"Tādai pirmajai Skrjabina monogrāfiskai solokoncerta programmai un kompaktdiska formāta albumam gan es saņēmos tikai pirms pāris gadiem,” sarunā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo” atklāj pianists Vestards Šimkus.
Mūziķis stāsta, ka šī komponista mūzika viņam ir tuva jau ilgus gadus un viņš to regulāri iekļauj savās koncertprogrammās.
"Skrjabina mūzika man ir vienmēr šķitusi tik dabiski piestāvoša man, taču, no otras puses, man ir tāds respekts pret šo mūziku bijis vienmēr, ka ir bijusi sajūta, ka es to neizdarīšu gana labi un vēl varbūt mazliet jāpagaida,
lai veselu Skrjabina monogrāfisku programmu prezentētu klausītājiem gan ieraksta, gan koncerta formātā,” atzīst Šimkus.
Viņš bilst, ka ilgi nav varējis saņemties Skrjabina mūzikas atskaņojumam, līdz pirms pāris gadiem viņu uzrunājusi Francijas ierakstu kompānija "Artalinna”. Viņi piedāvājuši ierakstīt tieši Skrjabina mūziku.
"Es teicu – labi,
šobrīd es jūtu, ka ir pienācis īstais laiks, kad es to mūziku patiešām varēšu realizēt tā, kā, manuprāt, tai būtu jāskan.
Rīgas festivālā tas viss tiks celts priekšā klausītājiem dzīvā atskaņojuma formā,” stāsta Šimkus.
Vestardam Šimkus par satikšanos ar Skrjabina mūziku vēl skolas laikā ir kāds īpašs stāsts.
"Man bija 11 gadi, tas bija septembris, un tikko bija sācies jaunais skolas gads, es tolaik mitinājos Emīla Dārziņa mūzikas skolas kopmītnēs. Un tur kopmītņu stāvā kaut kur kaut kādā klavieru klasītē kādā vakarā es izdzirdēju, ka skan mūzika. Es nezināju, kas tā par mūziku, bet tā bija kaut kāda tāda mūzika, kas man lika to klausīties, un es apsēdos tur aiz durvīm un klausījos,” vēsturisko notikumu atminas Vestards Šimkus.
Kad klases durvis atvērušās, no tās iznākusi Iveta Apkalna, kas toreiz mācījās klavierspēli Mūzikas akadēmijā pie Teofila Biķa, kas vēlāk bija arī Vestarda Šimkus pasniedzējs.
Šimkus stāsta, ka viņš tā sakautrējies, ka nav pajautājis, kas tas par skaņdarbu, ko Iveta Apkalna spēlējusi. Toties nākamajā dienā viņš šī skaņdarba melodiju nospēlējis savai klavierspēles skolotājai Ligitai Muižarājai.
"Viņa teica, ka tā ir Skrjabina etīde op. 8 nr. 12. Paldies, man bija visa nepieciešamā informācija kabatā, un pa taisno pēc šīs klavierspēles stundas es devos uz skolas fonotēku
un kartotēkā mēģināju sameklēt kādu ierakstu šim skaņdarbam,” bilst Šimkus.
Tā viņa rokās nokļuvusi skaņuplate ar paša Skrjabina ieskaņojumiem, kas veikti 1910. gadā.
"Es tās minūtes divdesmit pavadīju kā piekalts pie skaņu plašu atskaņotāja un piedzīvoju savu pirmo sastapšanos ar Aleksandra Skrjabina mūziku un klavierspēli, kas ir tieši tikpat fenomenāla kā viņa mūzika,” atklāj Šimkus.
„Man tolaik, klausoties šo ļoti zemas kvalitātes ierakstu, bija sajūta, ka Skrjabins tur uz tā plašu atskaņotāja spēlē man un tūlīt kāps ārā no tā plašu atskaņotāji un vienkārši uzbruks man.
Viņa elektrizējošais klavierspēles piesitiens bija absolūti pilnībā pamanāms pat caur ļoti sliktas skaņas kvalitāti.
Tas ir apbrīnojami, cik fenomenāli pianisti vispār tajos laikos - pirms kādiem gadiem simt - ir bijuši un kā viņi ir spēlējuši, un cik tālu no tā visa mēs mūsdienās esam diemžēl,” vērtē Šimkus.
Vestarda Šimkus Skrajbina mūzikas albuma ieraksts noticis Lielbritānijā, Oksfordā, Svētā Jāņa evaņģēlista baznīcā.
"Visas detaļas tika saskaņotas, un, par laimi, ieraksts notika uz klavierēm, pie kurām es jūtos brīnišķīgi un kuras, manuprāt, pēc sava skanējuma bija ļoti piemērotas Skrjabina mūzikai,” atklāj Šimkus.
„(..) izcila ierakstu telpa, brīnišķīgs "Steinway" koncertflīģelis, kas bija tiešām ar tādu garu, izteiksmīgu un spilgtu skaņu, ļoti piestāvēja Skrjabina svelmainajai, liesmainajai mūzikai.
Ieraksts tapis divu dienu laikā.
"Šis ieraksts tapa tāpat kā līdz šim visi mani ieraksti, arī šis bija ieraksts, kurā es maksimāli izvairījos no jebkādas iejaukšanās ar datora palīdzību, montāžas. Proti, šajā ierakstā var dzirdēt to, kā es spēlēju dabā, nevis to, kā to var uzlabot ar dažādiem mākslīgiem paņēmieniem,” norāda Šimkus.
Koncertā Rīgā 16. jūnijā skanēs mūzika, kas ieskaņota diskā. Taču Vestarda Šimkus repertuārā nav vēsturiskās etīdes op. 8 nr. 12. To spēlē viņa māsa pianiste Aurēlija Šimkus.
"Apzināti izvairījos to spēlēt. Iespējams, varbūt tāpēc, ka Skrjabina paša ieraksts ir, manuprāt, absolūti nepārspējams, jebkurā gadījumā varētu tikai mēģināt kaut ko no tā atspoguļot,” atzīst Šimkus.
Viņš ir izvēlējies savai programmai visus tos skaņdarbus, ko Skrjabins pats nav ierakstījis. Viens no tādiem ir 6. sonāte, kuru Skrjabins nekad publiski nav spēlējis, jo viņam no tās bijis bail.
"Viņam sāka rādīties dīvainas vīzijas, kad viņš spēlēja šo sonāti un viņam rokas sāka trīcēt, viņš nevarēja paspēlēt. Nu tad nu es to kompensēšu un nospēlēšu savā koncertā,” tā Šimkus.
Rīgas festivāls notiek no 26. maija līdz 21. jūnijam. Tā programmā ietverts Jeruzalemes simfoniskā orķestra koncerts, cikla "Latvijas gredzens” koncerti, Vestarda Šimkus solo koncerts, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris muzicēs kopā ar pianistu Antonu Ļahovski, džeza mūzikas programmā piedalīsies ''Concertgebouw'' džeza orķestris un Latvijas Radio bigbends.
