, te jūtama tā vēsturiskā tradīcija. Ļoti mākslinieciska un dziļi muzikāla…
Leipciga vienmēr ir bijusi nopietna un dziļa muzicēšanas pilsēta, bez ārišķībām. Tāda mazā Vīne… Vīnē daudz kas vairāk viss uz āru, tad Leipcigā vairāk pirmatskaņojumi notikuši. Gan Bēthovena, gan Brāmsa, gan Vāgnera… Tas viss ir varbūt tādā mazākā amplitūdā, bet ļoti koncentrēti, dziļāk, bez ārišķībām. Tā vēsturiski viss Leipcigā noticis. Man tas patīk, nav ārišķīgi tas.
- Kā Jūs raksturotu “Gewandhaus” orķestra skaņu?
- Skaņas piesātinātība un tajā paša laikā – vieglums. Tas ir ļoti raksturīgs Mendelszona mūzikai vai Šūmaņa – ne smagnēja, bet tāda gaisīga sajūta, tajā pašā laikā ļoti skaista skaņa – silky –zīdaina un ļoti viegla… Bet tajā paša laikā mēs šobrīd rakstām Deutsche Grammophon Bruknera simfonijas, kad ir tāda mūzika – Brukners vai Štrauss vai Vāgners, tad ir tas basu dziļums, tāda līnija, tumšāka krāsa… Bet kopumā – ietekme no Baha un tiem laikiem, plus Mendelszons ar savu vieglumu un intimitāti un kamermūzikas sajūtu, bet tajā paša laikā Vāgners te dzimis un Mālers te daudz bijis… Man grūti tā pateikt… Kādreiz cilvēki jautā un runā par deutsche klang – vācu skaņu. Man liekas, tā īsti nevar teikt. Man liekas, ir Gewandhaus klang un Berliner klang un ir Drēzdenes un Minhenes – visi orķestri ir ar savu skaņas kvalitāti un savām tradīcijām. Un Gewandhaus [orķestrim] kā vecākajam tradīcija ir visdziļākā un vissenākā.
Interesanti, ka Leipciga vienmēr bijusi ļoti atvērta pilsēta, kur daudz kas pirmatskaņots, un nošu drukātava – no vienas puses, vēsturiska un konservatīva sajūta, bet, no otras – arī ļoti novatoriska un aktīvi jauneklīga (tepat arī universitāte ir blakus). Tā kombinācija starp vēsturisko, jauneklīgo un novatorisko ļoti labi saiet kopā.
No vienas puses – vācu tradīcija un austriešu tradīcija, no otras puses, arī slāvu – Šostakovičs – visu Šostakoviča ciklu rakstām Bostonā, bet arī šeit dažas simfonijas atskaņosim – jau nākamnedēļ Astoto simfoniju. Bet arī Čaikovski – slāvu un krievu mūziku… Un diezgan daudz ir modernā, mūsdienu mūzika, būtībā katrā programmā ir viens pirmatskaņojums – Šleiermahers – Leipcigas komponists. Tad ir Vidmans kā “Gewandhaus” komponists – būtībā kā rezidences komponists, kurš speciāli mums raksta.
Ir arī modernā mūzika balansā ar lieliem meistardarbiem, un nākamgad mēs esam pasūtījuši “Gewandhaus” orķestra un Bostonas orķestra aliansei mūsu Andrim Dzenītim darbu, ko mēs atskaņosim gan Leipcigā, gan Bostonā un arī mūsu tūrē rudenī. Otrajā tūrē, kad būsim ar “Gewandhaus” orķestri Latvijā.
22. februārī Latvija piedzīvoja starptautisku muzikālu triumfu - ar krāšņu inaugurācijas koncertu pasaulslavenais latviešu diriģents Andris Nelsons oficiāli stājās Leipcigas "Gewandhaus" orķestra galvenā kapelmeistara amatā.
